Pasakas.net

Pasakas

Baltkrievu valodā

Par muļķīti uz Zelta putnu

Teicējs: Zane Burnicka

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Kādam vīram bija trīs dēli – divi gudri, trešais muļķis. Vecākais prata spēlēt vijoli, vidējais – stabuli, bet mazākais, muļķis, sēdēdams uz krāsns, plēsa skalus. Saimniekam dārziņā izauga ābele, bet tajā – trīs zelta āboli. Kādu reizi viņi ieraudzīja, ka katru nakti pa vienam ābolam trūkst. Tēvs sūtīja vecāko dēlu sargāt, bet tas atspieda trepes pret ābeli un vienā mierā spēlēja. Uz rīta pusi tomēr uznāk miegs, viņš iesnaužas, bet pa to laiku atskan troksnis. Viņš pamostas, bet nekur neviena nav, trūkst tikai ābolīša. Viņš aiziet pie tēva bēdīgs, ka nav nosargājis.

Nākamajā dienā vidējais saka:

Tagad iešu es un nosargāšu.

Pienāk otra nakts, viņš aiziet ar savu stabuli, apsēžas uz trepēm un vienā mierā spēlē, visādi izlocīdams. Tā viņš spēlē, spēlē, līdz sāk aust gaisma, bet viņam uznāk miegs un viņš pa miegam dzird kādu troksnīti. Kamēr pamožas, atkal viena ābolīša trūkst. Nejaukā dūšā viņš iet uz mājām, jo ābolīti nav nosargājis.

Tagad nu Muļķītis saka:

Lai nāk kas nākdams, tomēr varēšu zelta ābolīti nosargāt.

Par tādām runām visi pasmejas.

Pienāk trešā nakts, Muļķītis, lielais riskētājs, uzrāpjas pa trepēm, paņem līdzi skalus un iekāpj tieši ābelē. Vienā mierā viņš drāž un drāž, un dzied. Tiklīdz sāk aust gaisma, viņš jau pa gabalu dzird, ka atskan troksnis. Muļķītis paslēpjas uz trepēm, te nu zelta putns – liels, lielāks par dzērvi – lido tieši pie zelta ābolīša. Putns ielaižas ābelē, bet Muļķītis – cap! – putnu aiz astes. Putns izraujas, tomēr ābolīti nav nozadzis, taču Muļķītim paliek rokā trīs spalvas. No priekiem viņš skrien uz mājām.

Ko – vai es neteicu, ka nosargāšu? Kaut arī putns izspruka, tomēr kādas man trīs spalvas un arī ābolīši visi!

Brāļi aiz kauna pat sametās sarkani, ka Muļķītis izpelnījies tādu godu. Te vecākais brālis saka:

Tā, brāļi, došos pasaulē šo putni meklēt!

Vecākais brālis paņem līdzi vienu spalvu, savāc ceļam naudu un visu, kas vajadzīgs, piesien zobenu, kāpj zirgam mugurā un aizjāj. Jau paiet krietns laiks – nav ne putna, ne arī atgriezies vecākais brālis. Tad vidējais saka:

Labi, iešu meklēt brāli un putnu!

Viņš paņem līdzi visādas lietas, piesien zobenu, kāpj zirgam mugurā un aizjāj. Tēvs gaida – gaida vienu gadu, gaida otru, bet nav ne putna, ne arī atgriezies dēls. Kādu reizi, skalus plēsdams, ierunājas jaunākais dēls:

Ko lai dara, tēt, nav ne mūsu puišu, ne putna – būs jāpošas ceļā arī man.

Tēvs padomā un saka:

Ej! Ja nav gudro dēlu, lai nav arī tevis, muļķa!

Muļķītis neko neņem līdzi – ne naudu, ne ēdamo, viņš paņem tikai trešo spalvu, rokā nūju, pie jostas piesien ģelzīti – to pašu, ar kuru plēsis skalus, un kājām dodas ceļā. Muļķītis vienā mierā iet un iet, nakts nāk virsū, te ierauga – ceļa malā guļ beigts zirgs. Nekas no tā nebija palicis, vienīgi kauli un āda. Muļķītis apstājas, paskatās uz zirgu un pie sevis nodomā: „Ja apgulšos klajā laukā, man vējā būs auksti, ja lūgšu naktsmājas, nemaz nelaidīs iekšā – ielīdīšu šinī ādā un gulēšu tajā kā tēva mājās uz krāsns.”

Muļķītis ielien ādā un tūdaļ aizmieg. Viņš mierīgi guļ, guļ, te mana, ka viņa mājokli kāds aiztiek. Muļķītis paskatās caur ribām – vilku māte stiepj viņa zirgu un tai blakus mazs vilcēns. Vilku māte grauž zirgu, bet vilcēns savā vaļā, ošņā un ieskrien iekšā, kur guļ Muļķītis. Kā vilcēns ieskrien iekšā, viņš – cap! – to saķer, bet vilcene metas lūgšus lūgties:

Ak tu mans tāds un šitāds, - viņa saka – darīšu to, ko vēlēsies, tikai atdod manu bērnu!

Muļķītis atbild:

Man neko nevajag, tu tikai pasaki, kur mīt zelta putns, kas manam tēvam zaga ābolus?

Pateikšu, pateikšu, - Vilcene saka, - un aizvedīšu pie viņa, tu tikai brītiņu pasēdi, kamēr savu bērniņu aizvedu līdz midzenim un atnāku atpakaļ.

Labi, labi, - Muļķītis saka, - pagaidīšu, tikai nekavējies!

Muļķītis atdod mātei vilcēnu. Vilcene kā sacījusi, tā arī izdara. Atnākusi atpakaļ, saka:

Kāp man mugurā, es tevi aiznesīšu ātrāk, nekā aiziesi pats.

Vilcene Muļķīti nes, nes, kad iegribas ēst, viņa aizskrien, uz ātru roku kaut ko noķer, nozūmē un atnes Muļķītim. Muļķītis medījumu mazliet apcep, apēd un – tālāk ceļā. Viņi nonāk pie jūras. Vilcene saka:

Es aiziešu un noķeršu tev zostēviņu, jāuzēd, lai būtu spēks, jo tevi gaida smags darbs.

Kad abi pārpeld pāri jūrai, Vilcene atkal viņu pamāca:

Tu ej iekšā šajā pilī, kuru redzi, tikai klusiņām un palēnām, lai nav ne čiku, ne grabu, jo šī ir apburta pils. Visi, kas tajā, aizmiguši. Ja tu iečabināsies, - viņa saka, - visi pamodīsies, un dzīvs tu no pils ārā netiksi. Kad ieiesi pa vārtiem, - Vilcene stāsta, - tur stāvēs divi suņi, piekalti pie dzelžu ķēdēm, tāpēc ej klusiņām, nepamodini tos, jo viņi sāks riet un uzmodinās visu pili. Pieraugi, - viņa pamāca, - kad ieiesi pirmajā zālē, tur karāsies šķindošs zobens, tas ir no zelta un dārgiem akmeņiem izrotāts, ļoti skaists un dārgs. Tu tikai to neaiztiec, jo tas, - viņa saka, - sāks šķindēt un skanēt, tad visi pamodīsies un tu aiziesi bojā. Kad ieiesi otrā zālē, - Vilcene saka, - tur karāsies pulkstenis, kas zvana. Neaiztiec to, jo aiziesi bojā.

Un vilcene vēl viņam stāsta:

Skaties, kad ieiesi trešajā zālē, tur karāsies zelta būris, bet šajā būrī tup tas zelta putns, kas jums zaga ābolus. Klusiņām, lēniņām izņem putnu no būra un pats slepus nāc pie manis atpakaļ, jo es tevi gaidīšu.

Tā nu Muļķītis iet uz pili. Paiet garām suņiem un ierauga daudz ļaužu – kādus burvjus, bet viss un visi, ko katrs darījis, tur arī aizmidzis. Muļķītis iziet cauri tām zālēm, par kurām Vilcene viņam stāstījusi, un ieiet trešajā. Te viņš kā metas pie būra ar putnu, skaidrs, ka muļķis. Sāk šķindēt zvani. Viņš izdrāžas otrajā zālē – zelta pulkstenis kā sāk sist, kā sāk visādi tinkšķēt un zvanīt. Nu viņš izskrien pirmajā zālē, kurā zobens – zobens šķind un dzindz. Visi sāk laist vaļā pilnā balsī, atskan kliedzieni un izceļas jampadracis – ļaudis pamostas, bet viņš prom, ko nagi nes. Ne mats nav nokritis viņam no galvas – aizlidojis kā muša visiem garām.

Vilcene pa gabalu redz, ka Muļķītis drāžas uz priekšu, bet kalpi viņu jau panāk un skrien viņam klāt, bet viņš uzkāpj Vilcenei mugurā un aizpeld kopā ar visu guvumu. Atpeld krietnu gabalu no krasta un skatās – kalpi stāv pie jūras un lauza, un lauza rokas. Viņi jau pārpeldējuši pāri jūrai, un Muļķītis ņemas Vilceni lūgt:

Pasaki man, kur mani brāļi, dod man padomu, kā lai viņus sameklēju.

Neielaidies ar brāļiem, - Vilcene saka, - jo viņi tevi iznīdēs no šīs pasaules.

Muļķītis Vilceni lūgšus lūgdams lūdz:

Pasaki, pasaki! – viņš saka. – Tēvs mani tur par muļķi un tā nemīl, kā viņus, lai viņš vismaz papriecājas par brāļiem.

Vilcene nevar tikt vaļā no Muļķīša un saka:

Ej uz ķēniņa pili, viņi tur sēž cietumā, tikai esi vērīgs, lai brāļi tevi neizraida uz viņpasauli!

Vilcene atvadās no Muļķīša. Muļķītis dodas pie brāļiem, bet Vilcene pie sava vilcēna. Muļķītis aizkļūst pie ķēniņa un panāk to, ka viņš brāļus atbrīvo. Brāļi sapulcējas visi kopā un jāj pie tēva. Brāļi iejāj tumšā mežā, ņem un šo muļķīti nogalina, bet pēc tam aizvelk mazliet tālāk no ceļa un apklāj ar žagariem, bet paši ar Muļķīša guvumu jāj tālāk.

Netālu gadījās skriet garām tai pašai Vilcenei. Viņa pa vējam saož Muļķīša ķermeni. Pieskrējusi klāt, Vilcene izsvaida žagarus un Muļķīti pazīst.

Redz, kā viņš man paklausīja, - Vilcene saka. – Es viņam tā stāstīju, tā liku viņam aiz auss un mācīju!

Vilcene stipri sērojas pēc Muļķīša, bet pati nemaz nezina, ko lai tagad iesāk. Viņa pie sevis nodomā – aiziešu, sak, pie tā paša beigtā zirga, varbūt tur atradīšu kādu padomu. Vilcene aizskrien pie tā paša zirga, ielien ādā un tup. Te atlido kraukļi un ņemas maitu knābāt. Nemanīti Vilcene satver vienu krauklēnu un tur cieši ciet, bet Kraukliene ņemas Vilceni lūgšus lūgties. Vilcene saka:

Ja tu man atnesīsi dzīvo un dziedējošo ūdeni, atdošu tavu bērnu.

Labi, sak, - Kraukliene atbild, - atnesīšu, atnesīšu!

Kraukliene pati aizlaižas, ko spārni nes. Aiz kalniem, aiz upēm Kraukliene pasmeļ pilnas divas pudeles ar ūdeni un atnes. Tūdaļ Vilcene atdod viņai bērnu, bet pati aizsteidzas pie Muļķīša, apslaka ar vienu ūdeni – Muļķītis atdzīvojas, apslaka ar otru – Muļķītis ceļas kājās.

Kā nu ir? – Vilcene jautā. – Vai es tev nestāstīju, ka tavi brāļi tā izrīkosies? Tagad steidzies uz mājām, cik ātri vien vari, jo tavs tēvs jau saaicina ļaudis uz dzīrēm – gan tavai piemiņai, gan aiz prieka, ka viņa dēļi ar tādu bagātību atgriezušies mājās sveiki un veseli. Tur jau brauc gan kungi, gan ķēniņi, gan čigāni, gan visādi ļaudis, jo visiem tas liels brīnums. Kad aizjāsi uz turieni, neviens tevi nepazīs. Izlūdzies, lai tevi pieņem par pavāra palīgu. Tavs tēvs negribēs, - Vilcene stāsta, - bet pavārs pieņems darbā, jo viņam vienam iznāk pārlieku daudz. Tu iegaumē, - viņa saka, - kad pavārs gatavos šīs pusdienas, katrā ēdienā ielej pa pilienam no šī ūdens, tad tas būs bez gala garšīgs.

Kā Vilcene stāstījusi, tā arī viss notiek. Pavārs paņem Muļķīti  par palīgu, pēc  tam saliek visādus ēdienus, lai vārās, bet Muļķītis viņam saka:

Jūs, tēvocīt, vai nu aizejiet kaut kur, vai apgulieties, jūs jau esat noskrējies, bet es tikšu galā viens.

Par to Pavārs pārlieku priecīgs, visu uztic Muļķītim, bet pats ierodas tikai tad, kad laiks visu celt galdā, un uziet visu izdarītu tā, kā nemaz nebija cerējis.

Tajā pašā vakarā vai pēc pusdienu mielasta, kas to lai zina, kā to tur lai sauc, saimnieks paaicina Pavāru, dod viņam dāvanu un tencina par tik garšīgiem ēdieniem. Tikai Pavārs bija godprātīgs vīrs. Viņš saka:

Tas ir tas puisis, kuru pieņēmu par palīgu, viņš sagatavoja tik garšīgus ēdienus.

Saimnieks saka:

Pasauc man šo palīgu!

Pavāra palīgs atnāk, bet saimnieks saka:

Kur un kādā ceļā tu iemācījies tik garšīgi jo garšīgi gatavot?

Tumšajā mežā, ceļa malā ar to brāļu palīdzību, kuri labu atmaksā ar ļaunu.

Ne Saimnieks, ne ciemiņi sacīto nevar saprast, toties brāļi sametas bāli kā papīrs. Tad Muļķītis saka:

Ja nesaproti, ko saka muļķa pavāra palīgs, atceries par gudrajiem dēliem un paskaties uz viņiem.

Kāpēc tā? – Saimnieks jautā.

Kur tad, Saimnieka kungs, tavs trešais muļķa dēls? – Muļķītis atjautā.

To zina Dievs tas Kungs!

Tad Muļķītis nokrīt tēvam pie kājām un bilst:

Tas taču biju es, tavs jaunākais dēls – es pierādīju, ka putns no aizjūras izdabūjams no noburtās pils. Es izpirku brāļus no cietuma!

Nu Muļķītis ņēmās atstāstīt visus piedzīvojumus, kādi bija gadījušies kopš tā laika, kad atstājis tēva mājas. Tēvs klausījās, klausījās, pēc tam lika paņemt dzelžu ecēšas un vilkt pāri gudrajiem dēliem, bet kopā ar Muļķīti, droši vien, vēl dzīvo un priecājas joprojām. 

 

 

No baltkrievu valodas tulkojis Talrids Rullis.

Klausies pasaku baltkrievu valodā šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google