Pasakas.net

Pasakas

Igauņu valodā

Patiesība un Māns

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Patiesība un Māns gājuši pa ceļu, abiem līdzi maizes kules. „Ko mēs abi kules vaļā rausim, vispirms izēdīsim tavu kuli, pēc tam manējo,” Māns teicis, viltīgu seju uz otru skatīdamies. Patiesība, neko ļaunu nejauzdama, bijusi īsti mierā ar šādu padomu. Pēc dažām dienām Patiesības kule iztukšota un vajadzēja pienākt otras maizes kules kārtai. Jā, tā tam gan vajadzēja notikt, bet Māns ceļabiedrei nedevis ne kumosa, tāpēc tai vajadzēja ceļot tālāk ar tukšu vēderu. Visbeidzot vājums nācis virsū, jo neviens nespēj ilgi turēties dabai pretī, ja negrib sevi atdot nāvei par upuri. Pēc dabas ieliktā likuma arī mūsu Patiesības vēders skaļi pavēlēdams prasīja ēdiena, citādi – mirsti nost. Nāves bailēs viņa vēlreiz lūdza draugam maizes. Taču tas stingriem vārdiem sacīja: „Maizi tev došu vien tad, ja ļausi sev izdurt abas acis.” Sakāmvārds teic: „Nelaimes brīdī ij no cirvja kāta uguns izsprūk.” Arī patiesība nelaimē sauca: „Dur arī, bet dod maizi!”

Tas briesmu darbs gan tika nodarīts, bet Patiesībai nācās kārt zobus vadzī tāpat kā agrāk, jo Māns viņai neko nedeva. Kad Patiesība lūdzās, lai viņš to kaut pie cilvēkiem aizved, Māns saņēma viņu pie rokas, veda tālāk, līdz nonāca pie vienas baznīcas un kapsētas. Te viņš ievadīja Patiesību pa kapsētas vārtiem ar šādiem vārdiem: „Nu es tevi ievedu kādā lielā pilsētā, te varbūt atradīsi, pēc kā tavs vēders tā alkst.”

Sirdssāpēs viņa aptaustīja kapu krustus, bet cerētās pilsētas nekur nerada. Gan viņa vairākkārt ierunājās, bet nekur nebija dzirdama ne skaņa, ne atbilde. Visbeidzot viņa uzgāja kapsētas līķu kambari. Tā kā durvis atrada cieti esam, nošļuka pie sienas. Viņas pēdējās cerības bija zudušas, viņa gaidīja nāvi un turklāt ieslīga nez vai ģībonī, vai miegā.

Pamodusies izdzirdēja divus kraukļus ķīvējamies. (Mūsu draudzene Patiesība saprata arī putnu valodu, kā to senos laikos sapratuši jo daudzi.) „Zinu, zinu, ko es zinu, bet neteikšu vis!”

Otrs atkal atbildējis: „Es arī kaut ko zinu, neesi nu tik lepns uz savu zināšanu, izstāstīsim viens otram, ko zinām, abi kļūsim gudrāki.”

„Lai būtu,” atbildēja otrs krauklis, apslaucīja knābi un sāka stāstīt.

„Kādi gan muļķi tie cilvēki, kaut gan paši domā, ka gudri. Tik daudz aklo starp viņiem, bet neviens nezina, ka zem mūsu baznīcas kāpņu trešā pakāpšļa labās puses stūrakmens atrodas pavisam dīvaina zeme. Kas ar šo zemi iebrauca savas aklās acis, tas kļūst vesels, ja acis vēl nomazgā upē lejpus baznīcas. Bet, kā jau teicu, neviens no viņiem to nezina.”

„Nu labi!” atbildēja otrs. „Nu es gribu izklāstīt arī savu noslēpumu. Mūsu karaļa vienīgā meita pašlaik uz nāvi slima, bet gudrie ārsti viņai patiešām ļaus nomirt, jo nezina īstās zāles. Un lielu mākslu tur nevajadzētu. Aiz pilsētas ir viens liels akmens, zem akmens avots. Ja viņa dabūtu padzerties avota ūdeni, tūlīt kļūtu vesela.”

Kad kraukļi bija aizlidojuši, Patiesība, vēl sakopojusi visus spēkus, pieslējās no zemes, taustīdamās gāja uz priekšu gar kapsētas malu, līdz uzgāja baznīcu, tad ieberzēja acis ar minētā pakāpiena stūrakmens apakšas zemi un akmeni atkal nolika vietā. Bažīgi viņa grīļojās pa laukumu ap baznīcu. Par laimi, zvaniķis nācis tīrīt baznīcu svētdienai, tas viņu aizveda līdz upei, kur viņa varēja acis apmazgāt.

Līksmu un pateicīgu sirdi viņa atkal skatījās uz jauko Dieva pasauli, jo viņas acis atkal redzēja tāpat kā agrāk. Pie labiem ļaudīm pieēdusi pilnu vēderu, viņa steidzās uz karaļa pilsētu. Tur visi ļaudis bija skumji un runāja par sava karaļa slimo meitu, kam pēc ārstu domām laikam gan jāmirst.

Bet mūsu Patiesība steidzās uz karaļa namu, lika karalim pateikt, ka grib karaļmeitu izdziedināt. Karaļa sirdī atkal iekvēlojās cerība, viņš apsolīja Patiesībai pusi savas bagātības, ja tā izrādītos tiesa.

Patiesība paņēma divpadsmit stipru vīru, izgāja ārā no pilsētas pie minētā lielā akmens. Tur akmeni novēla, un apakšā irdzēja skaidrs avotiņš. No avotiņa Patiesība pasmēla skaidro ūdeni, iedeva karaļmeitai nodzerties. Drīz pēc tam karaļmeita atžirba un pirmo reizi pēc ilga laika atkal prasīja ēst. Pēc dažām dienām viņa bija pavisam vesela.

Karalis pildīja solījumu, atdeva Patiesībai pusi bagātības, ko izmaksāja naudā.

Ar lielu mantību Patiesība atstāja karaļa pilsētu, naudas kalnus veda vairāki zirgi. Ceļā viņai pretī nāca Māns, bet kā viņš brīnījās par Patiesības laimi! Jautāja, kā Patiesība tikusi pie tādas bagātības. Patiesība viņam īsi izstāstīja, kā kraukļi viņu uzveduši uz laimes pēdām, kad viņa pusdzīva aizmigusi pie līķu kambara.

Māns lūdza, lai Patiesība izdur acis arī viņam un aizved uz kapsētu. Patiesība gan pretojās, tomēr beigās izpildīja otra gribu un ielaida viņu iekšā pa kapsētas vārtiem. Sūrstošām acīm viņš gaidīja atlaižamies kraukļus, un drīz tas notika. Vispirms kraukļi ķīvējās tajā pašā zināmajā modē kā iepriekš, bet pirms sāka viens otram stāstīt savas zināšanas, viens teica: „Varbūt atkal kāds cilvēks noklausās mūsu runās un tādējādi notvers sev laimi, kā beidzamoreiz.” Viņi lidoja ap līķu kambari skatīties un atrada pie sienas Mānu. Ak tavu postu! Laida darbā knābjus, cirta tikām, līdz šis beigts palika zemē guļam. Zvaniķis viņu tur vēlāk atrada un apglabāja.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Klausies pasaku igauņu valodā šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google