Pasakas.net

Pasakas

Ganiņš

Teicējs: Liene Dreimane

ganins.jpg
Ilustrators: Kaspars Studāns
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Kādreiz Istrā jūras malā mazs puika ganīja pāris govju un kopā ar tām dažas aitas un kazas. Bija pusdienas laiks, un kvēloša saule bija nokaitējusi zemi. Piepeši puika ierauga trīs skaistas meitas, kas guļ mīkstajā zālē. Tās bija viļas. Viņas bija neizsakāmi skaistas un ļoti līdzīgas: vienu no otras neat­šķirsi. Viņas mierīgi gulēja un izskatījās cieši aizmigušas. Puikam pat prātā neienāca, ka tās varētu būt viļas. Viņš domāja, ka tās ir parastas meitas, karstumā iedamas, nogurušas, nolikušās atpūsties un aizmigušas.

   «Saule viņas var apsvilināt,» zēns domā. «Žēl, tik skaistas no vaiga! Jāpalīdz viņām!»

   Viņš uzkāpa tuvējā liepā, salauza kuplākos zarus un ap­spraudīja meitām apkārt tā, ka saule viņām vairs netika klāt.

   Pēc brītiņa viļas mostas un ceļas augšām. Viņas brīnās un cita citai vaicā, kas ir bijis tik labs un piesedzis viņas no saules. (Kaut gan viņas tīri labi zināja, kas noticis, jo viļas nekad ne­guļ, bet tikai izliekas guļam. To viņas vaicāja, lai pārbaudītu, vai puika atsauksies vai ne.)

   Ganiņš ne tikai neatsaucās, bet gribēja aizbēgt pavisam, jo uz vilām pat skatīties nevarēja, tik ļoti spīdēja viņu mati. Tiem bija asa, spoža zelta krāsa. Bet, kur griezies, viļas atkal klāt, nekādi no viņām neizbēgt. Viļas pavaicāja, ko viņš gribot par to, ka pasargājis viņas no karstās saules. Puikam nebija dūšas kaut ko lūgt, un viļas nolēma viņam uzdāvināt naudas maku, kurā vienmēr turas zelta cehīni. Bet puikam tas bija vienalga, jo viņš naudu nepazina. Viņš tikai spēlējās ar naudas gabaliem, aplūkoja tos, bet ņemt negribēja, jo kam viņam nedzīva nauda, kad viņam ir dzīvas govis un aitas un tās liekas daudz labākas. Kad viļas to redzēja, viņas sacīja puikam:

   — Kad vakarā dzīsi mājā, dzirdēsi aizmugurē no jūras puses visādus zvanus un zvārguļus, bet neatskaties ne reizi, kamēr netiksi mājā!

   Pateica to un izgaisa.

   Tikai tagad puika apķēra, ka tās bijušas nevis parastas mei­tas, bet gan viļas.

   Saule palēnām slīd jūrā, un puika dzen savus ganāmos mājā. Jo tuvāk pie mājas, jo skaļāka šķindināšana un zvanī­šana aiz muguras. Un tā viņš aizmirsa, ko viļas piekodinājušas. Pusceļu nogājis, viņš ziņkārīgs atskatās un redz, ka viņam līdzi nāk milzīgs ganāmpulks. Viņš ierauga veselu baru aitu, govju un kazu, kas nāk laukā no jūras viņa lopiņiem nopakaļ. Bet tajā brīdī, kad puika atskatījās, lopi pārstāja brist laukā no jūras. Viņš pārdzina mājā tikai tos, kas jau bija iznākuši krastā. Ja ganiņš nebūtu atskatījies, viņa ganāmpulki būtu ne­izskaitāmi, bet viņam pietika ar to pašu, un viņš vēl deva na­baga kaimiņiem lopus, kurus viņam dāvinājušas viļas.

   Dienvidslāvu tautas pasaka.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google