Pasakas.net

Pasakas

Krievu valodā

Aļoša Popovičs

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Jaukajā pilsētā Rostovā katedrāles popam bija viens vienīgs dēls. Vārds viņam bija Aļoša, un dēvēja viņu pēc tēva par Popoviču. Aļoša Popovičs grāmatu gudrības nebija mācījies, toties no mazām dienām prata valdīt šķēpu, šaut ar loku, varoņu kumeļus pušķot. Nebija Aļoša nekāds dižais spēkavīrs, toties pārgalvīgs un viltīgs. Lūk, paaugās Aļoša Popovičs līdz sešpadsmit gadiem, un tēva mājās viņam kļuva garlaicīgi. Lūdzās viņš tēvu, lai palaiž viņu savā vaļā pa skaisto Krievzemi pabraukāt, zilo jūriņu apskatīt, mežos pamedīt. Palaida viņu tēvs, iedeva viņam spēkavīra kumeļu, zobenu, asu šķēpu un loku ar bultām. Aļoša kumeļu apsedloja, teikdams – kalpo man labi, spēkavīra kumeļ. Neatstāj mani ne mirušu, ne ievainotu vilkiem pelēčiem ko saplosīt, kraukļiem ko knābāt, naidniekiem ko apgānīt! Lai kur mēs būtu, atved mājās! Ieģērba viņš savu kumeļu kā īsts kņazs. Čerkesu sedli, zīda pavada, zeltīti iemaukti. Pasauca Aļoša līdzi savu mīļo draugu Jekimu Ivanoviču un sestdienā no paša rītiņa atstāja mājas, devās meklēt sev varoņa slavu. Jāj labie draugi kāpsli pie kāpšļa, plecu pie pleca, uz visām pusēm lūkodamies. Neredz stepē neviena varoņa, ar ko spēkiem mēroties, neviena zvēra, ko nomedīt. Izklājusies saulē Krievzemes stepe bez gala un malas, un nedzird ne čaboņas, ne putniņa gaisā neredz. Pēkšņi redz Aļoša, guļ uzkalniņā akmens, un uz akmens kaut kas rakstīts. Saka Aļoša Jekimam Ivanovičam:

Nāc nu, Jekimuška, izlasi, kas šeit rakstīts. Tu mums esi mācīts, bet es burtus neprotu un izlasīt nevaru.

Nolēca Jekims no zirga, sāka burtot.

Lūk, kas, Aļošeņka, uz akmens rakstīts. Ceļš pa labi ved uz Čerņigovu, pa kreisi uz Kijevu pie kņaza Vladimira, bet taisni – uz zilo jūriņu, uz klusajiem līčiem.

Kur tad lai, Jekim, braucam?

Uz zilo jūriņu tālu braukt. Uz Čerņigovu braukt nevajag, tur pārāk labas raušu cepējas. Vienu rausi apēdīsi, otru sagribēsi, otru apēdīsi, iekritīsi pēļos. Varoņa slavas tur neatrast. Brauksim uz Kijevu pie kņaza Vladimira, varbūt viņš mūs savā karadraudzē pieņems.

Nu tad griežamies, Jekim, pa kreisi.

Pagrieza puiši kumeļus un devās uz Kijevu. Aizjāja līdz Safātas upes krastam, uzslēja baltu slieteni. Aļoša nolēca no zirga, ielīda slietenī, apgūlās zaļajā zālē un aizmiga ciešā miegā. Bet Jekims kumeļus atsedloja, padzirdīja, pavadāja, sapina un palaida ganībās, tikai tad gāja gulēt. No rīta, kad gaisma uzausa, pamodās Aļoša, rasā nomazgājās, baltā dvielītī noslaucījās un sāka matus sukāt. Bet Jekims kā augšā, tā aizgāja pēc kumeļiem, padzirdīja tos, pabaroja ar auzām, apsedloja gan savu, gan Aļošas kumeļu. Atkal devās puiši ceļā. Jāja, jāja, te redz – iet pa stepi vecs vīriņš. Klaidonis – svētceļnieks. Vīzes no septiņiem zīdiem pītas, sabuļādas kažoks, grieķu cepure, rokās runga. Ierauga viņš drosminiekus, stājas ceļā.

Nebrauciet, brašuļi, uz Safātas upi. Tur tagad valda Tugarins Pūķadēls. Liela ozola augumā, pleci kā šķība ratu ass, starp acīm bultu var ielikt. Viņam ir spārnots kumeļš, īsts nezvērs – pa nāsīm liesmas nāk, pa ausīm dūmi veļas. Nebrauciet turp, drosminieki!

Jekimuška skatās uz Aļošu, bet Aļoša izslejas dusmīgs;

Lai es visādiem nešķīsteņiem ceļu grieztu! Ja nevaru uzveikt ar spēku, uzveikšu ar viltu! Klaidonīt, brālīt, aizdod man savas drēbes, ņem manu augstmaņa kārtu, palīdzi man Tugarinu uzveikt!

Labi, ņem, tikai skaties, lai nenotiek nelaime – viņš tevi var aprīt vienā kumosā.

Nekas, kaut kā jau tiksim galā!

Apvilka Aļoša krāsainos kankarus un devās kājām uz Safātas upi. Iet, uz rungas balstīdamies, pieklibo... Ierauga viņu Tugarins Pūķadēls, iebļaujas tā, ka zeme sadreb, augstie ozoli noliecas, upe šļakstās ārā no krastiem. Aļoša knapi dzīvs, kājas ļogās.

Ei, - sauc Tugarins, - ei, klaidonīt, vai neesi redzējis Aļošu Popoviču? Man gribētos viņu atrast, ar šķēpu iedurt un ar uguni pasvilināt.

Bet Aļoša uzstumj pār seju grieķu cepuri, sāk krekšķināt un atbild vecīgā balsī:

Vai, vai, vai, nedusmo uz mani, Tugarin Pūķadēls! Es aiz vecuma kurls palicis, neko nedzirdu, ko tu man pavēlēji. Nāc man tuvāk, dieva dotam.

Tugarins piejāj pie Aļošas, grib ausī ierēkt, bet Aļoša veikls un izmanīgs, kā iebelž viņam ar rungu starp acīm, tā Tugarins bez sajēgas gar zemi gan. Novelk Aļoša viņam dārgo kamzoli, raibi izrakstītu, neba lētu, simt tūkstoš rubļu vērtu, un uzvelk sev mugurā. Pašu Tugarinu iesien sedlu siksnās un jāj atpakaļ pie draugiem. Bet tur Jekims Ivanovičs ne savā ādā, raujas Aļošam palīgā, bet neuzdrīkstas augstmaņu darīšanās maisīties, Aļošas slavai skādēt. Pēkšņi redz Jekims, rikšo zirgs kā nezvērs, mugurā sēž Tugarins dārgā ģērbā. Saskaitās Jekims, iemeta savu trīsdesmit pudus smago vāli tieši krūtīs Aļošam Popovičam. Aļoša nokrīt beigts. Bet Jekims izvelk dunci, metas pie nokritušā, grib nobeigt Tugarinu... Pēkšņi ierauga – tas tak Aļoša guļ viņa priekšā. Nokrita pie zemes Jekims Ivanovičs, sāka gauži raudāt. Nositu es, nositu savu brālīti, savu dārgo Aļošu Popoviču! Sāka viņi abi ar klaidoni Aļošu kratīt, šūpot, ielēja viņam mutē aizjūras dzērienu, ierīvēja ar dziedinošām zālītēm. Atvēra acis Aļoša, piecēlās kājās, stāv grīļodamies. Jekims Ivanovičs aiz prieka kā bez prāta, novelk Aļošam Tugarina drēbes, uzvelk viņam spēkavīra drēbes, atdod klibiķim viņējās. Uzsēdina Aļošu zirgā, pats iet līdzās, Aļošu balstīdams. Tikai pie pašas Kijevas Aļoša atguva spēkus. Kijevā viņi nonāca svētdienā, pašā pusdienlaikā. Iejāja kņaza pagalmos, nolēca no kumeļiem, piesēja tos pie ozola stabiem un iegāja goda istabā. Kņazs Vladimirs viņus laipni sagaida.

Sveicināti, mīļie viesi! Kādā vārdā jūs lai dēvē, kādā tēva vārdā lai godina?

Es esmu no Rostovas pilsētas, katedrāles popa Leontija dēls. Bet sauc mani par Aļošu Popoviču. Jājām mēs pa klaju stepi, satikām Tugarinu Pūķa dēlu, tagad viņš man siksnās pie sedliem karājas.

Nopriecājās kņazs Vladimirs.

Tu nu gan esi varonis, Aļošeņka! Sēdies pie galda, kur vien vēlies – ja gribi, man blakus, gribi – man pretī, gribi – blakus kņazienei. Aļoša Popovičs ilgi nedomāja, apsēdās blakus kņazienei. Bet Jekims Ivanovičs pie krāsns nostājās. Uzsauca Vladimirs saviem kalpiem:

Atsieniet Tugarinu Pūķadēlu, nesiet šurp uz goda istabu!

Tikko Aļoša ķērās pie maizes, pie sāls, tā atveras viesu istabas durvis, un divpadsmit staļļa puiši ienes Tugarinu uz zelta nestuvēm, nosēdina blakus kņazam Vladimiram. Atskrien sulaiņi, atnes ceptas zosis, gulbjus, atnes saldu medalu. Bet Tugarins nepieklājīgi izturas, necienīgi. Paķer gulbīti un ar visiem kauliem aprij, aizbāž pa veselam klaipam aiz vaiga. Sagrābās smalkos pīrāgus un sameta sev mutē, vienā paņēmienā desmit krūkas medalus salēja sev rīklē. Nepaguva viesi ne kumosiņa paņemt, kā uz galda vairs tikai atliekas. Sarauc Aļoša pieri un saka:

Manam tētiņam Leontijam bija suns, vecs un negausīgs. Pagrāba lielu kaulu un aizrijās. Es viņu aiz astes paķēru, zem kalna apraku. Tāpat klāsies arī Tugarinam.

Apmācās Tugarins kā rudens nakts, paķēra dunci un meta Aļošam. Būtu Aļošam turpat arī gals klāt, bet pielēca Jekims Ivanovičs, dunci metienā pārtvēra.

Brālīti manu, Aļoša Popovič, vai pats gribēsi viņam nazi mest vai man atļausi?

Pats nemetīšu un tev arī neļaušu – kņaza pilī ķildoties nepiedienas. Satikšos ar viņu rīt klajā laukā, un nebūt Tugarinam vairs rītvakar starp dzīvajiem.

Sāka viesi trokšņot, strīdēties, derības slēgt, visi liek uz Tugarinu vien gan kuģus, gan preces, gan naudu. Uz Aļošu liek tikai kņaziene Apraksija un Jekims Ivanovičs. Piecēlās Aļoša no galda, nojāja ar Jekimu uz savu slieteni Safātas upes krastā. Visu nakti neguļ Aļoša, skatās debesīs, piesauc negaisa mākoni, lai samērcē lietū Tugarina spārnus. Uzaust rīts, atlido Tugarins, plivinās virs slieteņa, grib no augšas uzbrukt. Taču ne velti Aļoša nav gulējis: uznāk negaiss, nogrand pērkons, nolīst lietus, samērcē Tugarina kumeļa varenos spārnus. Nokrīt kumeļš zemē, sāk pa zemi rikšot. Aļoša stingri sēž sedlos, vicina aso zobentiņu. Ierēcās Tugarins tā, ka kokiem lapas sāka birt:

- Gals tev, Aļoška, klāt! Sagribēšu – nosvilināšu, sagribēšu – samīdīšu, sagribēšu – ar šķēpu saduršu!

Aļoša piejāj viņam tuvāk un saka:

Ko tad tu šitā, Tugarin, krāpies? Mēs tak norunājām, ka mērosimies spēkiem viens pret vienu, bet tev tagad nemirstīgs spēks aiz muguras!

Pagriežas Tugarins, lai palūkotos, kas tad viņam aiz muguras, bet Aļošam to vien vajag. Atvēzējās viņš ar aso zobenu un nocirta Tugarinam galvu! Aizripoja galva pa zemi kā alus katls, iedūcās zeme māmuliņa! Nolēca Aļoša no zirga, gribēja galvu pacelt, bet nevarēja ne sprīdi no zemes atraut. Iesaucās Aļoša spalgā balsī:

- Ei, jūs, labie biedrīši, palīdziet Tugarina galvu no zemes pacelt! Atjāja Jekims Ivanovičs ar biedriem, palīdzēja Aļošam Tugarina galvu varoņa kumeļam mugurā uzvelt. Kā atjāja viņi līdz Kijevai, tā iejāja kņaza pagalmos un nometa briesmekli pagalma vidū. Iznāk kņazs Vladimirs ar kņazieni, aicina Aļošu pie kņazu galda un mīļi saka Aļošam:

Paliec, Aļoša, Kijevā, kalpo man, kņazam Vladimiram. Es tevi, Aļoša, lūdzu.

Palika Aļoša Kijevā karadraudzē kalpot. Lūk, kā par jauno Aļošu mēdz dziedāt, lai labie ļaudis klausās: Mūsu Aļoša ir popu dzimtas, viņš ir drosmīgs un gudrs, un tikumīgs. Viņš nav tik stiprs, kā pārpārēm drošsirdīgs.

 

No krievu valodas pasaku tulkojusi Anna Auziņa.

Pasaku krievu valodā klausies šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google