Tā diena bija pagājusi, bet kalps pat mazo pirkstiņu nebija pakustinājis. Vakarā saimnieks lika, lai kalps nokauj aitu.

   — Kuru aitu? — jautāja kalps.
   — Kura pagadīsies! —

   Kalps nokāva vienu aitu, pa rokai pagadījās vēl viena, nokāva arī to — un tā citu pēc citas. To uzzinājis, saimnieks trīcēja dus­mās.

   — Kāpēc tu tik daudz aitu nokāvi? — viņš iebrēcās.

   — Man liekas, saimniek, jūs dusmojaties?—kalps vīpsnāja.

   — Nē, es tikai pajautāju, — tas pēdējiem spēkiem valdījās.

   — Jūs taču pats teicat: «Kauj, kura pagadīsies.» Tad nu kāvu arī katru, kas man pagadījās.

   Saimnieks gribēja kalpu aiztriekt projām, bet līgums nebija lauzts. Domāja, domāja, pēdīgi nolēma no nekauņas ar viltu tikt vaļā. Viņš aizsūtīja savu sievu uz mežu un lika tai kūkot. Bet pats devās ar kalpu medībās. Tiklīdz kļuva dzirdama kūkošana, saimnieks iesaucās:

   — Kas tad tā par dzeguzi, kas kūko ziemā, — kalps smīnē­dams brīnījās un notēmēja kūkotājas virzienā.

   Saimnieks izbijās un atzinās viltībā. Nu nācās samaksāt ve­cākajam brālim divi tūkstoši tugriku. Kalps atdeva saimniekam vienu tūkstoti — jaunākā brāļa parādu, bet otru tūkstoti pārnesa mājās. Pēc tam viņi abi ar brāli dzīvoja mierā un laimē.

Mongoļu tautas pasaka.