Pasakas.net

Pasakas

Čigānu valodā

Svētais Juris un čigāns

Teicējs: Zane Burnicka

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Svētais Juris zirgā jāja pa ceļu, bet viņam pretī brauca čigānu kulba. Uz bukas sēdēja melns čigāns un turēja grožus.

Kurp braukdams, čigān? — svētais Juris vaicāja.

Rau, tepat netālu gribu uzsliet telti, — čigāns atteica. — Un tu?

Es dodos uz Jeruzalemi, — atbildēja svētais Juris, — lai palūkotos, kā dzīvo Dievs Kungs.

Ak, mīļo, dārgo, atceries nu arī mūs, čigānus, pastāsti Dievam, ka tādi ļaudis dzīvo pasaulē! Lai Dievs pasaka — kā lai mēs dzīvojam, ko lai darām.

Labi, — svētais Juris bija ar mieru. — Es viņam visu izstāstīšu, bet atpakaļceļā iegriezīšos pie jums, lai paustu Dieva vārdus.

Nekā, dārgais, — čigāns nošupoja galvu. — Mēs esam mazi ļautiņi, un tu mūs aizmirsīsi.

Ko niekus, neaizmirsīšu vis.

Aizmirsīsi gan, kā likts.

Jāpastāsta vēl, ka svētajam Jurim bija tīrasiņu zirgs, tam iemaukti sētin nosēti ar dārgakmeņiem, bet kāpšļi — no tīra zelta. Čigāns paskatījās uz greznajiem iemauktiem un saka:

Zini ko, dārgais, atstāj man vienu kāpsli! Ja būsi to atstājis, tad, zirgā sēzdamies, ikreiz atminēsies mūs. Skaidri atminēsies, ka jāapprasās par to, kā lai čigāni dzīvo, ko lai tie dara.

Esi nu gan tu viltnieks, čigān, — svētais Juris smaidīdams teica. — Lai notiek, atstāšu tev kāpsli. Ņem ciet! Tikai liec aiz auss: kad atgriezīšos, kāpslis būs jāatdod.

Ko nu, dārgais, kāda runa! Viss būs labi. Tikai neaizmirsti mūs.

Tā nu viņi šķīrās. Svētais Juris jāja tālāk. Ceļā gadījās ciems, kur zemnieki cirta guļbaļķu māju. Bet viens baļķis gadījies par īsu, sienā paliek sprauga. Nu zemnieki pakampa virves un ņēmās stiept baļķi garumā. Svētais Juris nobrīnījās, piejāja tuvāk un jautāja:

Ko tad jūs te darāt, zemnieciņi?

Redz, kungs, maķenīt nepietiek, jāstiepj baļķis garāks, bet šis nepagalam nestiepjas. Varbūt tu dosi mums kādu padomu?

Es jūsu vietā pārzāģētu to baļķi pušu, ieliktu sienā un spraugu aizbāztu. Bet sīkāk es izprasīšu Dievam, jo pašlaik dodos uz Jeruzalemi apraudzīt Dievu Kungu.

Izprasi gan, godātais, parūpējies par mums, aplamniekiem!

Svētais Juris jāja tālāk un pēkšņi ieraudzīja divas akas, starp kurām šurpu turpu staigāja sievas ar nēšiem un spaiņiem.

No vienas akas ūdeni smeļ, otra lej iekša. Sievas uzsauca jātniekam:

Kurp jādams, skaistulīt?

Uz Jeruzalemi, mūsu Dievu apraudzīt.

Vai, mīļais, nu tad pavaicā Dievam, par ko mums uzbrucis tāds posts! Un kad viņš pēdīgi apžēlosies par mums? Citādi mēs staigājam no vienas akas pie otras un lejam ūdeni vienā liešanā.

Labi, pavaicāšu.

Neaizmirsti  gan,  mīļais, mūžam būsim  tev pateicīgas.

Beidzot svētais Juris nonāca Jeruzālemē. Viņš aizgāja apraudzīt Dievu Kungu un pie viena izstāstīja tam brīnumaino atgadījumu ar zemniekiem, kuri  ar virvēm stiepuši baļķi  garāku.

Tas man zināms, — Dievs sacīja. — Es pats aptumšoju viņiem prātu — par to, ka šie tikai blēdījās un mānījās, bet prātā nepieņēmās ne par naga melnumu. Sadomājuši māju celt un malku ziemai sagādāt. Un tad es viņiem pateicu — stiepiet, cik gribat, tikpat to baļķi nemūžam neizstiepsiet. Es viņus sodīju par alkatību un muļķību. Pasaki nu zemniekiem, Juri, ka es atlaižu viņu grēkus, bet lai turpmāk viņi tiek vaļā no savas alkatības.

Es redzēju arī citus brīnumus, — svētais Juris stāstīja. — Sievas lēja ūdeni no vienas akas otrā.

Arī tas man ir zināms. Sievas es sodīju par to, ka šīs atšķaidīja pienu ar ūdeni un nesa uz pilsētu pārdot. Labs ir, es piedodu arī viņām, tikai pasaki, lai vairāk tā nedara.

Izstāstīšu visu, kā tu teici, — svētais Juris sacīja, gribēja jau lēkt zirgā, bet kāja noslīdēja gar zirga sānu, un svētais Juris gandrīz nogāzās garšļaukus. Te nu viņš atcerējās kāpsli, ko bija atdevis čigānam.

Tik tikko neaizmirsu, kungs. Es apsolīju čigānam, ka pavaicāšu tev, kā lai čigānu cilts pasaulē dzīvo tālāk.

Čigāniem tu pasaki tā, — Dievs atbildēja. — Lai dzīvo pēc saviem likumiem. No viena izlūgsies, no otra izprasīs, no trešā paņems bez atļaujas — tā viņu pašu darīšana. Taisni tā arī pasaki.

Svētais Juris devās atceļā. Saticis sievas, izstāstīja, ko Dievs licis. Sievas nopriecājās, ka Dievs šīm piedevis, un nosolījās savu mūžu vairs nejaukt pienu ar ūdeni.

Svētais Juris nu ieradās pie zemniekiem, kuri bija cirtuši māju. Viņš pastāstīja par to, ka Dievs šiem piedevis, tikai licis, lai šie tiekot vaļā no skopuma. Zemnieki nopriecājās, ka nu nedienām gals.

Svētais Juris atkal devās ceļā. Pēdīgi viņš piejāja pie čigānu tabora. No kulbas kā zirņi pabira čigānbērni, saukdami:

— Svētais Juris klāt, svētais Juris klāt!
Ārā iznāca arī pieaugušie.

— Nu, ko labu Dievs lika mums pateikt? — vaicāja čigāns,
kurš bija paņēmis zelta kāpsli.

— Viņš lika pateikt tā: no viena izlūdzieties, no otra izprasiet, no trešā bez atļaujas paņemiet — viss būs jūsu!

Paldies Dievam, ka viņš čigānus neaizmirst, ka tik labu vēlējumu atsūtījis!

Pateicies vien Dievam, čigān, bet mani arī nepiemirsti. Atdod manu zelta kāpsli, man jājāj tālāk!

Ko tu runā, mīļo, dārgo? Kādu kāpsli? Mēs no tevis neesam ņēmuši nekāda kāpšļa, Dieva goda vārds! Lai mūs pērkons sasper, ja esam ko no tevis ņēmuši! Lai mūsu bērni laimes neredz, ja mēs no tevis ņēmuši...

Tā nu zelta kāpslis palika pie čigāniem, jo tā jau Dievs bija licis: no viena izlūdzieties, no otra izprasiet, no trešā bez atļaujas paņemiet!

 

Čigānu valodā pasaku klausies šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google