Pasakas.net

Pasakas

Igauņu valodā

Vīrs ar zelta kāju

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Reiz dzīvoja divi brāļi. Viens brālis bija milzum bagāts, bet otrs briesmīgi nabags. Tik nabags, ka viņam ik dienu vajadzēja raizēties par savu maizes gabaliņu. Ne reizi vien viņš klauvēja pie bagātā brāļa durvīm un lūdza, vai varētu dabūt mazliet naudas vai mazliet ēdamā. Bet bagātais brālis vienmēr teica: „Ikviens dzīvo ar to, kas viņam ir!” un blaukš! aizcirta durvis.

Tā nu viņi dzīvoja, bet kādu dienu sākās karš un visiem vīriem vajadzēja iet karot. Jaunākais brālis gāja labu prātu. Viņš priecājās un domāja: „Ak, tikšu vaļā no savas dzīvības, jau līdz kaklam tas posts. Lidos lode – aizlēkšu priekšā, nomiršu un būšu brīvs no mocībām.”

Bagātais vīrs domāja: „Es nu gan vēl negribu mirt, man vēl ir ļoti daudz naudas, ko tērēt. Es vēl gribētu nopirkt to un nopirkt šito.”

Bet, lai ko tu nedarītu un kas tu nebūtu, viss velti. Visiem vīriem bija jāiet karā un abiem brāļiem tāpat. Nabagais visu laiku bija pirmajās rindās un braši cīnījās, bija gatavs ij lodei priekšā izlēkt. Bet bagātais vīrs lavījās pašā aizmugurē, līda citu aizsegā, lai neviena lode viņu netrāpītu, un domāja tikai: „Kaut es paliktu dzīvs, kaut es paliktu dzīvs!”

Redz, aizvien ir tā, ka cilvēks domā, Dievs dara. Tur uz bagātā brāļa pusi lidoja viena lode, vīrs gan atlēca nost, tomēr lode ietriecās bagātā vīra ciskā. Uztaisīja tur briesmīgu caurumu, un, kad vīrs beidzot nonāca pie ārsta, brūce bija pavisam nelāga. Ārsts paskatījās un sacīja: „Neko darīt, vajadzēs kāju griezt nost!”

Tā nu bagātajam vīram noņēma kāju. Dažam trūcīgākam dzīve ar to būtu beigusies, bet bagātajam vīram dzīve sākās pavisam no jauna! Viņš lika sev uztaisīt zelta kāju. Taču tā nebija vienkārši zelta kāja, tai uz ceļgala vēl bija podziņas, ar ko kustināt pirkstus. Kopš šā laika bagātais brālis pilsētā gāja mazliet īsākām biksēm un īsākām zeķēm, lai staru galos vienmēr uzmirgotu zelts un cilvēki skatītos: „Ai, tur nāk tas bagātais vīrs!”

Bet bagātais vīrs bija arī skops. Zelta kāja sāka berzt viņa kājas stumbeni, līdz parādījās čulgas. Čulgas pārsprāga pušu, brūce sapūžņoja, tomēr pie ārsta bagātais vīrs negāja. Tad sākās asinssaindēšanās un viņš nomira, ar visu savu zelta kāju.

Kad nabagais vīrs to uzzināja, viņš nogāja līdz bagātā vīra namdurvīm un teica: „Labdien, es esmu tā bagātā vīra brālis. Es arī gribētu ko dabūt mantojumā.”

Radi atbildēja: „Viss, kas bija, jau izdalīts. Nekas nav palicis pāri.”

Nabagais piedāvāja: „Varbūt es ņemtu to zelta kāju, ja neko citu nevar dabūt.” Radi atkal pretī: „Ar ko cilvēks dzīvo, ar to arī mirst!” un blaukš! aizcirta durvis.

Tā nu bagāto apraka zemē ar visu zelta kāju. Taču nabaga vīram nebija miera, ka viņam jābadojas, bet citu aprok zemē ar zelta kāju. Doma viņu tirdīja un tirdīja, un kādu nakti viņš paņēma lāpstu un devās uz kapsētu.

Baznīcas zvani akurāt sita divpadsmit, vējš gaudoja zaros un kustināja mākoņus. Vīram bija mazliet bail, tomēr vēlme kļūt bagātam ņēma virsroku. Raudzīja, kur svaigi vainagi, ij atrada sava brāļa kapu. Raka, līdz lāpsta nošķindēja pret šķirstu. Novilka šķirstam nost vāku, un tur viņa brālis gulēja – melns mētelis mugurā, matie pāri acīm, zelta kāja rēgojas.

Tajā pašā brīdī vējš papūta nost mākoņus, mēness apspīdēja bagātā vīra seju un tai pāri pārslīdēja koka ēna. Piepeši nabaga vīram šķita, ka bagātais par viņu smejas. Viņam kļuva baisi. Viņš ātri izrāva bagātā brāļa kāju un aizskrēja mājās.

Mājās ar šausmām domāja, kur kāju likt. Nolēma paslēpt pagultē. Pats iespruka gultā un sāka sapņot: „No rīta modīšos, nozāģēšu mazo pirkstiņu un iešu un nopirkšu sev... Ai-ai, ko visu es pirkšu – ēst pirkšu, dzert pirkšu... Kad tas būs cauri, nozāģēšu nākamo pirkstu un tad sev nopirkšu...” Šādi sapņodams viņš aizmiga.

Vīrs bija ļoti noguris, nogulēja rītu, pusdienlaiku un vakaru un pamodās tikai naktī, kad baznīcas pulkstenis nosita divpadsmit: bim-bam-bim-bam... Vējš gaudo skurstenī, loga vērtnes šūpojas klaukš, klaukš, klaukš... Un tad vīrs dzird soļus nākam augšā pa kāpnēm: būk-šš, būk-šš, būk-šš... Durvis atveras – čīkst! Tad dzird soļus priekšnamā: būk-šš, būk-šš, būk-šš... Un tad redz, kā istabas durvis atveras un durvīs nostājas garš vīrs, garš melns mētelis mugurā, gari balti mati pāri acīm, abām rokām balstās pret durvju stenderēm, stāv uz vienas kājas un čukst: „Dod šurp manu kāju, dod šurp manu kāju...!”

Vīrs būtu gatavs devējs, taču bailes aizžņaugušas rīkli un nolēmējušas kājas un rokas, tā nu viņš nevar ne atbildēt, ne pakustēties. Tikai sēž gultā, acis iepletis. Sēž, līdz pirmais saules stars pārslīd grīdai, gailis iedziedas. Tēls no durvīm pazudis. Nu beidzot vīrs spēj izkustēties no gultas, aizver ārdurvis, istabas durvis. Tad domā: „Tūlīt aiznesīšu to kāju atpakaļ! Negribu tā dzīvot, labāk dzīvošu nabags, bet tā dzīvot vis negribu!”

Nolemj vēl vispirms mazliet atpūsties un tad tūlīt doties uz kapsētu. Bet nogurums vīram tik liels, ka nogulēja rītu, pusdienas un vakaru un pamodās tikai naktī, kad baznīcas pulkstenis nosita divpadsmit: bim-bam-bim-bam... Vējš gaudo skurstenī, loga vērtnes šūpojas klaukš, klaukš, klaukš... Un tad vīrs dzird soļus nākam augšā pa kāpnēm: būk-šš, būk-šš, būk-šš... Durvis atveras – čīkst! Tad dzird soļus priekšnamā: būk-šš, būk-šš, būk-šš... Un tad redz, kā istabas durvis atveras un durvīs nostājas garš vīrs, garš melns mētelis mugurā, gari balti mati pāri acīm, abām rokām balstās pret durvju stenderēm, stāv uz vienas kājas un čukst: „Dod šurp manu kāju, dod šurp manu kāju...!”

Vīrs būtu gatavs devējs, taču bailes aizžņaugušas rīkli un nolēmējušas kājas un rokas, tā nu viņš nevar ne atbildēt, ne pakustēties. Tikai sēž gultā, acis iepletis. Sēž, līdz pirmais saules stars pārslīd grīdai, gailis iedziedas. Tēls no durvīm pazudis. Nu vīrs grābj kāju, skrien uz kapsētu, iesviež to kapā un sauc: „Ņem savu kāju, man to nevajag, es labāk dzīvošu trūkumā, nekā cietīšu šīs šausmas līdz mūža galam.”

Vīrs dodas mājās, domā, ka mazliet atpūtīsies. Bet nogulēja gan rītu, gan pusdienas, gan vakaru un pamodās tikai naktī, kad baznīcas pulkstenis nosita divpadsmit: bim-bam-bim-bam... Vējš gaudo skurstenī, loga vērtnes šūpojas klaukš, klaukš, klaukš... Vīrs domā: „Mana sirdsapziņa ir tīra, es aiznesu kāju atpakaļ...” Un tad vīrs dzird soļus nākam augšā pa kāpnēm: būkš, būkš, būkš, būkš... Vīrs joprojām domā: „Mana sirdsapziņa ir tīra, es aiznesu kāju atpakaļ...” Durvis atveras – čīkst! Tad dzird soļus priekšnamā: būkš, būkš, būkš, būkš. Vīrs nodomā: „Mana sirdsapziņa...” Un tad redz, kā istabas durvis atveras un durvīs nostājas garš vīrs, garš melns mētelis mugurā, gari balti mati pāri acīm, abām rokām balstās pret durvju stenderēm, stāv uz divām kājām un saka: „Paldies, paldies, paldies...!”

Un tā mirušais brālis nāca pateikties savam nabaga brālim līdz tā nāves stundai.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Klausies pasaku igauņu valodā šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google