Pasakas.net

Pasakas

Čigānu valodā

Mīļais Dievs un nabadzīgais čigāns

Teicējs: Zane Burnicka

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Reiz dzīvoja nabadzīgs čigāns. Viņam bija vesels lērums bērnu. Ko nabaga čigāns lai iesāk? Neviens viņu nelīga darbā. Nopelnīt viņš nevarēja neko, un bērni gandrīz vai mira badā. Tad čigāns teica sievai:

            Paklau, siev, es došos plašajā pasaulē un nenākšu mājās tikmēr, kamēr nebūšu kļuvis bagāts.

Viņš paņēma tarbu, iemeta tajā pāris sīpolu un laidās pasaulē. Pa ceļam viņu sastapa svētais Pēteris un mīļais Dievs. Pēteris uzrunāja nabadzīgo čigānu:

    Kurp iedams, večukiņ?

    Vai, kungs, es dodos plašajā pasaulē, jo man ir seši bērni, kas mirst badā.

    Man no sirds viņu žēl, — Pēteris noteica un vērsās pie mīļā Dieva: — Iedod viņam kaut ko! Tas nabaga vīrs tak arī grib dzīvot.

Mīļais Dievs lika, lai Pēteris paaicina čigānu tuvāk, un sacīja viņam:

            Re, večukiņ, te tev būs nūja, tā tev iedos visu, ko vien sirds kāro.

Tad nabadzīgais čigāns griezās atpakaļ uz mājām, bet sieva, viņu ieraudzījusi, sāka šķendēties:

    Nu, ko tu esi ievārījis, kāpēc atvilkies atkal, nekrietneli?

    Turi muti, es tagad esmu bagāts! Un viņš uzsita pa nūju.

    Ko tu gribi, saimniek? Vēlies kaut ko!

            Uzklāj galdu, saliec uz tā visvisādus ēdienus un dzērienus!

Un, raugi — galdā parādījās cepešu cepeši. Nu vīrs uzsauca saviem bērniem:

     Nāciet, ēdiet un priecājieties!

Tā nu gāja gan vienu dienu, gan citu dienu, jo nabadzīgais čigāns bija kļuvis bagāts. Taču ļaunā pasaule trina mēles un brīnījās par viņa bagātību.

    Kā tas vecis tik ātri varēja tikt bagāts?

    Kā varēja? Tāpat kā kurš katrs tiek bagāts! — sieva atcirta mēļotajiem, toties vīram pikti sacīja: — Ļaudis brīnās un nevar vien nobrīnīties. Ņem to savu nūju un nes atpakaļ uz turieni, no kurienes paņēmi!

Vīrs paklausīja sievai, paņēma nūju un nu nesīs atpakaļ. Vecajā vietā viņš atkal sastapa mīļo Dievu un Pēteri.

    Uja, večukiņ, kālab tad tu to nūju svied prom? — Pēteris vaicāja.

    Ē, tā man vairs nav vajadzīga, es tak tagad esmu bagāts!

Mīļais Dievs sacīja Pēterim:

            Te tev nu bija, bagātība viņam nav pa zobam. Viņš ir pieradis dzīvot nabadzībā. Lai tad ar paliek tikpat nabags kā bijis. Un kā nabags lai arī nomirst!

Tā nu čigānam ne todien, ne nākamajā un aiznākamajā dienā vairs neatradās ko ēst, un viņš palika nabags kā bijis. Viņš nonāca tik briesmīgā trūkumā kā vēl nekad. Nūjas, kas gādātu ēdienu, jau vairs nebija. Vīrs diemžēl paklausīja sievu un tāpēc bija un palika nabags.

    Redzi nu, siev, ko tu pastrādāji!

    Uja, vīrs, tā jau bija tava iedoma, tās dēļ mēs tagad ciešam trūkumu!

Čigāns vēlreiz devās ceļā un lūgtin lūdzās Pēteri:

            Atdod jele manu nūju!

           Man domāt, tu esi gana bagāts. Par ko tad tu neturējies pretī sievas gribai? Tāpēc jau Dievs tev atņēma nūju. Pats esi vainīgs, neklausīji mani, tāpēc tagad paliec tikpat nabags kā bijis.

    Un nevajag ar. Dievs ir liels, gan jau izdarīs, ko lūdzu. Viņš devās pie mīļā Dieva.

    Dievs, iedod man ko ēdamu, bērni pagalam izsalkuši. Tad mīļais Dievs iedeva viņam galdiņu, kurš pats klājās ar visvisādiem ēdieniem, un sacīja:

      Re, šis galdiņš tev iedos visu, ko vien gribēsi.

Čigāns paņēma galdiņu un gāja mājās. Galā nonācis, viņš uzsauca galdiņam:

      Galdiņ, klājies!

Un uz galdiņa, kur radušies, kur ne, parādījās visvisādi ēdieni un dzērieni, vīns un brandavs. Bērni sēdās tik klāt, ēda un līksmojās.

Nu vīrs teica sievai:

      Paskat, siev, Dievs manis vis neatstāj nelaimē!

Sieva izlielījās kaimiņiem, ka šiem esot tāds galdiņš, kas pats klājoties un tad atkal noridājoties. Kad to padzirdēja ķeizars, viņš aizsūtīja čigānam pakaļ un pavēlēja atdot galdiņu, jo viņam, raug, esot viesi. Ieraudzījis, kas tas par varenu galdiņu, ķeizars vairs nedeva to atpakaļ, bet gan lika darināt jaunu un aizsūtīt uz čigāna māju.

Nabaga vīrs redzēja, ka tas nav viņa galdiņš, jo šis vairs neklājās ne ar ēdieniem, ne dzērienm. Nu viņš bija postā un devās vien pie mīļā Dieva. Dievs brīnījās:

    Kā, tu jau atkal klāt?

    Jā, kungs, atkal esmu ieradies pie tevis.

    Un ko tad tu gribi?

    Iedod man ko neko, mani bērni mirst badā! Mīļais Dievs iedeva viņam gaili, kurš dēja dukātus.

    Ņem šo gaili un ej mājās.

Čigāns paņēma gaili un apsēja tam ap kaklu saiti. Mājās nonācis, iesita gailim knipi un sacīja:

      Mīļo gailīt, dēj nu dukātus!

Gailis ņēma un piedēja ar zelta dukātiem veselu grozu, un nabadzīgais vīrs nu bija tik bagāts, ka netika gudrs, ko ar zeltu iesākt. Aprunājies ar sievu, viņš tai teica:

            Vadzi, siev, es iešu uz tirgu, paņemšu gaili līdzi un iedošu to kādam apzeltīt.

Viņš aizgāja pie zeltkaļa un lūdza:

            Zeltkali, apzeltī manu gaili, tikai pielūko, ka nesamaini ar citu, jo šis dēj naudu!

To padzirdējis, zeltkalis pievāca gaili sev, bet čigānam atdeva citu, kurš nekādus dukātus vis nedēja. Čigāns atnācis paņēma apzeltīto gaili un gāja mājās.

     Mīļo gailīt, dēj nu dukātus!

Bet gailis nedēja nenieka. Tikai tad čigāns pamanīja, ka tas nav viņa gailis. Nu viņš bija nabags un devās pie Dieva.

    Tu nāc atkal? — Dievs noprasīja.

    Jā, nāku gan.

Tad Dievs iedeva viņam pātagu.

    Ņem šo pātagu!

    Un ko tad lai es ar to iesāku?

    Šī pātaga, — Dievs paskaidroja, — nopērs tevi zili melnu, ja sacīsi tai «dod», bet, ja otrreiz pateiksi «dod», tā mitēsies.

Atce|ā čigānu sagrāba tik briesmīga ziņkāre, ka vai traks, un viņš nolēma palūkot, vai sacītais maz ir tiesa.

      Dod, pātaga!

Te nu pātaga metās viņam virsū un slānīja tā, ka dzirksteles vien šķīda. Tīrā nelaime — čigāns bija aizmirsis vajadzīgo vārdu! Jaču aiz sāpēm viņam pār lūpām paspruka:

    Ūja, dod ka dod! Un pātaga mitējās sist.

    Vaimandieniņ, cik tur trūka, un es būtu pagalam! Sieva mājās vaicāja, ko Dievs iedevis.

    Paskat, šito pātagu.

Un ar to čigāns nu devās pie zeltkaļa, kas bija nozadzis gaili.

      Atdosi manu gaili vai ne?

    Es tavu gaili neesmu zadzis! — zeltkalis atcirta.

    Atdosi manu gaili? — Un čigāns uzsauca savai pātagai: — Dod tik, dod!

Pātaga metās zeltkalim virsū, un tas sāpēs brēca:

            Atdošu, atdošu gaili, tikai liec, lai pātaga mitējas, kamēr nav vēl mani nositusi!

Tā čigāns atdabūja savu gaili un apmierināts gāja mājās. Tad viņš atkal saposās ce|ā — pie ķeizara, kurš bija atņēmis galdiņu.

    Aiziešu un atdabūšu no ķeizara savu galdu.

    Vai tad es tev neatdevu galdiņu? — ķeizars brīnās.

    Dod, pātaga!

Un pātaga noslānīja ķeizaru turpat vai beigtu. Bet čigāns paņēma galdiņu un gāja mājās. Tā viņš kļuva bagāts un ir tāds vēl šobaltdien. Bet es — kā bijis, tā paliku nabadziņš.

 

Pasaku čigānu valodā klausies šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google