Pasakas.net

Pasakas

Baltkrievu valodā

Dzenis, lapsa un vārna

Teicējs: Zane Burnicka

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Dzenis izkala apsē dobumu, iekārtoja ligzdu un izperēja mazuļus – trīs dzenēnus. Mazuļi aug, bet Dzenis priecājas.

„Domāju, ka izaudzināšu bērnus, vecumdienās būs atbalsts...”

Ne jau veltīgi mēdz sacīt, ka vai gan kāds zinātu par Dzeni, ja viņam nebūtu garš knābis. Viņš neprata klusībā priecāties un visu mežu izskandināja par saviem bērniem. Lai satiek kuru satikdams, visiem lielās:

- Kādi man brīnišķīgi bērni! Gan gudri, gan skaisti. Nevienam tādu nav...

To izdzirdēja Lapsa. Viņai iekārojās mazos dzenēnus nogaršot. Bet – kā lai tos dabū ārā no perēkļa? Lapsa nav veikla kāpelētāja pa kokiem. Dzenis par bērniem rūpējas – ēdina un dzirdina, bet Lapsa staigā ap apsi, zobus atšiepusi, un tikai domā, kā lai dzenēnus iznīdē no pasaules.

Beidzot viņa tomēr izdomāja. Kādu dienu pienāk pie apses un ņemas sist ar asti pa stumbru. No dobuma izbāž galvu Dzenis.

- Ko tu dari, Lapsiņ? Kāpēc biedē manus bērnus?

- Redzi, kā, - Lapsa saka, - tad jau tev arī bērni ir?

- Ir, ir, - Dzenis atbild. – Un tik brīnišķīgi bērni!

- Dzen viņus un arī pats lien ārā, jo tūdaļ nocirtīšu koku.

- Kur tu to koku liksi? – Dzenis jautā.

- Kā – vai tu nesaproti? Sazāģēšu malkā un kurināšu krāsni.

- Vai, Lapsiņ, vai, mīļā! – Dzenis sāk lūgties. – Ļauj vismaz bērnus izaudzināt, pēc tam vari cirst. Kur lai tagad ar bērniem liekos?

Bet Lapsa sit ar asti pa stumbru vēl sparīgāk.

- Nevaru gaidīt, kamēr tu izaudzini bērnus! Kas vainīgs, ka tieši šajā kokā ligzdu esi iekārtojis! Vai mežā mazums vietas, vai?

- Taisnība ir, - Dzenis saka, - mežs ir liels. Kas varēja zināt, ka šī vecā apse tev būs vajadzīga malkai?

- Iekams taisīji ligzdu, vajadzēja pajautāt, - Lapsa pukojas. – pats vien vainīgs.

Dzenis pakasa savu raibo galvu.

- Ko lai es daru, Lapsiņ? Dod padomu!

Viltīgā Lapsa aplaizās, pavēcina asti un saka:

- Nomet man vienu bērnu, tad koku necirtīšu.

Dzenis padomā - žēl bērna.

- Pagaidi, Lapsiņ, vismaz līdz rītdienai! – viņš lūdzas. – ļauj kaut mazlietiņ papriecāties par bērniem.

- Labi, - Lapsa ar mieru. – Atnākšu rīt.

Dzenis sēž dobumā, bēdājas un domā, kā lai tiek vaļā no Lapsas. Tikai neko nevar izdomāt. Ko lai dara, vajadzēs atdot vienu mazuli, vismaz divi viņam vēl paliek.

Tikām atlido pie Dzeņa ciemos kaimiņiene – pelēkā Vārna.

- Tā un tā, - Dzenis viņai stāsta, knābi nokāris. – Nevaru domāt par ciemiņiem, kaimiņien, Lapsa ņem nost manu miesīgo bērnu...

Vārna bija vecs un gudrs putns, nevis tāda kā citi.

- Neesi muļķis, - Vārna saka, - neatdod!

- Taču Lapsa nocirtīs koku, un tik un tā mūs iedzīs postā.

- Tā viņa tevi tikai baida. Rīt kā viņa atnāk, saki, lai cērt, ka tu no viņas nebaidies.

Dzenis nopriecājās, patencināja kaimiņienei Vārnai par gudro padomu un pat kārtīgi uzcienāja viņu par to ar mizgraužu kāpuriem.

Nākamajā dienā atskrien Lapsa.

- Tagad tā, Dzeni, - viņa saka, - met lejā bērnu, citādi tūdaļ cirtīšu nost koku!

Dzenis izbāž no dobuma garo knābi un saka:

- Cērt, cērt, es no tevis nebaidos!

Lapsa brīnās – kur Dzenis dabūjis tik gudru padomu?

- Kas tevi mācīja tā runāt? – viņa jautā.

- Mana sābriene – kaimiņiene Vārna, - droši atbild Dzenis.

Lapsa sadusmojās uz Dzeņa kaimiņieni – pelēko Vārnu.

„Pagaidi tu man,” viņa domā, „To es viņai nepiedošu!”

Siekalas rīdama, Lapsa gāja projām. Viņa domāja, domāja, kā lai Vārnai atriebjas, kamēr beidzot izdomāja. Lapsa izskrēja noriņā, apgūlās un izlikās beigta. Kokā sēdēdama, Vārna to ieraudzīja.

„Ehē,” viņa nopriecājās, „tīri laba manta mētājas.”

Vārna ar spārniem – švīks, švīks! Un vienā mirklī jau pie Lapsas. Vispirms ieknābj astē, pārbaudīdama, vai Lapsa tiešām beigta. Tā nemaz nepakustas. Guļ kā sprāgoņa. Vārna sadūšojas, pielec pie galvas un jau grasās knābt acī, bet lapsa kā lec kājās un – caps! Vārnu aiz kājas!

- Ahā! – zobus atiezusi, Lapsa smejas. - Trāpījies man brokastīs dzenēna vietā. Turpmāk zināsi, kā Dzenis jāmāca.

- Ko lai dara, - Vārna saka, - tu esi viltīgāka par mani. Tagad no tā vien baidos, kaut tu mani nemocītu tik stipri, cik tava māte mocīja manu māti.

- Kā tad viņa mocīja? Tā kā nebūtu palicis prātā.

- Toreiz tu biji maziņa...

- Tad vismaz izstāsti! – Lapsa izrādīja ziņkāri.

- Labi, izstāstīšu, - Vārna bija ar mieru. – tas notika tā. Tava māte noķēra manu māti tāpat kā tu, raugi, mani pašlaik.

- Tas ir skaidrs, - Lapsa viņu pārtrauc. – Mana māte nebija tāda muļķe kā tavējā.

- Jā, jā, - Vārna atbild, - viņa patiešām bija gudra, tā tava māte, jo negribēja ēst manu māti ar visām spalvām – spalvas taču nav garšīgas.

- Skaidrs, ka nav garšīgas! – Lapsa atsaucas.

- Tad nu tava māte darīja tā – paņēma sietu, ielika iekšā manu māti, pēc tam uzlika virsū otru sietu un palaida, lai ripo no stāva kalna, tā ka manai mātei nepalika klāt ne spalviņas – visas izkaisījās kā viena. Brrr! – Vārna nodrebinājās. – Mums, vārnām, tās ir vislielākās mocības...

„Labi gan.” Lapsa nodomā. „Nebūšu dumjāka par savu māti.”

Lapsa sadabū divus sietus, ieliek iekšā Dzeņa kaimiņieni un laiž lejā sietus no stāva kalna. Sieti pašķiras katrs uz savu pusi, bet Vārna izspurdz un uzlido kokā.

 

No baltkrievu valodas tulkojis Talrids Rullis.

Klausies pasaku baltkrievu valodā šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google