Pasakas.net

Pasakas

Baltkrievu valodā

Ak un zelta tabakdoze

Teicējs: Zane Burnicka

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Reiz dzīvoja vientuļš bārenis Janka, mežsarga dēls. Vecāki viņam bija miruši, bet radinieka neviena nebija. Tā nu viņš mežā dzīvoja viens tēva mājās. Lai nebūtu tik vientuļš, viņš rūpējās par strīpainu runci.

Runcis pie viņa bija pieradis. Notika tā, ka tur, kur iet saimnieks, iet arī viņš. Reiz Janka devās lasīt malku. Nu, protams, arī runcis kopā ar viņu. Janka salasīja nastiņu un nesa mājās, bet runcis velk nopakaļ vienu sausu zariņu.

Janka piekusa, piesēdās uz celma un pārdomāja, cik grūti viņam vienam pasaulē dzīvot, un pie sevis smagi nopūtās :

-       Ak, ak!

Tiklīdz viņš to bija izteicis, no celma apakšas izlēca mazs vecītis ar garu bārdu.

-       Kāpēc tu mani sauc, puis?

Janka nobijies paskatījās uz jocīgo vecīti un sacīja :

-       Nē, tētiņ, neesmu saucis tevi!

-       Kā – neesi saucis? – vecītis tiepās. – Neesmu taču kurls! Divas reizes tu nosauci manu vārdu – Ak, Ak... Tagad tev jāpasaka, ko tu no manis prasi.

Janka padomāja un sacīja :

-       Neko, tētiņ, man no tevis nevajag! Es tikai stipri esmu izsalcis. Ja tev ir doniņa maizes – iedod man!

Ak ielīda atpakaļ zem celma un pēc brītiņa iznesa no turienes bļodiņu ar trekniem kāpostiem un riecienu maizes.

-       Ņem un ēd! – viņš sacīja.

Bārenis paēda, pabaroja runcīti un zemu paklanījās vecītim.

-       Pateicos par ēdienu – sen nebiju ēdis tik garšīgas pusdienas!

Janka uzcēla plecos savu malku un priecīgāku prātu devās mājās. Pagāja viena diena, pagāja otra – atkal nomoka bads. Janka atcerējās vecīti. “Iešu,” viņš domā, “varbūt viņš paēdinās mani vēl reizīti?” Aizgāja, apsēdās uz tā paša celma un nopūtās.

-       Ak!

Vecītis tūdaļ klāt.

-       Ko teiksi, puis?

Janka viņam paklanījās un palūdza :

-       Es esmu izsalcis, tētiņ! Vai tu man nevarētu iedot gabaliņu maizes?

Vienā mirklī vecītis uznesa viņam riecienu maizes un bļodiņu ar kāpostiem. Kopš tā laika viņiem iegājās – Jankam iegriba ēst un viņš iet pie vecīša. Reiz vecītis viņam pusdienu vietā iznesa zelta tabakdozi.

-       Zini ko, puis, tu mani vairs netraucē, - viņš sacīja, - es jau esmu vecs un man grūti nest tev pusdienas. Ņem šo tabakdozi! Ja tev kaut ko ievajadzēsies, ver to vaļā, un man kalps uzreiz nostāsies tavā priekšā. Viņš visu izdarīs tikpat labi manā vietā to, ko viņam liksi.

Janka paņēma zelta tabakdozi, sirsnīgi pateicās un palēkdamies gāja mājās. Mājās viņš atvēra zelta tabakdozi – no tās izlēca mazs vīriņš, tikai tas bija nevis tāds kā Ak, bet gan jauns un izveicīgs.

-       Ko liksi? – viņš vērsās pie Jankas smalkā balstiņā.

-       Iedod, draudziņ, man kaut ko ieēst!

Vienā acumirklī vīriņš uzlika galdā kāpostu bļodiņu un nolika krietnu rudzu maizes riku, bet pats ielēca zelta tabakdozē un to aizvēra.

Janka kādu laiku tā dzīvoja un viņam uznāca vēlēšanās doties pasaulē, uz cilvēkiem paskatīties un sevi parādīt, jo viņš nekad nekur, ja atskaita savu mežu, nemaz nebija bijis. Viņš paņēma savu tabakdozi, pasauca runcīti un devās ceļā. Janka apstaigāja daudzus ciemus un pilsētas un daudzko ieraudzīja, līdz beidzot nonāca pie zilās jūras. Skatās – krastā izmesta maza, sudrabaina zivtiņa. Acīm redzami, vilnis paisuma laikā izmetis. Zivtiņa raustās, sitas pret akmeņiem, saulē izžūst, bet neparko nevar attikt atpakaļ jūrā. Jankam sametas žēl nabaga zivtiņas. Viņš to saudzīgi paņēma un iemeta jūrā. Zivtiņa pamāja ar astīti, iedzēra ūdeni un atguvās, bet pēc tam izbāza galviņu un cilvēka balsī sacīja :

-       Paldies tev, krietnais jaunekli, ka tu mani izglābi no nāves! Varbūt pienāks laiks un arī es tev varēšu izlīdzēt.

To teikusi, zivtiņa ienira atpakaļ ūdenī. Janka iesmējās.

-       Ko es iesākšu ar tavu palīdzību, zivtiņ, ja man kabatā ne tāds vien palīgs!

Tikai zivtiņa viņu nesadzirdēa.

Janka devās tālāk. No aliņas izskrēja pelēka pelīte. Runcītis to – caps! – aiz skausta un gribēja apēst. Jankam sametās pelītes žēl. Viņš bija tāds cilvēks, kas visus žēloja, jo vienmēr atcerējās, kā viņam pašam agrām bia klājies. Viņš paņēma pelīti, noglaudīja un iebāza kabatā, bet pēc tam izņēma no tarbas mazu garoziņu, ielika kabatā un sacīja :

-       Ēd, tu droši vien esi izsalkusi!

Pelīte nomierinājās un sāka grauzt garoziņu. Tā nu viņš gāa un gāja pa jūras krastu, un tikām uznāca vakars – jāmeklē naktsmājas. Skatās – kalnā slejas pils. “Nē,” Janka domā, “tur mani nelaidīs iekšā.” Viņš gāa tālāk. Skatās – jūras malā stāv maziņa zvejnieku būdiņa. Janka iegāja būdiņā un palīdza naktsmājas.

-       Labi, - saimnieks atbild, - nakšņo mierīgi. Divatā nebūs tik garlaicīgi.

Janka uzņēma sarunu ar saimnieku. Viņš tam pajautāja :

-       Kas tā par pili, kurai pa ceļu pagāju garām?

-       Tā ir karaļa pils, - saimnieks atbildēja. – Tajā dzīvo pats karalis. Tikai nesen karalim gadījās nelaime – pusnaktī atlaidās jūras Pūķis, sagrāba viņa meitu un aiznesa uz savu apburto jūras salu, kurp nevar ne aiziet, ne aizpeldēt. Tagad karalis vai plēš matus no galvas. Viņš izsludinājis pa visu karaļvalsti, ka tam, kurš atdabūšot atpakaļ viņa meitu, izdošot to par sievu un pēc savas nāves norakstīšot visu karaļvalsti. Šurp bija sabraukuši daudzi kņazu dēli un prinči, tikai neviens nevarēja aizkļūt līdz salai – jūras Pūķis saceļ tādus viļņus, ka nevar tikt līdz galam.

Janka atcerējās par savu brīnišķīgo izpalīgu no zelta tabakdozes un zvejniekam sacī-

ja :

-       Pasaki, lūdzu, karalim, ka rīt, iekams būs uzlēkusi saule, viņš būs ieraudzījis savu meitu!

Zvejnieks devās pie karaļa un viņam visu izstāstīja. Karalis aizsauca pie sevis Janku. Paskatījās uz viņu un saviebās – vai patiesi, viņš domā, šis vienkāršais zemnieks izdarīs to, ko nav varējuši kņazu dēli un prinči? Tā tas nevar būt! Taču karalim tik stipri iegribējās redzēt savu meitu, ka neuzdrošinājās atteikti lieku reizi izmēģināt laimi. Tad nu viņš Jankam prasa :

-       Vai taisnība, ka tu apņemies izpestīt no gūsta manu meitu?

Janka paklanījās karalim un sacīja :

-       Taisnība, karaļa kungs! Es melot neprotu.

-       Tad nu skaties, - karalis sacīja, - lai rit līdz saules lēktam meita būtu pie manis, ja ne – likšu saplosīt tevi ar dzelžu ecešām.

-       Labi, - Janka atbildēja, - lai tā notiek!

Viņš izgāja no pils un atvēra zelta tabakdozi. No tās izlēca izveicīgais vīriņš.

-       Ko pavēlēsi, saimniek?

-       Esi tik laipns, draudziņ, pa nakti uzcel dzelzs tiltu no karaļa pils līdz apburtajai Pūķa salai un noliec uz tā zelta karieti ar sešiem zirgiem. No rīta līdz ar gaismiņu braukšu uz salu.

-       Labi, - vīriņš sacīja, - viss būs izdarīts tā, kā tu lūdzi!

Janka aizgāja pie zvejnieka un likās gulēt. No rīta viņš piecēlās līdz ar gaismiņu un paskatījās – dzelzs tilts ved no karaļa pils uz Pūķa salu, bet uz tilta stāv sešiem zirgiem aizjūgta zelta kariete, un pie tās izpalīgs ar pātagu. Janka piegāja pie izpalīga, izņēma tabakdozi un sacīja :

-       Pateicos, draudziņ! Tagad dodies atpūsties, jo tu taču, acīm redzami, stipri esi piekusis.

Vīriņš atdeva Jankam pātagu, bet pats vienā mirklī nozuda zelta tabakdozē. Janka iekāpa karietē un brauca pakaļ princesei. Viņš piebrauca pie salas un – uz tās slejas liela, tumša pils, bet pa logu uz viņu skatās pārsteigtā princese. Viņa sen nebija redzējusi cilvēkus un par Janku norpiecājās tik stipri, kā par īsto tēvu.

-       Kas tu tāds esi? – princese jautāja. – Kāpēc tu atbrauci uz šejieni?

-       Nejautā, princese, - Janka atbild, - ātrāk kāp karietē. Brauksim pie tava tēva.

-       Es taču nevaru tikt laukā pa durvīm, - princese sacīja, - tur guļ sasodītais Pūķis. Naktī viņš laižas pēc medījuma, bet pa dienu atpūšas pie durvīm.

-       Tad lien laukā pa logu!

-       Man bail, - princese sacīja.

Janka pacēla pretim rokas.

-       Lec!

Princese izlēca pa logu un trāpīja viņam tieši rokās. Janka satvēra princesi, iesēdināja karietē un drāzās tieši uz karaļa pili. Pūķis izdzirdēja rīboņu, pietrūkās un ieraudzīja – princeses nav! Viņš metās dzīties pakaļ. Joņo tā, ka tilts dreb un uguns veļas no nāsīm. Janka atskatās – Pūķis jož viņiem pakaļ. Tūlīt, tūlīt jau panāks. Viņš ņemas pātagot zirgus. Tie raujas uz priekšu – gandrīz vai lien no ādas laukā.

Janka atjoņo krastā, izceļ princesi no karietes, tad klusiņām atver zelta tabakdozi un liek savam vīriņam nojaukt tiltu. Vīriņš vienā mirklī nojauc tiltu, bet piekusušais Pūķis iekrīt dziļajā jūrā un noslīkst.

Pa to laiku bija atmodies karalis, paskatījās pa logu un neticēja savām acīm. Janka ved uz viņa pili meitu! Karalis izskrēja lievenī pretim un ņēmās meitu apskaut un skūpstīt. Tik laimīgs, ka nevar ne izteikt.

-       Ko lai saku, puis, - karalis vēršas pie Jankas, - tu man sagādāji prieku. Atdodu savu meitu tev par sievu un pēc savas nāves jums norakstīšu visu karaļvalsti.

Sarīkoja kāzas, un Janka kļuva par princeses vīru. Visi viņu mīlēja, viena pati princese skatījās greizi – viņai nepatika, ka kļuvusi par sievu vienkāršam zemniekam. Reiz viņa piesējās Jankam :

-       Stāsti, kas tev uztaisīja tiltu, pa kuru mani atvedi mājās?

Janka atrunājās, atrunājās – nav glābiņa. Sieva saka :
     - Es nomiršu, ja neizstāstīsi!

Ko lai dara – Janka atzinās un parādīja sievai zelta tabakdozi.

-       Tikai apzvēri, - viņš sacīja, - ka tu pati bez manas ziņas nekad to neņemsi rokās!

Sieva apzvērēja, bet pēc tam atkal no viņa neatlaidās :

-       Gribu dzīvot uz salas pilī! Pavēli savam izpalīgam, lai uztaisa tiltu!

Janka neuzdrīkstējās iebilst – sievas acu priekšā atvēra tabakdozi un pavēlēja izpalīgam – tilts uzradās vietā. Viņi pārcēlās uz Pūķa pili. Sieva saka :
      - Nenojauc tiltu, pa to mēs brauksim uz krastu – ciemos pie tēva un kur tikai gribēsim.

Vairākas dienas viņi nodzīvoja pilī. Janka izdomāja doties medībās. Viņš paņēma stopu, runcīti un pelīti, lai ceļā nebūtu garlaicīgi, un pa tiltu aizgāja uz krastu. Tiklīdz viņš nokāpa krastā, te skatās – viņam aiz muguras tilts nav palicis!

“Kas par brīnumiem?” Janka domā. Viņš ķer pie kabatas – tabakdozes nav! Runcīti paņēmis, pelīti paņēmis, bet par tabakdozi aizmirsis... te nu viņš visu saprata. “Še tev nu bija princeses zvērests!” apmulsis Janka klusībā nodomāja. “Es viņu izpestīju no nelaimes, bet viņa labu man atmaksājusi ar ļaunu. Tagad atkal vajadzēs atgriezties savā būdā un badoties kā agrāk.”

Viņš apsēdās jūras krastā un no pārestības vai apraudājās. Pēkšņi viņš dzird – kabatā skrāpējas pelīte. Izbāž no kabatas galviņu un jautā :
      - Kāpēc tu raudi, krietnais cilvēk?

Janka izstāstīja pelītei savu nelaimi.

-       Nekas, - pelīte viņu mierināja, - ar šo nelaimi mēs tiksim galā!

Viņa par kaut ko sačukstējās ar runcīti, pēc tam uzkāpa viņam mugurā, un abi aizpeldēja pāri jūrai. Viņi aizpeldēja pie pils. Te runcītis paslēpās dārzā, bet pelīte pa spraudziņu ielavījās princeses istabās. Te viņa ilgi notupēja, vērodama, kur princese glabā tabakdozi. Beidzot tomēr ieraudzīja – koka lādē! Naktī, kad princese aizgāja gulēt, pelīte izgrauza lādē caurumu, satvēra tabakdozi, aizskrēja uz dārzu pie runcīša un sacīja :

-       Zelta tabakdoze rokās!

-       Tūlīt kāp man mugurā! – runcītis lika. – Peldēsim atpakaļ!

Pelīte uzkāpa runcītim mugurā, un, pa viļņiem sprauslādams, runcītis peldēja uz priekšu. Viņi jau bija aizpeldējuši gandrīz līdz krastam. Te runcītis iejautājās pelītei :

-       Vai tabakdozi pazaudējusi neesi?

-       Nē, - pelīte atbildēja, - te ir!

Pelīte pacēla tabakdozi, lai to parādītu runcītim, bet nevarēja noturēt, un tabakdoze – plunkš! – iekrita jūrā.

-       Ak tu muļļa! – runcītis saskaitās. – Ko tu izdarīji! – izpeldējis krastā, viņš sagrāba pelīti zobos. – Es tevi nožņaugšu!

Janka to ieraudzīja un paglāba pelīti. Kad viņš dabūja zināt, kas noticis, atkal apsēdāspie jūras un sāka rūgti raudāt – tik stipri viņam bija žēl tabakdozes! Pēķšņi no jūras parādījās sudraba zivtiņas galva.

-       Kāpēc tu raudi, krietnais cilvēk? Izstāsti man, varbūt varu tev atlīdzināt par to, ka reiz izglābi mani no nāves?

Janka ieskatījās un – zivtiņu pazina.

-       Ek, - viņš smagi nopūtās, - man, zivtiņ, liels zaudējums.

Janka izstāstīja zivtiņai par savu nelaimi. Zivtiņa uzklausīja un sacīja :

-       Šī nelaime nav nekāda nelaime! Te, jūrā, tādu tabakdožu man, cik tikai gribi! Es metīšu krastā, bet tu sameklē, kura īstā. Savējo peņem, bet manas sametīsi atpakaļ.

Zivtiņa pavicināja ar asti un ienira jūras dibenā. Drīz viņa sāka mest krastā tabakdozes no zelta, sudraba un dimanta – gan lielas, gan mazas. No tabakdozēm Jankam sametās raibs gar acīm. Viņš ķērās tās rūpīgi aplūkot un drīz jau ieraudzīja savējo. Janka nopriecājās, sameta atpakaļ jūrā liekās tabakdozes un zivtiņai uzsauca :
      - Pateicos, mīļo zivtiņ! Tu mani izpestīji no nelaimes.

Viņš atvēra savu zelta tabakdozi. No tās izlēca vīriņš.

-       Ko pavēlesi, saimniek?

-       Man pie tevis pēdējais lūgums, mans krietnais izpalīgs! – Janka sacīja. – Nakts vidū apliec ar salmiem Pūķa pili uz salas un nodedzini to!

-       Labi, saimniek! Būs izdarīts.

Janka nogaidīja līdz nakts vidum un, kad Pūķa pili pārņēma liesmas, kopā ar runcīti un pelīti devās projām meklēt labākus ļaudis. 

 

No baltkrievu valodas tulkojis Talrids Rullis.

Klausies pasaku baltkrievu valodā šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google