Pasakas.net

Pasakas

Krievu valodā

Kaķis un lapsa

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Reiz kādam zemniekam bij kaķis, bet nu tāds resgalis, ka taisni bēdas! Apnika viņš zemniekam. Tas domāja, domāja, paņēma kaķi, ielika maisā un nesa uz mežu. Aiznesa un atstāja mežā, lai iet bojā.

Kaķis staigā, staigā apkārt, līdz atrod mežsarga mājiņu. Uzlien bēniņos un gulšņā, bet kad sagrib ēst, iet ķert peles un putniņus, pieēdas un kāpj atkal bēniņos bez bēdu.

Reiz iet kaķis staigāt, pretī nāk lapsa un brīnās:

Saki, brašuli, kas tāds esi, kādi vēji tevi šurp atpūtuši un kādā vārdā lai tevi godina?

Kaķis uzmet kūkumu un atbild:

Esmu no Sibīrijas mežiem sūtīts jums par stārastu, un sauc mani Kotofejs Ivanovičs.

Ak, Kotofej Ivanovič, - lapsa saka, - nebija man par tevi zināms. Nāc pie manis ciemā!

Kaķis aizgāja pie lapsas, viņa šo atved savā alā un cienā ar dažnedažādiem medījumiem, bet pati iztaujā:

Vai tu, Kotofej Ivanovič, esi precēts vai vecpuisis?

Vecpuisis, - saka kaķis.

Arī es, lapsa, vēl meitās; ņem mani par sievu!

Kaķis piekrita, un sāka viņi dzīrot un līksmoties.

Nākamā dienā lapsa iet medībās, lai būtu ar jauno vīru ko ēst, kaķis paliek mājās. Skrien lapsa, ceļā gadās vilks un sāk lapsu apcelt:

Kur tu, kūmiņ, biji palikusi? Mēs visas alas pārmeklējām, tevi neredzējām.

Laid, duraks tāds! Ko piesienies? Es vairs neesmu lapsas jaunkundze, bet gan precēta sieva.

Pie kā tad tu, Līzabete Ivanovna, izgāji par sievu?

Vai tad neesi dzirdējis, ka mums no Sibīrijas mežiem atsūtīts stārasts Kotofejs Ivanovičs? Esmu tagad stārasta kundze.

Neesmu gan dzirdējis, Līzabete Ivanovna. Vai varu viņu vaigā skatīt?

Uh! Kotofejs Ivanovičs man ir tik dusmīgs! Kolīdz kas nebūs pa prātam, uzreiz apēdīs! Tu skaties, sagatavo aunu un atnes viņam par ciemakukuli. Aunu noliec, bet pats noslēpies, citādi tev plāni klāsies!

Vilks aizskrēja pēc auna.

Iet lapsa, pretī nāk lācis un sāk apcelties.

Ko tu, Miša pekaini, duraks tāds, man piesienies? Es vairs neesmu lapsas jaunkundze, bet gan precēta sieva.

Pie kā tad tu, Līzabet Ivanovna, izgāji par sievu?

Pie tā, kurš atsūtīts no Sibīrijas mežiem mums par stārastu, sauc viņu Kotofejs Ivanovičs – pie viņa arī izgāju.

Vai varu viņu vaigā skatīt, Līzabet Ivanovna?

 

(Pasaku krievu valodā klausies šeit.)

Uh! Kotofejs Ivanovičs man ir tik dusmīgs! Kolīdz kas nebūs pa prātam, uzreiz apēdīs! Tu ej, sagatavo viņam vērsi par ciemakukuli. Vilks jau aunu taisās nest. Tikai skaties, vērsi noliec, bet pats noslēpies, lai Kotofejs Ivanovičs tevi neredz, citādi tev plāni klāsies! 

Lācis aizvilkās pēc vērša.

Atnes vilks aunu, nodīrā un stāv, domādams. Skatās – lācis nes vērsi.

Sveiks, brāli Mihailo Ivanič!

Sveiks, brāli Levon! Lapsu ar vīru neesi redzējis?

Nē, brāli, sen jau gaidu.

Ej, pasauc!

Neiešu, Mihailo Ivanič! Tu mums esi drosmīgāks, pats ej.

Nē, brāli Levon, es arī neiešu.

Te, kur gadījies, kur ne, skrien zaķis. Lācis šim kā uzbļauj:

Panāc šurp, velna šķielaci!

Zaķis sabijās, atskrēja.

Vai zini, delveri, kur lapsa dzīvo?

Zinu, Mihailo Ivanič!

Tad ej un pasaki viņai, ka Mihailo Ivaničs ar brāli Levonu Ivaniču jau sen gatavi, gaida viņu ar vīru, grib apsveicināties un pazemīgi atnesuši aunu un vērsi.

Zaķis aizļepatoja pie lapsas, ko kājas nes, bet vilks ar lāci sāka domāt, kur lai paslēpjas. Lācis saka:

Kāpšu priedē.

Bet ko es lai daru? Kur lai palieku? – vilks vaicā. – Es kokā nekādi neuzkāpšu! Mihailo Ivanič! Noslēp mani kaut kur, izlīdzi nelaimē!

Lācis šo iebāž krūmos un apber ar sausām lapām, bet pats iekāpj priedē, pašā galotnē, un skatās, vai nenāk Kotofejs ar lapsu. Zaķis pa to laiku atskrējis līdz lapsas alai, pieklauvē un saka lapsai:

Mihailo Ivaničs ar brāli Levonu Ivaniču sūtīja pateikt, ka viņi sen jau gatavi, gaida tevi ar vīru, grib uzstāties ar aunu un vērsi.

Ej, šķielaci. Tūlīt būsim.

Nāk kaķis ar lapsu. Lācis šos ierauga un saka vilkam:

Nu, brāli Levon Ivanič, nāk lapsa ar vīru, bet kur viņš maziņš!

Kaķis atnāk un uzreiz metas vērsim virsū, spalva saceļas, un sāk viņš plosīt gaļu ar zobiem un ķepām, bet pats murrā, it kā dusmīgs būdams:

Par maz, par maz!

Lācis saka:

Nav liels, bet rijīgs! Mums četriem tādu neapēst, bet viņam vienam par maz, skaties, vēl mums tiks klāt!

Sagribējās vilkam uz Kotofeju Ivanoviču palūkoties, bet caur lapām neredz! Sāka viņš rušināt lapas no acīm nost, bet kaķis kā izdzird čaboņu, domā – pele, kā metas virsū un vilkam tieši purnā ar nagiem ieķeras.

Vilks pielēca kājās un joza prom, cik jaudas. Bet kaķis pats sabijās un metās augšā taisni tai kokā, kurā lācis sēdēja.

“Nu,” lācis domā, “ieraudzījis mani!”

Lejā rāpties nav laika, tad nu lācis uz labu laimi kā noveļas zemē, visas aknas atdauzīja, pielec kājās un metas bēgt. Bet lapsa sauc pakaļ:

Viņš jums vēl parādīs! Pagaidiet tik!

Kopš tā laika visi zvēri no kaķa baidījās, bet kaķis un lapsa sagatavoja gaļas krājumus visai ziemai un dzīvoja, cepuri kuldami.

 

Pasaku no krievuv alodas tulkojusi Anna Auziņa.

Pasaku krievu valodā klausies šeit.


  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google