Pasakas.net

Pasakas

Krievu valodā

Jemeļa – muļķītis

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Reiz kādā ciemā dzīvoja zemnieks, un bija viņam trīs dēli: divi gudri, trešais – muļķītis. Sauca viņu par Jemeļjanu. Tēvs dzīvoja ilgi, līdz sirmā vecumā atsauca dēlus pie sevis un sacīja viņiem: „Mīļie bērni! Jūtu, ka man vairs nav ilgi atlicis dzīvot ar jums. Es atstāju jums māju un lopus, sadaliet tos vienlīdzīgi, kā arī katram no jums atstāju simts rubļus.” Drīz pēc tam tēvs nomira, un bērni, ar godu viņu apglabājuši, dzīvoja laimīgi. Tad sadomāja Jemeļjana brāļi braukt uz pilsētu tirgoties ar tiem trīssimts rubļiem, ko tēvs bija atstājis, un teica viņi muļķītim Jemeļjanam: „Klau, muļķīti, mēs brauksim uz pilsētu, paņemsim arī tavus simts rubļus, bet kad tirgus būs galā, tad peļņu uz pusēm un nopirksim tev sarkanu kaftānu, sarkanu cepuri un zābakus. Bet tu paliec mājās, un ja tev mūsu sievas, tavas svaines (jo brāļi bija precējušies), liek ko darīt, to izdari.” Muļķītis, sarkano kaftānu, cepuri un zābakus tīkodams, atbildēja brāļiem, ka darīs visu, ko viņam liks. Tad brāļi devās uz pilsētu, bet muļķītis palika mājās ar svainēm.

Pēc kāda laiciņa ziemas dienā, kad ārā bija nikns sals, svaines viņam pavēlēja aiziet atnest ūdeni. Muļķītis, uz krāsns gulēdams, atbildēja: „Bet ko tad jūs darīsiet?” Svaines sāka uz viņu kliegt: „Mēs, vai? Ak, tu muļķis tāds, neredzi, vai, ka ārā tāds sals, ka pēc ūdens jāiet vīra cilvēkam?” Bet viņš atbild: „Man slinkums!” Svaines atkal sāk kliegt: „Kā – slinkums? Tu pats ēst gribēsi, ja nebūs ūdens, nevarēsim izvārīt!” Tad noteica: „Labi, mēs saviem vīriem, kad tie pārbrauks ar sarkano kaftānu un visu pārējo, pateiksim, lai tev neko nedod.” To dzirdot, muļķītis, sarkano kaftānu un cepuri tīkodams, bija spiests rāpties no krāsns lejā, ģērbties un auties. Saposies viņš paņēma spaiņus un cirvi, un devās uz upi, jo viņu ciems bija upes malā. Nonācis pie upes, viņš sāka cirst āliņģi, un izcirta dikti lielu. Iesmēla spaiņos ūdeni un nolika uz ledus, bet pats stāvēja pie āliņģa un vērās ūdenī.

Tai pat mirklī muļķītis ieraudzīja, ka āliņģī peld milzu līdaka. Lai kāds Jemeļa muļķis, tomēr uzreiz grib līdaku noķert, un zogas pa gabaliņam tuvāk. Pienācis pavisam tuvu, viņš saķēra līdaku ar roku, izvilka no ūdens un, azotē iebāzis, gribēja jau doties mājās. Te līdaka viņam saka: „Klau, muļķīti, kālab tu mani noķēri?” „Nu tālab,” viņš atbild, „ka nesīšu tevi mājās un teikšu, lai svaines izvāra!” „Nē, muļķīti, nenes mani mājās, palaid mani atpakaļ ūdenī, es tevi par to bagātu padarīšu!” Muļķītis līdakai netic un grib iet mājās. Līdaka, redzēdama, ka muļķītis šo neatlaiž, saka: „Klau, muļķīti, palaid mani ūdenī, es tev darīšu, lūk, ko: ko vien tu vēlēsies, visu izpildīšu, kā gribēsi.” Muļķītis, to dzirdēdams, dikti nopriecājās, jo bija ārkārtīgi slinks, un nodomāja pie sevis: „Ja līdaka izpildīs visu, ko es pavēlēšu, man vairs nemaz nebūs jāstrādā!” Sacīja viņš līdakai: „Es palaidīšu tevi, tu tikai izdari, ko solījusi!” Līdaka uz to atbild: „Vispirms atlaid mani, es savu solījumu turēšu!” Bet muļķītis viņai saka, lai vispirms izpilda solīto, tad viņš viņu atlaidīšot.

Līdaka, redzēdama, ka viņš nelaidīs šo ūdenī, sacīja: „Ja tu gribi, lai es tev pastāstu, kā piepildīt vēlēšanos, tev vispirms jāpasaka, ko vēlies.” Muļķītis saka viņai: „Gribu, lai mani ūdens spaiņi paši kāpj kalnā (jo ciems atradās uzkalnā) un lai ūdens neizšļakstās!” Līdaka uzreiz atbild: „Nekas neizšļakstīsies! Tikai ielāgo vārdus, ko teikšu! Lūk, kādi tie ir: pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, kāpiet, spaiņi, paši kalnā!” Muļķītis atkārto: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, kāpiet, spaiņi, paši kalnā!” Un tūlīt pat spaiņi ar visiem nēšiem sāk paši kāpt kalnā. Jemeļa, to redzēdams, dikti izbrīnījās, bet tad jautāja līdakai: „Vai tā būs vienmēr?” Uz to līdaka atbild, ka „būs gan –  viss, ko vēlēsies, tikai neaizmirsti šos vārdus, ko tev teicu.” Tad viņš palaida līdaku ūdenī, bet pats gāja spaiņiem nopakaļ. Kaimiņi, to redzēdami, brīnījās un prātoja savā starpā: „Ko tas muļķis tur dara? Ūdens spaiņi paši iet, bet viņš tiem nopakaļ!” Bet Jemeļa, ne vārda tiem neteikdams, pārnāca mājās, spaiņi iegāja istabā uz uzkāpa uz sola, bet muļķītis uzrāpās krāsnaugšā.

Pēc kādas laika svaines viņam atkal saka: „Jemeļa, ko tu guli? Būtu aizgājis malku saskaldījis!” Muļķītis atbild: „Bet ko tad jūs darīsiet?” „Mēs, vai?” svaines sāka uz viņu kliegt. „Tagad tak ziema, ja malku nesaskaldīsi, nosalsi!” „Man slinkums!” „Kā tas ir – slinkums?” svaines saka, „pats taču drebināsies.” Tad viņas noteica: „Ja neiesi malku skaldīt, mēs pateiksim saviem vīriem, lai nedod tev ne sarkano kaftānu, ne cepuri, ne zābakus!” Muļķītis, pēc sarkanā kaftāna, cepures un zābakiem tīkodams, bija spiests saskaldīt malku, bet, tā kā viņš bija ārkārtīgi slinks un negribējās viņam rāpties no krāsnaugšas lejā, tad izteica klusiņām šos te vārdus: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, saskaldi, cirvi, malku, bet tu, malka, pati nāc istabā un lien krāsnī!” Cirvis, kur gadījies, kur ne – izskrēja pagalmā un sāka skaldīt malku, bet malka pati gāja istabā un līda krāsnī. To redzēdamas, svaines dikti izbrīnījās par Jemeļas viltību. Un tā katru dienu, kad vien svaines lika muļķītim saskaldīt malku, cirvis pats to izdarīja.

 

(Pasaku krievu valodā klausies šeit.)

 

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google