Pasakas.net

Pasakas

Krievu valodā

Burvju gredzens

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Aiz trejdeviņiem kalniem, aiz trejdeviņām jūrām dzīvoja reiz vecītis ar vecenīti, un bija viņiem dēls, Martinka. Večuks visu mūžu to vien darīja kā medīja zvērus un putnus, gan pats no tā pārtika, gan ģimeni pabaroja. Pienāca laiks, vecītis saslima un nomira. Palika Martinka divatā ar māti, paraudāja, paskuma, bet neko darīt – mironi neuzcelsi. Padzīvoja nedēļu un bija apēduši visus krājumus.

Redz vecenīte, ka nav vairs ko ēst, jāķeras pie naudas. Večuks viņiem bija atstājis divsimt rubļu. Lai kā negribējās viņai žūksnīti aiztikt, lai kā viņa cietās, tomēr jāņem vien ir – badā tak nemirsi! Noskaitīja simts rubļu un saka dēlam:

Še tev, Martinka, simts sudraba rublēni, aizej, palūdz kaimiņiem zirgu, brauc uz pilsētu un iepērc maizi. Ziemu, cerams, kaut kā izvilksim, bet pavasarī meklēsim darbu.

Martinka izlūdzās kaimiņiem ratus un zirgu un devās uz pilsētu. Brauc garām miesnieku bodēm, troksnis, lamas, ļaužu pūlis. Kas noticis? Miesnieki noķēruši medību suni, piesējuši pie staba un sit ar kokiem – suns raujas prom, kauc, ņirdz zobus. Martinka pieskrien un prasa miesniekiem:

Brālīši, kam jūs nabaga sunīti tik nežēlīgi sitat?

Kā lai viņu, pagānu, nesit, - miesnieki atbild, - veselu blāķi liellopa sagandējis!

Pietiek, brālīši! Nesitiet viņu, labāk pārdodiet man.

Nopērc, - viens vīrs saka pa jokam. – Dod simts rubļu.

Martinka izvilka no azotes simtnieku, atdeva miesniekiem, bet sunīti atsēja un paņēma līdzi. Suns glaužas viņam klāt, luncina asti – saprot, kas viņu no nāves paglābis.

Pārbrauc Martinka mājās, māte uzreiz jautā:

Ko nopirki, dēliņ?

Nopirku sev laimi.

Ko nu mels! Kādu laimi?

Re, kur ir, Žorka! – un rāda viņai sunīti.

Vairāk neko nenopirki?

Ja naudiņa būtu palikusi, būtu nopircis, bet viss simtnieks aizgāja par sunīti.

Večina sāka bārties.

Mums, - saka, - pašiem nav ko ēst, rau, šodien pēdējās sakašņas pa apcirkņiem savācu un plāceni izcepu, bet rīt i tā nebūs!

Otrā rītā izvelk večiņa vēl simts rubļu, dod Martinkam un piekodina:

Ņem, dēliņ, brauc uz pilsētu, nopērc maizi, tikai veltīgi neizšķied!

Atbrauc Martinka uz pilsētu, sāk pa ielām staigāt, apkārt skatīties, un acīs viņam iekrīt nejauks puika – noķēris kaķīti, apsējis virvi ap kaklu un stiepj uz upi.

Pagaidi! – sauc Martinka. – Kur tu Vasju stiepsi?

Gribu viņu, pagānu, noslīcināt!

Par kādu nodarījumu?

No galda pīrāgu nočiepa.

Neslīcini, labāk atdod man!

Pērc ar. Dod simts rubļus!

Martinka ilgi nedomāja, izvilka no azotes simts rubļu un atdod puikam, bet kaķi iebāza maisā un veda mājās.

Ko nopirki, dēliņ? – večiņa prasa.

Runci Vasju.

Vairāk neko nenopirki?

Ja naudiņa būtu atlikusi, varbūt būtu nopircis.

Ak tu muļķis tāds! – sāk večiņa uz viņu kliegt. – Vācies no mājas ārā, meklē sev maizi pie svešiem ļaudīm!

Devās Martinka uz kaimiņu ciemu darbu meklēt. Iet pa ceļu, pakaļ tek Žorka ar Vasju. Pretī nāk pops.

Kurp ej, gaišumiņ?

Eju līgt par algādzi.

Nāc pie manis. Tikai es kalpus ņemu bez līguma – kas pie manis nodienēs trīs gadus, tam tāpat parādā nepalikšu.

Martinka piekrita un bez atelpas trīs ziemas un trīs vasaras popa labā nostrādāja. Pienāk laiks norēķināties, pasauc viņu saimnieks:

Nu, Martinka, nāc, saņem algu par savu darbu.

Atved viņu uz klēti, rāda divus pilnus maisus un saka:

Ņem, kuru gribi.

Skatās Martinka – vienā maisā sudrabs, otrā smiltis – un aizdomājas. “Šitais joks nebūs tik vienkāršs! Lai labāk mans darbs ir vējā, bet es tomēr pamēģināšu, paņemšu smiltis – kas būs?”

Saka viņš saimniekam:

Es, tētiņ, ņemšu sev maisu ar smalkajām smiltiņām.

Kā vēlies, gaišumiņ. Ņem, ja sudrabs tev nav gana labs.

Martinka uzvēla maisu plecos un gāja citas vietas lūkoties. Gāja, gāja un iebrida dziļā, tumšā mežā. Meža vidū klajums, klajumā deg uguns, bet ugunī meiča sēd, bet nu tik daiļa, ka ne zināt, ne minēt, tikai pasakā izteikt. Saka viņam skaistule:

Mārtiņ, atraitnes dēls! Ja gribi atrast sev laimi, atbrīvo mani – apber šo uguni ar smiltīm, kuras saņēmi par trīs gadu kalpošanu.

“Patiešām,” domā Martinka, “kālab man staipīt līdzi tādu smagumu, labāk cilvēkam izlīdzēt. Nav liela bagātība – smiltis, šitās mantas visur gana!”

Novēla maisu no pleciem, atsēja un sāk bērt. Uguns uzreiz nodziest, daiļava atsitas pret zemi un pārvēršas par čūsku, uzlec brašulim uz krūtīm un apvijas ap kaklu.

Martinka izbijās.

Nebīsties! – saka viņam čūska. Ej tagad aiz trejdeviņām zemēm, trejdesmitā zemē, pazemes valstībā, tur mans tētiņš valda. Kā nonāksi viņa pagalmā, viņš tev dos gan zeltu, gan sudrabu, gan dārgakmeņus – tu neko neņem, bet palūdz viņam gredzenu no mazā pirkstiņa. Tas gredzens nav parasts – ja pārliksi viņu no vienas rokas otrā, uzreiz divpadsmit tautu dēli būs klāt un izdarīs visu, ko pavēlēsi, vienas vienīgas nakts laikā.

Devās drošulis ceļā. Varbūt tuvu, varbūt tālu, varbūt drīzu, varbūt īsu, sasniedza trejdesmito valsti un ieraudzīja milzu akmeni. Te nolec čūska no viņa kakla, atsitas pret zemi un pārvēršas atkal par daiļo meiču.

Nāc man līdzi! - saka skaistule un ved viņu zem tā akmens.

Ilgi viņi gāja pa pazemes eju, pēkšņi redz gaismiņu blāvojam, un iznāca viņi klajā laukā, zem skaidras debess. Tur lepna pils uzbūvēta, bet pilī dzīvo daiļavas tēvs, pazemes ķēniņš.

Ienāk ceļinieki baltās velvju zālēs, cars viņus mīļi sagaida.

Sveika, - saka, - meitiņ mana, mīļotā! Kur tu tik ilgus gadus biji palikusi?

Tētiņ gaišo! Es pavisam būtu pazudusi, ja ne šis cilvēks – viņš mani, ļaunai nāvei nolemtu, izglāba, un šurp uz dzimto vietu atveda.

Pateicos tev, tautu dēls! – saka cars. Par tavu labo darbu tevi jāapbalvo. Ņem sev gan zeltu, gan sudrabu, gan dārgakmeņus, cik vien sirds tīko.

Atbild viņam Mārtiņš, atraitnes dēls:

- Jūsu karaliskā augstība! Man nevajag ne zelta, ne sudraba, ne dārgakmeņu! Ja vēlies man ko dāvāt, dod man gredzentiņu no savas karaliskās rokas – no mazā pirkstiņa. Esmu vecpuisis, skatīšos jo bieži uz gredzentiņu, garo laiku kliedēdams – kazi, uzdomāšu ņemt līgaviņu.

Cars uzreiz novelk gredzenu, atdod Mārtiņam.

Ņem, valkā uz veselību! Tikai skaties – nevienam par gredzenu nestāsti, citādi pats sevi lielā nelaimē iegrūdīsi.

Mārtiņš, atraitnes dēls, tencināja, paņēma gredzenu un mazumiņu ceļanaudas, un devās atpakaļ pa to pašu agrāko ceļu. Tuvu vai tālu, drīzu vai īsu, atgriezās dzimtajā pusē, uzmeklēja savu veco māmuļu un dzīvoja viņi turpmāk bez bēdu.

Sadomāja Martinka sievas ņemt, sāka viņš mātei uzplīties, sūtīt par precinieci.

Ej, - saka, pie paša ķēniņa, - bildini man daiļo ķēniņmeitu.

Ek, dēls, - vecā atbild, - nudien būtu labāk, ja tu sajēgtu, kādas kārtas esi. Skat, ko uzdomājis! Kālab lai es pie ķēniņa ietu? Skaidra lieta, viņš uz mani sadusmosies un tevi sodīt pavēlēs.

Nekas, māmulīt! Ja jau es tevi sūtu, ej vien droši. Lai ko karalis atbildētu, to man pasaki, bet bez atbildes mājās nenāc.

Veča savīkšījās un čāpoja uz karaļa pili. Kā atnāk, tā uzreiz bez piesacīšanās pa parādes kāpnēm augšā. Saķēra viņu sargi:

Stāt, ragana! Kur tevi nelabais nes? Te pat ģenerāļi nepieteikušies nestaigā...

Ak jūs šādi tādi! – veča sāk bļaut. – Es atnācu pie ķēniņa ar labiem nodomiem, gribu saprecināt ķēniņmeitu ar manu dēliņu, bet jūs mani ķerat aiz stērbelēm!

Tādu troksni sacēla! Ķēniņš izdzird klaigas, paskatās pa logu un pavēl laist veču pie sevis. Ienāk viņa kambarī un paklanās ķēniņam.

Ko teiksi, vecenīt? – karalis vaicā.

Atnācu pie tavas žēlastības, neļaunojies, uzklausi –man ir tirgonis, tev prece. Tirgonis ir mans dēliņš Martinka, liels gudrinieks, bet prece – tava meitiņa, daiļā ķēniņmeita. Vai dosi viņu manam Martinkam par sievu? Tas tik būs pāris!

Prātu esi izkūkojusi? – sāka karalis uz viņu kliegt.

Nepavisam ne, jūsu karaliskā augstība! Lūdzami, atbildiet!

Ķēniņš uzreiz sasauca visus ministru kungus, un sāka viņi spriedelēt, kādu atbildi lai večai dod. Un nosprieda tā: lai Martinka diennakts laikā uzceļ greznu pili, un lai to ar ķēniņa pili savieno kristāla tilts, bet tam abās pusēs lai aug koki ar zelta un sudraba āboliem zaros, un kokos lai dzied visdažādākie putni. Un vēl lai uzceļ dievnamu pieciem torņiem. Tad būtu gan, kur pie altāra iet, gan arī, kur kāzas svinēt. Ja večas dēls to visu var izdarīt, tad viņam var dot ķēniņmeitu – gana gudrs. Bet ja neizdarīs, tad abiem ar veču nocirtīs galvu.

Tādu arī deva večiņai atbildi. Steberē viņa mājup, karstas asaras raudādama. Ierauga Martinku, metas pie viņa.

Es tak tev teicu, dēliņ, nelien, kur nevajag, bet tu tik savu! Tagad mums, nabadziņiem, gals klāt, rīt mūs sodīs.

Rimsties, māmulīt! Gan paliksim dzīvi. Liecies gulēt – rīts, kā rādās, gudrāks par vakaru.

Tieši pusnaktī pieceļas Martinka no gultas, iziet plašajā pagalmā, pārliek gredzenu otras rokas pirkstā – un uzreiz viņa priekšā uzrodas divpadsmit tautudēli, visi mats matā pēc viena ģīmja, arī balsis vienādas.

Kā varam tev pakalpot, Mārtiņ, atraitnes dēls?

Lūk, kā – dabūjiet gatavu man līdz ausmai šai vietā greznu pili, un lai to savieno ar ķēniņa pili kristāla tilts, bet tam abās pusēs lai aug koki ar zelta un sudraba āboliem, un kokos lai dzied visdažādākie putni. Un vēl uzceliet dievnamu pieciem torņiem. Tad būs gan kur pie altāra iet, gan arī kur kāzas svinēt.

Divpadsmit tautudēli atbild:

Līdz rītam viss būs gatavs!

Metās viņi uz dažādām pusēm, sadzina no visurienes meistarus un namdarus, ķērās pie darba – viss viņiem raiti vedās, visi darbi šķīrās.

No rīta pamostas Martinka nevis vienkāršā būdā, bet gan varenā, greznā kambarī. Iziet uz sliekšņa, skatās, viss gatavs – gan pils, gan dievnams, gan kristāla tilts, gan koki ar zelta un sudraba āboliem. Te arī ķēniņš iziet uz balkona, paskatās tālskatī un nevar vien nobrīnīties: viss paveikts kā pavēlēts! Atsauc pie sevis daiļo ķēniņmeitu un pavēl posties kāzām.

Nebija, - saka, - man ne sapņos rādījies atdot tevi zemnieka dēlam, taču tagad vairs nav kur sprukt.

Kamēr karaļmeita mazgājās, posās, dārgās drēbēs tērpās, tikmēr Mārtiņš, atraitnes dēls, izgāja plašajā pagalmā un pārlika gredzenu otras rokas pirkstā. Kā no zemes izaug divpadsmit tautudēli un jautā:

Ko pavēlēsi?

Brālīši, ieģērbiet mani bajāru kaftanā un sagatavojiet man izrakstītu karieti ar sešjūgu priekšā.

Tūlīt būs gatavs!

Nepaguva Martinka ne acu nomirkšķināt, uzreiz viņam atnes kaftanu, uzvelk mugurā – kaftans kā viņam šūts. Atskatās – pie vārtiem stāv kariete, karietē brīnumaini zirgi iejūgti – viena spalviņa sudrabota, otra zeltīta. Iesēdās viņš karietē un brauca uz dievnamu. Tur jau iezvana dievkalpojumu, un ļaužu sanācis, ka biezs. Uzreiz pēc līgavaiņa atbrauc arī līgava ar savām auklēm un apteksnēm, un ķēniņš ar saviem ministriem. Noklausījās dievkalpojumu, bet pēc tam ņēma Mārtiņš, atraitnes dēls, kā nākas līgavu pie rokas un veda pie altāra. Ķēniņš deva meitai bagātu pūru, piešķīra znotam augstu činu un sarīkoja lielum lielas dzīres.

Dzīvo jaunie mēnesi, divus, trīs. Martinka katru dienu tik jaunas pilis būvē un dārzus iekopj.

Tikai ķēniņmeitai neiet vis pie sirds, ka šī izdota nevis pie ķēniņdēla, bet pie vienkārša zemnieka. Sāka viņa domāt, kā lai šo dabū projām. Izdarījās viltīgi kā lapsa! Visvisādi vīram izdabā, visādi viņu appuišo un tik taujā par viņa gudrību. Martinka ciešas, neko nestāsta.

Reiz Martinka, paviesojies pie karaļa, atgriezās mājās un atlaidās atpūsties. Te ķēniņmeita sāk viņam uzplīties, sāk viņu mīļot un bučot, ar maigiem vārdiem kairināt. Tikmēr pielabinājās, kamēr Martinka neizturēja, izstāstīja viņai par savu burvju gredzentiņu.

“Labi, “ domā ķēniņmeita, “tagad es tikšu ar tevi galā!”

Tikko viņš iemieg saldā miegā, ķēniņmeita saķer viņa roku un novelk no mazā pirkstiņa gredzenu, iznāk plašajā pagalmā un pārliek no vienas rokas otrā.

Uzreiz viņas priekšā uzrodas divpadsmit tautudēli:

Kā varam pakalpot, daiļo ķēniņmeit?

Klausieties, puiši! Lai no rīta te nebūtu vairs ne pils, ne baznīcas, ne kristāla tilta, bet lai stāvētu šeit atkal vecā būda, kā agrāk. Lai mans vīrs paliek nabadzībā, bet mani aiznesiet aiz trejdeviņām zemēm, trejdesmitā, peļu valstībā. Aiz kauna vairs negribu te palikt!

Prieks censties, viss tiks izpildīts!

Tai pat mirklī virpulis viņu aiznesa aiz trejdeviņām zemēm, trejdesmitā, peļu valstībā.

No rīta ķēniņš pamostas, iziet uz balkona tālskatī pavērties, skatās – nav ne pils ar kristāla tiltu, ne dievnama pieciem kupoliem, stāv tikai nabadzīgā būdiņa.

“Ko tas varētu nozīmēt?” – ķēniņš domā. “Kur viss palicis?”

Un nekavējoties sūta savu adjutantu uz vietas izdibināt, kas tad noticis. Adjutants aizjāj jāšus un atgriezies ziņo:

Jūsu augstība! Greznās pils vietā stāv atkal nabagu būda, tai būdā dzīvo tavs znots ar savu māti, bet no daiļās ķēniņmeitas nav ne vēsts, un neviens nezin, kur tā meklējama.

Ķēniņš sasauc padomi un pavēl tiesāt savu znotu par to, ka ar burvestību viņu apkrāpis un daiļo ķēniņmeitu pazudinājis. Nosprieda Martinku ietupināt augstā akmens tornī un nedot viņam ne ēst, ne dzert – lai mirst badā. Ieradās mūrnieki, uzcēla torni un cieši iemūrēja Martinku, tikai mazu lodziņu gaismai atstāja. Sēž viņš, nabadziņš, ieslēgts, neēd, nedzer dienu, otru, trešo un lej rūgtas asaras.

Uzzina par to sunītis Žorka, attek uz būdiņu, tur runcis Vasja guļ uz krāsns un murrā. Žorka metas šim virsū:

Ak tu nelieti tāds! To vien zini, kā uz mūrīša staipīties, pat nenojaut, ka saimnieks akmens tornī iemūrēts. Redzams, esi aizmirsis, kā viņš par tevi simts rubļus samaksāja un no nāves paglāba. Ja nebūtu viņa, sen jau tevi, pagānu, būtu tārpi sagrauzuši! Celies ātrāk! Jāiet mums viņam palīgā.

Runcis Vasja nolec no krāsns un kopā ar Žorku skrien meklēt saimnieku. Atskrien pie torņa, uzrāpjas augšā un ielien pa lodziņu:

Sveiks, saimniek! Tu vēl dzīvs?

Vēl dzīvs, - atbild Martinka, - pavisam izkāmējis bez ēšanas, nāksies mirt badā.

Pagaidi, nebēdā! Mēs tevi pabarosim un padzirdīsim, - saka Vasja, izkāpj pa logu un norāpjas zemē. – Žorka, brālīt, saimnieks badā mirst. Kā lai viņam palīdzam?

Tu gan, Vasja, esi duraks! Pat to nevari izdomāt. Iesim nu uz pilsētu. Kolīdz satiksim maiznieku ar pārdevēja leti, tā es viņam novelšos zem kājām un viņam visa prece nokritīs zemē. Tad tik nekavējies, ķer ciet kukuļus un bulkas un stiep saimniekam.

Iznāca viņi uz lielās ielas, pretī nāk vīrs ar bulku nešļavu. Žorka metas viņam zem kājām, vīrs sagrīļojas, lete izkrīt viņam no rokām, visa maize izbirst, pats sabijies metas prom – baidās, vai tik suns nav traks – neies tak nelaimi piesaukt! Bet runcis Vasja – caps! – un tik paķer bulku, un tik stiepj Martinkam, atdod vienu – skrien pēc nākamās, atdod otru – skrien pēc trešās.

Pēc tam uzdomā runcis Vasja un sunītis Žorka doties uz trejdesmito zemi, uz peļu valstību atdabūt burvju gredzentiņu. Jāiet tālu, daudz laika paies ceļā. Sastiepa viņi Martinkam sausiņus, veģus un visvisādus labumus veselam gadam un piekodināja:

Skaties, saimniek, ēd, dzer, bet ar mēru, lai pietiek tev krājumu, kamēr esam atpakaļ.

Atvadījās un devās ceļā.

Kur gājuši, kur ne, iznāk viņi zilas jūras krastā. Saka Žorka Vasjam:

Es ceru aizpeldēt līdz otram krastam. Kā būs ar tevi?

Es neesmu nekāds peldētājs, uzreiz noslīkšu.

Tad sēdies man mugurā!

Runcis Vasja apsēdās sunītim mugurā, ieķērās ar nagiem kažokā, lai nenokristu, un peldēja viņi pāri jūrai. Tika otrā krastā un nonāca trejdesmitā zemē, peļu valstībā.

Ļaužu tai zemē neredzēja ne dvēseles, toties peļu tik daudz, ka ne saskaitīt, bariem vien staigā, kur tik soli sper! Žorka saka Vasjam:

Nuka, brālīt, sāc medīt, žmiedz nost tās peles, bet es vākšu kopā un likšu kaudzē.

Vasja tādas medības labi pieprata, kā iesāka ar pelēm izrēķināties – kuru sagrābj, tā izlaiž garu. Žorka knapi paspēja kaudzē salikt. Nedēļas laikā iznāca liela stirpa.

Visu zemi pārņēma lielas bēdas. Redz peļu ķēniņš, ka tautai viņa pietrūkst, ka daudz viņa padoto miruši ļaunā nāvē. Izlien no alas un sāk Žorku un Vasju lūgties:

Situ pieri pret zemi, godājamie spēkavīri! Apžēlojieties par manu tautu, neiznīciniet pavisam. Labāk pasakiet, ko jūs vēlaties. Ko vien varēšu, jūsu labā izdarīšu.

Atbild viņam Žorka:

Tavā karaļvalstī paceļas pils, un tai pilī dzīvo daiļa ķēniņmeita. Viņa ir nozagusi mūsu saimniekam burvju gredzenu. Ja nesadabūsi mums to gredzentiņu, tad pats ņemsi galu un visa tava karaļvalsts izčibēs, izpostīsim visu kā likts!

Pagaidiet, - saka peļu ķēniņš. – sapulcēšu savus padotos un uzjautāšu viņiem.

Viņš tūdaļ sasauc peles, gan lielas, gan mazas, un sāk iztaujāt: vai kāda neuzņemtos ietikt pilī un dabūt burvju gredzenu?

Atsaucās viens pelēns.

Es, - saka, - tai pilī bieži esmu bijis. Pa dienu ķēniņmeita valkā gredzenu mazajā pirkstiņā, bet pa nakti, kad iet gulēt, ieliek mutē.

Pacenties to sadabūt. Ja izdosies, neskopošos, atalgošu tevi karaliski.

Pelēns sagaidīja nakti, ielīda pilī un iezagās guļamkambarī. Skatās – ķēniņmeita cieši guļ. Ierāpjas viņš gultā, iebāž ķēniņmeitai nāsī savu astīti un sāk kutināt. Šī nošķaudās – gredzens izkrīt no mutes un nokrīt uz paklāja. Pelēns caps, paķer gredzenu un aiznes savam ķēniņam. Peļu ķēniņš atdod gredzenu dižajiem spēkavīriem – runcim Vasjam un sunītim Žorkam. Tie tencina un sāk apspriesties, kurš labāk gredzenu glabās.

Runcis Vasja saka:

Dod man, es jau nu nepazaudēšu!

Labi, - atbild Žorka, - skaties tu man, glabā kā savu acuraugu.

Kaķis paņēma gredzenu mutē, un devās abi mājup.

Nonāca līdz zilajai jūrai. Vasja uzlēca Žorkam mugurā, ieķērās cik vien cieši varēdams, Žorka metās ūdenī un peldēja jūrai pāri.

Peld stundu, peld divas. Kur gadījies, kur ne, atlido melns krauklis, sāk Vasjam uzmākties un knābāt viņam galvu. Nabaga kaķītis nezina, ko iesākt, kā no ienaidnieka atsvabināties. Ja ar ķepām atvēzēsies, skaidra lieta, iekritīs jūrā un nogrims dibenā; ja parādīs krauklim zobus – gredzens izkritīs. Tavu nelaimi! Ilgi viņš cietās, taču beigās nevarēja izturēt, saknābāja viņam krauklis trakulīgo galvu līdz asinīm. Saskaitās Vasja, atieza zobus – un gredzens iekrita zilajā jūrā. Krauklis pacēlās gaisā un aizlidoja prom uz tumšajiem mežiem.

Žorka, kā atpeld krastā, tā prasa par gredzenu. Vasja stāv, galvu nokāris.

Piedod, – saka, – vainīgs, es, brāl. Man tak gredzens jūrā iekrita!

Uzklupa viņam Žorka.

Ak tu stulbeni tāds! Tava laime, ka es to pirmīt nezināju, būtu tevi, lempi tādu, jūrā noslīcinājis! Ko mēs tagad saimniekam nesīsim? Lien tūlīt ūdenī – dabū gredzenu vai pats ej bojā!

Kāds labums, ja es nomiršu? Labāk pamēģināsim ar viltu – kā pirmīt peles maitājām, tā tagad vēžus. Kazi, laime uzsmaidīs un viņi mums palīdzēs gredzenu atrast.

Žorka piekrita. Staigāja viņi abi pa jūras krastu, ķēra vēžus un lika kaudzē. Lielu lēveni sakrāva! Te izlien no jūras milzu vēzis, sadomājis svaigā gaisā pastaigāties. Žorka ar Vasju uzreiz šo noķer un sāk raustīt uz visām pusēm.

Nenogaliniet mani, godājamie spēkavīri! Es esmu visu vēžu ķēniņš. Ko pavēlēsiet, visu izdarīšu.

Mums gredzens iekrita jūrā, atrodi to un atgādā šurp, ja gribi, lai apžēlojamies! Citādi visu tavu karaļvalsti izpostīsim!

Vēžu ķēniņš tai pat mirklī atsauc savus padotos un sāk izvaicāt par gredzenu. Atsaucās kāds pavisam maziņš vēzītis.

Es, - saka, - zinu, kur tas atrodas. Kolīdz iekrita gredzens zilajā jūrā, tā uzreiz to paķēra lielā store un aprija manu acu priekšā.

Metās visi vēži pa jūru meklēt stori, sagrāba šo, nabadzīti, un sāk knaibīt ar spīlēm. Moka un moka, ne mirklīti miera nedod. Zivs mētājās šurpu – turpu, kamēr izlēca krastā.

Vēžu ķēniņš izlien no ūdens un saka runcim Vasjam un sunītim Žorkam:

Te jums būs, godājamie spēkavīri, store, plosiet bez žēlastības, jo viņa jūsu gredzenu ir norijusi.

Žorka metas storei virsū un sāk no astes šo locīt iekšā. “Nu gan,” domā, “pieēdīšos.”

Bet kaķis gan zina, kur ātrāk gredzenu atrast, ķērās uzreiz storei pie vēdera un ātri vien gredzenu uzgāja. Paķer gredzenu zobos un laižas, ko kājas nes, domādams: “Atskriešu pie saimnieka, atdošu gredzenu un pateikšu, ka es viens to visu paveicu. Saimnieks mani mīlēs un lolos vairāk nekā Žorku!”

Tikmēr Žorka ir paēdis līdz sātam, skatās – kur tad Vasja? Saprata, kas biedram padomā – grib ar meliem saimniekam pielabināties.

Ak tu blēdis tāds! Panākšu tevi, saplosīšu gabalu gabaliņos!

Metas Žorka pakaļ dzīties. Skrien, skrien, panāk Vasju, nav tam vairs kur sprukt. Vasja ierauga laukā bērziņu un uzrāpjas pašā galotnē.

Labi, - saka Žorka. – Visu mūžu kokā nesēdēsi, gan jau sagribēsi nokāpt, bet es ne soļa neatkāpšos.

Trīs dienas sēdēja Vasja bērzā, trīs dienas sargāja viņu Žorka, acu nenolaidis. Beigās abi bija izsalkuši un salīga mieru. Devās kopā pie saimnieka. Atskrien pie torņa, kaķis uzlec uz lodziņa un vaicā:

Saimniek, tu dzīvs?

Es jau domāju, ka neatgriezīsieties. Trešo dienu bez maizes sēžu.

Kaķis iedod viņam burvju gredzenu. Martinka sagaida pusnakti, pārliek gredzenu no vienas rokas otrā – uzreiz uzrodas divpadsmit tautudēli.

Ko pavēlēsi?

Atlieciet, puiši, atpakaļ manu pili, kristāla tiltu, dievnamu pieciem torņiem un atnesiet šurpu manu sievu, krāpnieci. No rīta lai viss būtu gatavs.

Sacīts – darīts. No rīta pamostas ķēniņš, iziet uz balkona, paskatās tālskatī un redz: būdiņas vietā atkal ir pils, no tās pils uz ķēniņa pili ved kristāla tilts, abās tilta pusēs aug koki ar zelta un sudraba āboliem. Karalis liek jūgt zirgu un brauc skatīties, vai pareizi saskatījis, vai nav viņam rādījies. Martinka viņu sagaida pie vārtiem.

Tā un tā, – ziņo. – Lūk, ko ķēniņmeita man nodarīja!

Ķēniņš piesprieda meitai sodu,  bet Martinka dzīvo bez bēdu vēl šobaltdien.

 

Pasaku no krievu valodas tulkojusi Anna Auziņa.

Pasaku krievu valodā klausies šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google