Pasakas.net

Pasakas

Gudrāks par gudru

Teicējs: Ērika Bērziņa

gudraks_par_gudru_Austra.jpg
Ilustrators: Austra Āboltiņa

Sensenos laikos dzīvoja divi nabaga brāļi. Jaunākajam bija jākalpo pie kāda bagātnieka. Reiz šis jaunākajam brālim saka:

   — Ja nokalposi man līdz pavasarim, kamēr dzeguze sāks kū­kot, un ne reizes nesadusmosies, tad iedošu tev tūkstoš tugriku. Bet, ja sadusmosies, tad tev būs jādod man tūkstoš tugriku.

   Labi! Lai notiek! Otrā dienā jau rītsvīdā saimnieks pasauca kalpu un lika viņam strādāt līdz vēlam vakaram uz lauka. Pēc saulrieta kalps pārnāca mājās. Saimnieks sūtīja viņu atpakaļ.

   — Tik gaišā mēnessnaktī grēks būtu gulēt, — viņš sacīja.

   Pēc garās darbdienas puisis bija noguris, un miegs viņu uz lauka drīz vien pievārēja. No rīta saimnieks atnāca apraudzīt, kā sokas darbs, un, pamanījis kalpu guļam, trieca viņu projām. Ar darbu šis nebija ticis galā, tālab nu bija saimniekam tūkstoš tug­riku parādā.

   Neko darīt. Par kalpu pieteicās vecākais brālis. Saimnieks viņu pieņēma ar to pašu nosacījumu: kurš pirmais sadusmosies, tam jāmaksā. Tikai šoreiz jau — divi tūkstoši tugriku.

   Otrā rītā saimnieks sauca kalpu pie darba. Tas slējās kājās bez mazākās steigas un, kamēr saģērbās, diena sāka krēslot.

   — Dzi, vakars jau klāt, ko tik ilgi tūļājies! —saimnieks sku­bināja.

   — Vai jūs dusmojaties? — kalps pajautāja.

   — Nē, es tikai tāpat vien ieminējos, — saimnieks aprāvās.



   Tā diena bija pagājusi, bet kalps pat mazo pirkstiņu nebija pakustinājis. Vakarā saimnieks lika, lai kalps nokauj aitu.

   — Kuru aitu? — jautāja kalps.
   — Kura pagadīsies! —

   Kalps nokāva vienu aitu, pa rokai pagadījās vēl viena, nokāva arī to — un tā citu pēc citas. To uzzinājis, saimnieks trīcēja dus­mās.

   — Kāpēc tu tik daudz aitu nokāvi? — viņš iebrēcās.

   — Man liekas, saimniek, jūs dusmojaties?—kalps vīpsnāja.

   — Nē, es tikai pajautāju, — tas pēdējiem spēkiem valdījās.

   — Jūs taču pats teicat: «Kauj, kura pagadīsies.» Tad nu kāvu arī katru, kas man pagadījās.

   Saimnieks gribēja kalpu aiztriekt projām, bet līgums nebija lauzts. Domāja, domāja, pēdīgi nolēma no nekauņas ar viltu tikt vaļā. Viņš aizsūtīja savu sievu uz mežu un lika tai kūkot. Bet pats devās ar kalpu medībās. Tiklīdz kļuva dzirdama kūkošana, saimnieks iesaucās:

   — Vadzi, jau dzeguze kūko!

   — Kas tad tā par dzeguzi, kas kūko ziemā, — kalps smīnē­dams brīnījās un notēmēja kūkotājas virzienā.

   Saimnieks izbijās un atzinās viltībā. Nu nācās samaksāt ve­cākajam brālim divi tūkstoši tugriku. Kalps atdeva saimniekam vienu tūkstoti — jaunākā brāļa parādu, bet otru tūkstoti pārnesa mājās. Pēc tam viņi abi ar brāli dzīvoja mierā un laimē.

Mongoļu tautas pasaka.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google