Pasakas.net

Pasakas

Čigānu valodā

Bezbārdis

Teicējs: Zane Burnicka

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Reiz dzīvoja divi brāļi, tie abi devās svešumā, uz tālām zemēm. Viens brālis ceļā nomira, bet otrs kļuva dižs un bagāts, tik dižs un bagāts, cik vien var iedomāties. Taču viņu piemeklēja liela nelaime — nebija dēla, kas varētu mantot valsti. Tāpēc viņš kādu dienu aizsūtīja ziņu savam radiniekam — lai še ierodoties brāļadēls. Ko nu brāļadēlam bija darīt? Puisis devās vien pie tēvoča. Ceļā viņam gadījās kāds bezbārdains vīrs, kurš vaicāja:

    Kurp tu dodies, manu zēn?

    Pie sava tēvoča svešumā, tālā zemē, — puisis atteica.

    Vadzi, tad es iešu tev līdzi!

Nu abi ceļoja tālāk — puisis zirgā, Bezbardis kājām. Pēc vairākām dienām viņi nonāca drūmā, brikšņainā mežā. Puisim gribējās dzert, un pēdīgi viņi uzgāja dziļu aku. Puisis lūdza:

    Pasniedz man mazliet ūdens!

Taču Bezbardis attrauca:

    Nokāp lejā pats un padzēries!

Bezbardis to  tik vien gaidīja. Neko ļaunu nenojauzdams, puisis nokāpa akā. Bet, kad viņš gribēja tikt atkal augšā, Bezbārdis aizcirta lūku un iesprostoja puisi akā. Puisis lūdzās, lai laižot jele ārā, bet Bezbārdis tikai pasmējās — tas Šim nenākot ne prātā. Puisis lūdzās gan šā, gan tā, bet viss velti, puisis nokāpa akā. Bet, kad viņš gribēja tikt atkal augšā, Bezbārdis aizcirta lūku un iesprostoja puisi akā. Puisis lūdzās, lai laižot jele ārā, bet Bezbārdis tikai pasmējās — tas Šim nenākot ne prātā. Puisis lūdzās gan šā, gan tā, bet viss velti, — Kāpēc tad tu negribi laist mani ārā?

— Es tevi palaidīšu brīvībā tikai ar vienu norunu — ja tu salīgsi pie manis par kalpu. Es būšu kungs un jāšu tavā zirgā, bet tu iesi kājām.

Puisis nozvērējās, ka tā arī būšot — viņš nelīgšot nekādā citā darbā un par notikušo nebildīšot nevienam ne pušplēsta vārda, pat ja Bezbārdis nomirtu. Bet, ja puisis pats nomiršot un atkal atgūšot dzīvību, tad gan drīkstēšot visu izpaust, «Tas jau nu nemūžam nenotiks,» nodomāja Bezbārdis. Tā nu abi atkal devās ceļā — Bezbārdis kā kungs, bet bagātā vīra brā|adēls kā viņa kalps. Pēdīgi viņi nonāca pie tēvoča, ķeizara. Izdzirdējis par brāļadēla ierašanos, ķeizars izgāja to sagaidīt ar mūziku un visu savu karaspēku. Jo tuvāk Bezbārdis nāca ķeizaram, jo vairāk trenkāja savu kalpu — izdari to, izdari šito! — baidīdamies, ka pusis visu izstāstīs tēvocim. Lai glābtu savu ādu, Bezbārdis lika puisim atvest pilnu ori zaja siena. Taču so pavēli izpildīt nebija iespējams — rudenī sienu vairs nesameklēsi. Bet, ko lai dara, — puisis iejūdza orē zirgu un laidās ceļā, gauži raudādams: kur gan ņemt sienu? Te pie viņa, tik noskumuša, pielidoja mazs putniņš un vaicāja:

— Kas tad tev lēcies, puisīt? Kālab tu raudi?
Puisis izstāstīja putniņam, kas noticis.

— Nebaidies, es visu izdarīšu tavā vietā.

Kamēr puisis gulēja, ore pildījās ar sienu. Priekā starodams, viņš nu varēja atgriezties pie Bezbārža. Ķeizars varen nobrīnījās par neparasto kalpu, neslēpa savu izbrīnu arī no Bezbārža, uzsauca puisim: «Braši, manu zēn!» un vēl bagātīgi atlīdzināja viņam par paveikto.

Bezbārdis vai plīsa no dusmām, jo pašam šādi brīnumi nebija pa spēkam. Tāpēc viņš atkal sāka lauzīt galvu, kā drīzāk varētu tikt vaļā no ķeizara brāļadēla. Vismīļāk pats būtu puisi nomaitājis, tomēr nolēma vēlreiz pamēģināt citādi. Bezbārdis sūtīja savu kalpu pie trim daiļām meitenēm, kuras vēl neviens nebija spējis atrast, jo tās bija trīs ļaunas fejas, pūķu meitas. Kalpam nu vajadzēja nolaupīt vienu no fejām.

Puisis atstāja pili un ceļā sastapa skudras. Tās vaicāja:

    Kurp tu tā iedams?

    Man jāatved meža feja.

Skudras iežēlojās par puisi un katra iedeva viņam pa spārniņam, sacīdamas:

            Ja tev kas būs vajadzīgs, iemet šos spārniņus ugunī un saki, ko vēlies. Tad tava vēlēšanās piepildīsies.

Puisis jāja un jāja, līdz nonāca pie pašas Donavas. Krasta smiltīs viņš pamanīja spirināmies lielu zivi. Zivs lūdzās:

            Mīļo puisi, iemet mani atpakaļ ūdenī, tad arī es tev izdarīšu daudz laba!

Puisis pacēla zivi, iemeta to ūdenī, un zivs pateikdamās iedeva viņam brīnuma zvīņu.

            Ja tev kas būs gauži vajadzīgs, tad iesvied tik ugunī šo zvīņu. Es acumirklī nākšu tev palīgā.

Puisis jāja tālāk un pēdīgi nonāca pie daiļajām meitenēm, Viena no tām tobrīd iznāca no pūķa pils un, pār nemēru izbrīnījusies, sauca:

    Ko tad tu te meklē, puis?

    Esmu ieradies, lai pārvestu tevi sev par sievu!

    Mani tu nekur nevari aizvest. Bet — pag! Es došu tev divus uzdevumus, un, ja tiksi ar tiem galā, tad piederēšu tev. Man ir spīķeris, kur kopā sajaukti kvieši, kukurūza un mieži. Ja spēsi nodalīt visus trīs katru par sevi un nobērt atsevišķi, tad iešu tev līdzi.

Te puisis paslepen izvilka skudras spārniņu, iemeta to ugunī — un paskat! — to pašu brīdi sanāca skudras kā melna debess. Puisis tām pastāstīja, ka šonakt visi graudi spīķerī jā-nodalot katrs par sevi un jānoberot trijās kaudzēs. Nu tik bija ko redzēt, kad skudras drūzmu drūzmām čakli nesa kopā graudiņu pa graudiņam, ka ņudzēja vien.

Rīta agrumā, kad puisis pamodās, darbs bija padarīts. Meitene, to redzēdama, sacīja:

            Vareni, tas tev izdevās. Se būs vēl viens uzdevums. Maza būdama, es mēdzu braukt jūrā vizināties, un reiz šādā braucienā ūdenī iekrita mans gredzens. Ja tu to atradīsi, tad no tiesas iešu tev līdzi.

1Padzirdis, kas darāms, puisis atcerējās zvīņu, ko bija iedevusi zivs. Viņš iesvieda zvīņu ugunī, un zivs acumirklī bija klāt.

Zivs izmeklējās pa visu jūras dibenu, meklēja un meklēja, līdz beidzot atrada gredzenu un ielika to puisim plaukstā. Nu viņš kā vēja spārniem steidzās pie daiļās meitenes un pasniedza tai gredzenu.

    Te būs gredzens.

    Tagad es iešu tev līdzi, — meitene bija ar mieru, un abi devās ceļā.

Bezbārdis aiz brīnumiem un izbīļa vai valodu zaudēja, redzēdams, ka varoņdarbs puisim izdevies arī šoreiz. Ko nu viņam bija darīt, lai tiktu vajā no neciešamā un bīstamā sāncenša? Zils aiz dusmām, Bezbārdis pielēca kājās, iecirta puisim divas briesmīgas pļaukas, tad izrāva zobenu un nogalināja viņu, bet līķi aizmeta prom.

Taču meitene bija to redzējusi. Viņa savāca visus kaulus, atkal salika tos kopā, kā bijuši, apslacīja ar dzīvības ūdeni, un paskat vien — puisis piecēlās un noteica:

    Ak, man bija uznācis tik dziļš, smags miegs.

    Tu negulēji vis, — meitene stāstīja. — Tevi nonāvēja Bezbārdis, un es tevi atkal atdzīvināju.

    Tad redz, kā! — puisis iesaucās, aizgāja pie sava tēvoča un visu viņam izpauda. — Tēvoc, tavs brāļadēls esmu es un nevis šis bezbārdainais vīrs, ko tu te redzi. Viņš mani iesprostoja meža akā un piespieda zvērēt, ka par krāpšanu nebildīšu nevienam ne vārda. Citādi viņš nebūtu laidis mani vaļā. Es nozvērējos un arī neteicu nevienam ne vārda līdz pat savai nāvei, taču tagad man ir brīv lauzt zvērestu, jo es biju miris, bet šī meitene mani atkal atdzīvināja.

Un puisis pamāja uz feju, kuru bija atvedis Bezbārdim.

Kad ķeizars uzzināja, kurš ir īstais brāļadēls, tad apkampa un nomutēja puisi, aiz prieka nezinādams, kur likties. Tad viņu sagrāba nāves dusmas par Bezbārža izrīcību, — ķeizars paķēra zobenu un sacirta nelieti gabalu gabalos. Bet puisim viņš atdeva meiteni par sievu, un to pašu dienu viņi svinēja lielas, krāšņas kāzas. Puisis palika dzīvot pie sava tēvoča, kļuva par ķeizaru un valdīja līdz pat nāvei.

 

Čigānu valodā pasaku klausies šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google