Pasakas.net

Pasakas

Baltkrievu valodā

Ķēniņdēls, burvis un viņa meita

Teicējs: Zane Burnicka

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Kādam ķēniņam bija dēlēns, bet viņam kāds teica, ka tas ies bojā. Kad zēns paaugās, tas kādu reizi sāka lūgties, lai viņam atļaujot doties medībās. Ķēniņš ilgi nedeva atļauju, tad iedeva kalpus, karadraudzi un sacīja:

-  Labi, dēliņ, ej un izklaidējies!

Kalpiem viņš lika dēlēnu pieskatīt. Viņi ilgu laiku klīda pa mežu, bet vakarpusē zēns ierauga pagalam skaistu putnu un sāk tam dzīties pakaļ. Dzinās, dzinās, līdz apmaldījās. Viņš maldās, maldās, līdz uziet uz kāda tilta – ja pa to iet uz vienu pusi, tilts iegrimst ūdenī, ja iet uz otru – arī. Viņam nav kur likties. Galu galā  viņam pienāk klāt kāds vīrs un saka:

-  Es tevi sen jau gaidu, nāc man līdzi, es tevi izvedīšu krastā. – Vīrs izved Ķēniņdēlu krastā un saka: - Tā, tagad nāc man līdzi, es tevi aizvedīšu līdz mājām.  –Vīrs aizved Ķēniņdēlu uz savām mājām, liek, lai  iedod viņam paēst un padzerties, tad saka:

-  Liecies gulēt, rīt došu tev darbu – ja to paveiksi, būs labi, ja nepaveiksi, tevi gaida nāve.

Nākamajā rītā Burvis pamodina Ķēniņdēlu, liek sievai, lai iedod viņam paēst, bet pēc tam ved uz darbu. Viņi nonāk mežā, bet tur guļ milzīgs akmens. Tad nu Burvis Ķēniņdēlam saka:

-  Ja pa dienu šajā akmenī iztaisīsi divpadsmit istabas, pavisam tādas kā vajadzīgs, jāatdod tikai atslēgas – būs labi, ja ne – tevi gaida nāve.

Burvis iedod Ķēniņdēlam āmuru un kaltu, bet pats dodas mājās. Ķēniņdēls pakaļ, pakaļ, redz, ka neko nevar izdarīt, apsēžas un raud. Burvja meita atnes viņam pusdienas un saka:

-  Kāpēc tu raudi?

-  Ai, raudu gan – tavs tētiņš man lika uztaisīt akmenī divpadsmit istabas, bet es, rau, nezinu, kā lai to izdaru.

-  Klau, neraudi! Sēdi un ēd, es tev palīdzēšu. – Kad Ķēniņdēls iestiprinājies, viņa piebilst: - Tagad apgulies un izguli savu nelaimi!

Ķēniņdēls atgūlās un tūdaļ aizmiga, bet Meita saaicināja nešķīstos garus, tie uztaisīja akmenī divpadsmit istabas, ka nebija ko redzēt. Pēc tam Ķēniņdēlu pamodināja.

-  Celies, jo es eju projām. Še tev atslēga! Kad atnāks mans tētiņš un bruks tev virsū, vai esi kārtīgi padarījis darbu, atbildi, ka viss kārtībā, tikai viens lodziņš greizs, jo tad, ja teiksi, ka viss kārtībā, tev klāsies slikti. Atslēgas atdod viņam rokās, jo tad, ja neliksi, viņš tavu darbu izmaitās...

Vakarpusē pie Ķēniņdēla atnāk Burvis un prasa:

-  Kā nu ir – vai labi padarīji?

-  Labi, - Ķēniņdēls atbild, - tikai priekšistabiņā viens lodziņš stāv šķībi.

Tad Burvis saka:

-  Jā, puisi, tu esi labs meistars, nāc uz mājām! – Burvis atkal liek iedot Ķēniņdēlam ēst un dzert, un piebilst: - Rīt atkal došu tev darbu, ja to paveiksi, būs labi, ja ne – tevi gaida nāve.

Ķēniņdēls aiziet, apguļas un noguļ līdz pašai gaismai. No rīta Burvis viņu pamodina jo agri, liek, lai iedod ēst un dzert, aizved uz mežu, iedod stikla cirvi un liek:

-  Tā, ja tu pa dienu nocirtīsi šo mežu, apdarināsi kokus un sakrausi asīs, būs labi, ja ne – tevi gaida nāve.

Burvis apgriežas un iet mājās, bet Ķēniņdēls cērt kokā, cirvis sadrūp gabalos, un viņam vairs nav darbarīka. Apsēžas un raud. Līdz atnes pusdienas tā pati Meita un saka:

-  Kāpēc tu atkal raudi?

-  Kā lai neraudu, ja tavs tētiņš mani tā nosloksnīs, ka tevi varbūt vairs neieraudzīšu.

Meita Ķēniņdēlam saka:

-  Ek, muļķības, nesēro – iekod un liecies uz auss, es tev palīdzēšu, tikai pielūko – neaizmirsti mani!

Ķēniņdēls tūdaļ apzvēr, ka nekad neaizmirsīšot. Paēdis liekas gulēt. Tikām Meita saaicinājusi savus palīgus un – asis jau stāv vienā acu redzējienā. Tad viņa bilst:

-  Jau laiks celties, bet tad, kad atnāks burvis un jautās, vai esi kārtīgi izdarījis, atbildi, ka kārtīgi, tikai viena skujiņa pārlūzusi uz pusēm. Tikai nesaki, ka es tev palīdzēju, jo viņš to tev prasīs.

Atnāk Burvis un prasa:

-  Kā nu ir – vai kārtīgi padarīji?

-  Kārtīgi, - Ķēniņdēls atbild, - tikai viena skujiņa pārlūzusi uz pusēm.

-  O, - Burvis ierunājas, - tad jau tu laikam esi labāks meistars par mani. Vai tikai tev nebūs palīdzējusi mana meita?

-  Ī-ī, kur nu viņa būs palīdzējusi!  Atnes vienīgi pusdienas, es tās apēdu, un viņa tūdaļ iet mājās.

-  Labi, nāc mājās! – Burvis pārved Ķēniņdēlu mājās, paēdina, padzirdina un saka: - Ej  nu gulēt, jo no rīta tevi atkal gaida darbs.

Nākamajā rītā Burvis iedod Ķēniņdēlam uzpirksteni, pieved pie ezera un saka:

-  Pa dienu izsmel no ezera visu ūdeni, bet dibenu izkaisi ar dzeltenām smiltiņām. Pie viena saskaiti zivis – cik daudz lielo un cik mazo.

Ķēniņdēls smeļ, smeļ ar uzpirksteni ūdeni, bet tas neiet un neiet mazumā. Meita atnes pusdienas, bet Ķēniņdēls sēž un raud.

-  Kāpēc tu visu laiku raudi?

-  Kā lai neraudu? Tavs tēvs man lika ar uzpirksteni izsmelt visu ezeru, bet es smeļu, smeļu – ūdens mazumā neiet.

-  Ek, muļķības, es tev palīdzēšu, tikai iegaumē – neaizmirsti par mani.

Ķēniņdēls paēd pusdienas un liekas uz auss. Kad paskatās – viss ezers izsmelts un dibens nokaisīts ar dzeltenām smiltiņām.

-  Labi, celies, tikai iegaumē – kad atnāks tētiņš un prasīs, vai esi izdarījis, atbildi, ka esi. Vai zivis saskaitīji? Jā, saskaitīju – lielās trīs simti sešdesmit, bet mazās neskaitīju.

Viņš sacīs, ka tas ir nevis tavs darbs, bet gan mans, tu tikai neatbildi, ka es to esmu paveikusi, jo citādi tev slikti klāsies. Pēc tam viņš tev sacīs, lai uzmini, kura meita tev pusdienas nesusi, bet mēs esam septiņas māsas. Man virs galvas lidos muša, otru reizi man aiz muguras būs puķīte, bet trešajā reizē – uz naga būs zaļš dzīpariņš.

To pastāstījusi, Meita devās mājās. Drīz vien uzrodas burvis un prasa:

-  Kā nu ir – vai izdarīji?

-  Jā, izdarīju.

-  Vai zivis saskaitīji?

-  Jā saskaitīju: lielo – trīs simti sešdesmit, bet mazās neskaitīju.

-  Varbūt to izdarīja mana meita, nevis tu?

-  Nē, dieva vārds, ne, viņa tikai atnesa pusdienas un tūdaļ pat aizgāja, - Ķēniņdēls atbild.

-  Labi, nāc mājās! Ja uzminēsi, kura tev nesusi pusdienas, apprecināšu ar viņu, ja ne – noraušu galvu.

Viņi devās mājās. Pārnāk, bet viņš jau nostādījis septiņas jaunavas  - visas kā viena, nekur nav nekādas atšķirības.

-  Tā, - Burvis saka, - izvēlies!

Ķēniņdēls pamanīja, kurai virs galvas lido mušas, un saka:

-  Šī te!

-  Labi, labi – ej gulēt!

Nākamajā dienā Burvis atkal atved septiņas jaunavas, visas kā viena, un saka:

-  Izvēlies tagad!

Ķēniņdēls apiet jaunavām apkārt, ierauga baltu puķīti un saka:

-  Šī būs mana!

Burvis galvu vien nogroza un savā prātā domā – esi gan tu viltnieks! Nākamajā dienā atkal izved septiņas dūjiņas, visas kā viena – nav nekādas atšķirības, un saka:

-  Tagad, puis, uzmini, kura tev nesusi pusdienas!

Ķēniņdēls apiet jaunavām apkārt, staigā, staigā un ierauga uz nadziņa zaļu dzīpariņu.

-  Ja nemaldos, šī būs mana!

Nu Burvis bilst:

-  Ko lai dara, tu esi labāks meistars par mani!

Nākamajā dienā abus salaulā un liek, lai māte uzmana, kaut tikai abi nekur neaizbēg. Līgava klusām saka Ķēniņdēlam:

-  Mēs bēgsim projām, tikai noliksim divpadsmit soliņus. Šie soliņi atbildēs manā vietā.

Sacīts – darīts, bet paši laižas projām. Māte jautā:

-  Vai tu esi, meitiņ?

-  Esmu.

Tā māte jautā divpadsmit reižu, bet soliņi atbild. Māte iejautājas trīspadsmito reizi – klusums, un viņa tikai iesaucas:

-  Celies, vīrs, - nav!

Tad Burvis saka:

-  Skrej ātrāk, māt, ja reiz esi palaidusi, tagad nu dzenies pakaļ!

Māte pārvēršas par melnu mākoni un dzenas pakaļ, bet Meita to pamana un saka:

-  Mums dzenas pakaļ māte. Es pārvērtīšos par lielu mežu, bet tevi par mazu putniņu, tikai neļauj, lai tevi notver.

Tūdaļ izslejas liels mežs, bet pa to laidelējas mazs putniņš. Sieva ņemas dzīties putniņam pakaļ, bet tas laidelējas, laidelējas, tā ka to nevar notvert. Māte atgriežas mājās, bet Burvis prasa:
- Vai tu ko redzēji?

-  Tā un tā.

-  Kā tu nesaprati, ka tie ir viņi! Dzenies, siev, pakaļ!

Sieva atkal pārvēršas par melnu mākoni un dzenas pakaļ, bet meita to pamana un saka:

-  Tā! Māte atkal dzenas pakaļ – es pārvērtīšos par lielu kalnu, kas viscaur apaudzis ar ērkšķu krūmiem, bet tu būsi lakstīgala, tikai neļauj, lai tevi notver.

Tūdaļ uzrodas liels kalns, kas apaudzis ar ērkšķu krūmiem, bet lakstīgala trallina dziesmu. Uznāk mākonis, un siev sāk staigāt pakaļ lakstīgalai – staigā, staigā, bet pietrūkst padoma, kā lai izlaužas cauri šiem ērkšķainajiem krūmiem, apgriežas un lido projām, bet Ķēniņdēls ar burvja Meitu bēg tālāk. Sieva pārlaižas mājās, un Burvis saka:

-  Kā tev gāja – vai redzēji?

-  Tā un tā.

-  Kāpēc tu, muļķa sieva, neattapies, ka tie jau arī viņi bija! Dzenies pakaļ trešo reizi. Ja atrodi – ņem ciet!

Sieva paņem līdzi trīs riekstus un atkal dzenas abiem pakaļ, bet meita to pamana un saka:

-  Es būšu par ezeru, bet tu par pīļtēviņu – neļauj, lai tevi noķer!

Sieva atlaižas, staigā apkārt ezeram, bet pīļtēviņu nevar notvert.

-  Labi, labi, - māte saka, - tu par mani neapžēlojies, toties es par tevi apžēlošos – še tev, meit, trīs rieksti, tie tev nelaimē palīdzēs.

Sieva aizlaižas atpakaļ, bet Ķēniņdēls ar Burvja Meitu paņem riekstus un bēg tālāk. Kad viņi jau tuvu prinča pilij, Meita saka:

-  Es uzkavēšos krodziņā, bet tu ej uz pili, tikai pielūko, lai vecāki tevi neskūpsta, jo tu mani aizmirsīsi pavisam.

Ķēniņdēls ieiet pilī, bet vecāki no priekiem viņu ņemas skūpstīt, un viņš pavisam izmet meitu no galvas. Kad viņš mazliet padzīvojies pa pili, viņam saka, lai precoties. Viņš arī apprecas. Sanāk daudz ļaužu, bet Burvja Meita pārkož vienu riekstu un izņem no tā kleitu kā mēnesi, uzvelk mugurā un iet. Kā Ķēniņdēla māte viņu ieraudzīja, sāka bēdāties, ka dēls viņu pametīšot. Māte ieaicina meitu istabā un iedod tai tādu vīnu, ka, to izdzērusi, meita aizmieg. Meitai novelk šo kleitu un paslēpj. Meita pamostas – kleitas nav. No bēdām viņa sāk raudāt un iet projām.

Nākamajā vakarā atkal sabrauc viesi. Meita pārkož otro riekstu, izņem no tā kleitu kā zvaigznes pie debesīm, sapošas un iet. Līgaviņas māte viņu ierauga un atkal izrīkojas tāpat. No rīta meita pamostas, bet – ko vairs var izdarīt? Atkal viņa sāk raudāt un iet projām. Iet, iet un satiek kādu vecu sievu. Tā pienāk klāt un saka:

-  Ko tu, meitiņ., raudi?

-  Tā un tā, dod man padomu, ko lai iesāku. Es viņu izglābu no nāves, bet viņš mani aizmirsa, lai gan jau bijām apprecējušies.

Tad sieviņa saka:

-  Velc mugurā vecas skrandas, uzraksti vēstuli, aiznes un noliec pie spogulīša, kur viņš sukā matus, bet vakarā saposies un ej.

Burvja Meita tā arī izdara. Vakarā pārkož riekstu, izņem kleitu kā sauli, uzvelk mugurā un iet. Izlasījis vēstuli, Ķēniņdēls atcerējās Burvja Meitu, stipri sakautrējās, izgāja laukā un sāka gaidīt. Brītiņu viņš stāv, tad ierauga -  nāk! Ķēniņdēls noskūpsta Burvja Meitu un izlūdzas piedošanu. Abi reizē iet mājās, bet ļaudis brīnās – kas tas par spožumu, viss redzams kā dienā. Viņi ieiet pilī, paklanās vecākiem un izstāsta, kas noticis. Kāzu vietā sarīkoja lielas dzīres.

Mani arī aicināja uz dzīrēm, lai visiem parādu joku spēli, bet es atbildēju, lai man iedod stikla kurpes, cepuri no sviesta un papīra garsvārkus. Sāka spēlēt mūzika, gribēju iet padancot, bet bija bail, ka var saplīst kurpes, noģērbu tās un aizbēgu, jo mājās gribēju parādīt, kas tā par mantu. Gāju, gāju, līdz uznāca nakts. Apgūlos pie akmens pārlaistu nakti. Kā uznāca lietus, garsvārks izmirka caur un cauri, piecēlos un gāju tālāk. Te nu saule kā sāk sildīt, cepure uz galvas izkusa. Uzvilku kājās stikla kurpes un eju, līdz paklūpu pret akmeni, un kurpes – dzinkš, trinkš! – un saplīsa. Sāku iet basām kājām – gāju, gāju, kamēr nonācu līdz savam tīrumam. Te arī apsēdos.

Izstāstīju gluži kā noadīdams jums pasaku, bet jaunie dzīvo laimīgi un medu, vīnu dzer, turpretim man par to, ka biju aizbēdzis – nedod.

 

krievu valodas tulkojis Talrids Rullis.

Klausies pasaku baltkrievu valodā šeit.

 

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google