Pasakas.net

Pasakas

Čigānu valodā

Piekrāptais pūķis

Teicējs: Zane Burnicka

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Kādam vecam vīram bija vesels bars bērnu, un viņi visi mitinājās meža zemnīcā. Kādu dienu vīrs teica sievai:

— Izcep man kukuli maizes, es iešu peļņā.

Tā nu viņš laidās iet pa mežu, līdz nonāca pie avota. Avota malā bija galds; uz tā vecais nolika savu maizes kukuli. Bet, kamēr viņš gulēja, atlidoja vārnas un maizi apēda. Pamodies un ieraudzījis mušas, kuras rāpoja pa maizes drupatām, vecais cirta tām ar plaukstu un nosita veselu simtu. To izdarījis, viņš uzrakstīja uz galda, ka ar vienu dūres cirtienu nositis veselu simtu, tad atkal likās uz auss un gulēja tālāk.

Te, kur gadījies, kur ne, atnāca pūķis ar ādas maisu, lai iesmeltu tajā ūdeni, un ieraudzīja, kas rakstīts uz galda — gulētājs esot nositis veselu simtu! Pamanījis večuku, pūķis varen pārbijās. Toties, kad pamodās vecais, bailes pārsviedās pie viņa.

Pūķis viņu uzrunāja:

— Salīgsim brālību!

Un abi nozvērējās dzīvot kā brāļi. Pūķis iesmēla ūdeni un sacīja vecajam:

— Nāc man līdzi uz manu pili!

Abi nu gāja, vecais pa priekšu. Un ikreiz, kad pūķis izpūta dvašu, tā pagrūda veco uz priekšu, bet ieelpojot vilka atpakaļ.

Tad pūķis vaicāja: — Brāl, kāpēc tu brīžam skrien uz priekšu un brīžam atpakaļ?

Man visu laiku uzmācas Jauna iegriba tevi nogalināt, — večuks attrauca.

Klau, brāl, — pūķis ierosināja, — es iešu pa priekšu un tu aiz manis, varbūt tad tev prātā ienāks citas domas.

Tā abi nonāca pie ķiršu kokiem.

— Brāl, — pūķis aicināja, — iekodīsim ķiršus!

Pūķis uzkāpa kokā, bet vecais lasīja ogas apakšā. Tad pūķis sauca:

— Kāp tu arī augšā, te labāki ķirši!

Nav vis labāki, — večuks atteica, — tos tak putni apķērnājuši.

Pieķeries pie šī zara!

Vecais paklausīja. Tad pūķis zaru atlaida, un vecais uzlidoja tam līdzi gaisā. Lejā krizdams, viņš uzgāzās virsū zaķim un noķēra to. Pūķis brīnījās:

Kas tev gadījies, brāl, vai tik tu nenogāzies no zara?

Es pats nolēcu zaķi ķert — nebija vairs laika dzīties šim pakaļ. Tad nu kritu tik virsū.

Pūķis norāpās lejā un kopā ar veco gāja uz savu māju. Tur večuks jautāja pūķa sievai:

Vai vēlies dāvanu, svainien?

Lielais paldies, svaini.

Pūķis bija paguvis viņai slepus pačukstēt:

— Nevēlies neko, citādi viņš mūs nogalēs, jo ar vienu dūres cirtienu ir nositis veselu simtu.

Tad pūķis sūtīja veco pēc ūdens:

— Aizej nu, brāl, atnes ūdeni!

Šis paņēma ādas maisu un lāpstu un ies uz aku. Ap aku viņš sāka rakt grāvi. Pūķis atnācis brīnījās:

Ko tu te dari, brāl?

Gribu izrakt visu aku un aiznest mājās.

Ļauj nu, — pūķis uztraucās, — es pats iesmelšu ūdeni, sabojāsi vēl man visu avotu.

Iesmēlis ūdeni, pūķis paņēma veco pie rokas un aizveda mājās.

Kādu citu reizi pūķis sūtīja veco uz mežu pēc baļķa. Sis noplēsa liepai lūkus, pataisīja no tiem virvi un sasēja kopā veselu puduri koku. Pūķis atkal bija klāt.

— Ko tu te dari, brāl?

Gribu izcirst visu mežu un aiznest mājās.

Nopostīsi manu mežu, brāl! Tad jau labāk es pats pār-nesīšu to baļķēnu.

Pūķis uzcēla baļķi plecos un devās mājās. Tur viņš teica sievai:

Ko nu iesāksim, siev? Viņš vēl ņems un dusmās nobeigs mūs!

Paņem mūsu tēvoča lielo milnu un gāz šim pa galvu! — sieva deva padomu.

Taču vecais bija to noklausījies. Naktī viņš vis nelikās gulēt uz sola, kā parasti, bet gan paņēma miezera stampu, noguldīja uz sola, ietina drānās, uzlika galvgalā cepuri, bet pats tikām apgūlās solapakšā. Pūķis, sataustījis cepuri, trieca pa to ar milnu. Vecais piecēlās, nolika stampu solapakšā, pats apsēdās uz sola un paberzēja pakausi.

— Lai Dievs tevi izputina līdz ar visu māju, brāl! Man galvā
blusa iekoda!

Klau, siev, es domāju, ka būšu viņu nositis ar milnu, bet nu šis saka — blusas kodienu vien jutis. Ko lai mēs darām, siev?

Iedod viņam maisu zelta, lai iet prom.

Ko tev iedot, brāl, lai tu ietu prom? Došu tev maisu zelta, un ej.

Labs ir, esmu ar mieru.

Pūķis iedeva vecajam maisu, pilnum pilnu zelta.

Ņem, brāl, un ej prom!

Savu dāvanu es atnesu pats, nes nu tu savējo!

Pūķis uzcēla maisu plecos un ņēmās nest. Kad viņi nonāca pie zemnīcas, vecais teica:

— Pagaidi te, brāl, es ieiešu mājā piesiet suņus, citādi tie
tevi saplosīs.

Večuks iegāja zemnīcā pie saviem bērniem un izdrāza tiem koka nažus. Tad pamācīja tos — kad ieraudzīšot pūķi, lai sakot: «Māt, mūsu tēvs ved pūķi, ēdīsim Šo nost!» To izdzirdējis, pūķis nosvieda maisu un metās bēgt. Bēgot viņš satika lapsu.

Kurp tu mūc, pūķi?

Vecais grasījās mani nosist.

Nebaidies! Nāc man līdzi, es viņu nogalēšu, — tāds vārgulis vien ir.

No zemnīcas izskrēja bērni un sauca:

— Māt, lapsa nes mums pūķa ādu, varēsim apsegt zemnīcu!

Nu pūķis laidās mukt, sagrāba lapsu un trieca to pret zemi tā, ka pagalam šī bija.

Bet vecais atveda no ciema ratus, iekrāva tajos zeltu, pārcēlās uz ciemu, uzbūvēja sev vairākas mājas un sapirka vēršus un govis.

 

Čigānu valodā pasaku klausies šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google