Pasakas.net

Pasakas

Krievu valodā

Ķēniņmeita varde

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Sensenos laikos kādam caram bija trīs dēli – visi precību gados. Cars tiem piesacīja:

Bērni! Dariniet katrs sev loku un izšaujiet – kura sieviete atnesīs bultu, tā būs īstā līgava. Ja nu neatnes neviena, tam nav lemts precēties.

Izšauj vecākais dēls, bultu atnes kņaza meita; izšauj vidējais, bultu atnes ģenerāļa meita; bet mazajam Ivanam caradēlam bultu no purva atnes mutē varde. Vecākie brāļi priecājas un līksmo, bet Ivans caradēls sāk gauži raudāt:

Kā tagad dzīvošu ar vardi? Mūžu dzīvot nav upi pārbrist vai lauku pāriet!

Paraudāja, paraudāja, bet neko darīt – apprecēja vardi. Salaulāja viņus, kā pienākas; vardi turēja uz paplātes.

Tā viņi dzīvoja. Te cars sagribēja paraudzīties, ko vedeklas pieprot, kura labāka rokdarbniece. Deva pavēli. Ivans caradēls atkal gauži apraudājās.

Ko gan mana varde var izrakstīt! Visi smiesies.

Varde tik rāpo pa grīdu un kvākšķ.

Kolīdz Ivans caradēls aizmidzis, varde pa durvīm ārā, nomet vardes ādu, pārvēršas par daiļu meitu un uzsauc:

Meičas! Izdariet tā un tā!

Meičas tūlīt atnes smalki izrakstītu kreklu. Viņa to paņem, satin un noliek Ivanam caradēlam, bet pati pārvēršas atkal par vardi, it kā nekas nebūtu noticis!

Ivans caradēls pamostas, nopriecājas, paņem kreklu un aiznes caram. Cars to paņem, apskatās:

Lūk, šo kreklu var pa augstiem svētkiem valkāt!

Vidējais dēls atnes kreklu, cars saka:

Ar tādu tikai pirtī iet!

No lielā brāļa paņem kreklu un saka:

Šitāds tikai tumšā būdā velkams!

Devās cara bērni prom, abi vecākie spriež savā starpā:

Velti mēs smējāmies par Ivana caradēla sievu, redzams, viņa nav vis varde, bet liela viltniece!

Cars dod atkal jaunu pavēli, lai vedeklas izcep maizi un atsūta viņam – kura labāka cepēja? Abas pārējās vedeklas iepriekš vardi bija izsmējušas, bet nu, kad pienāk laiks, sūta istabeni noskatīties, kā tad šī ceps.

Varde to nomana, iejauc mīklu, saviļā, krāsni no augšas attaisa, un tur arī mīklu uzreiz iegāž. Istabene to redz, aizskrien, pastāsta savām kundzēm, cara vedeklām, šīs izdara tāpat.

Bet varde, viltniece, kolīdz viņas apmuļķojusi, uzreiz mīklu no plīts izkasa, visu satīra, sakopj, plīti aiztaisa, it kā nekas nebūtu noticis, bet pati iziet uz sliekšņa, izlien no vardes ādas un uzsauc:

Meičas! Uzcepiet man tādus kukuli, kādus mans tētiņš vien pa svētdienām un lieliem godiem ēd!

Meičas tūlīt atnes kukuli. Viņa to paņem un noliek Ivanam caradēlam, bet pati pārvēršas atkal par vardi. 

Ivans caradēls pamostas, paņem maizi un aiznes tēvam. Cars tieši tobrīd pieņem vecāko brāļu kukuļus. Viņu sievas iesviedušas mīklu plītī tāpat kā varde – kunkuļi vien sanākuši.

Cars vispirms paņem maizi no vecākā dēla, paskatās un sūta uz ķēķi, paņem no vidējā un sūta turpat. Pienāk kārta Ivanam caradēlam, viņš pasniedz savu maizi. Tēvs paņem, paskatās un saka:

Lūk, šī ir maize – pa augstiem svētkiem var ēst! Ne tā, kā lielajiem dēliem – apdegusi!

Pēc tam uzdomā cars balli sarīkot, palūkoties uz vedeklām, kura labāk danco. Sabrauc visi viesi un vedeklas, izņemot Ivanu caradēlu. Viņš domā – kur es ar vardi braukšu? Sāk gauži raudāt.

Varde viņam saka:

Neraudi, caradēls! Brauc tik uz balli, es būšu pēc stundas.

Ivans caradēls nopriecājas, ka varde runā, aizbrauc, bet varde nomet ādu un krāšņi sapucējas.

Atbrauc uz balli, Ivans caradēls priecīgs, viesi plaukstas vien sasit – šitāda skaistule!

Sāk mieloties, cariene apgrauž kauliņu, iespļauj piedurknē; iedzer malku – pārējo piedurknē. Pārējās vedeklas redz, ko šī dara, un arī sabāž kauliņus piedurknē un dzērienus salej otrā piedurknē.

Pienāk laiks dancot, cars sauc vecākās vedeklas, tās sūta pie vardes. Šī uzreiz ņem Ivanu caradēlu un iet dancot – griežas un virpuļo, ka nenobrīnīties! Pavicina labo roku – iznāk meži un upes, pavicina kreiso – uzlido dažnedažādi putni. Visi izbrīnījās. Nodejoja – un viss pazuda.

Iet pārējās vedeklas dejot, grib tāpat izdarīt. Kura pavicina labo roku, lido kauli pa gaisu, pavicina kreiso – šļācas dzērieni ļaudīm sejās. Caram tas nepatika; uzsauca:

Nu būs gana!

Vedeklas apstājās.

Balle gāja uz beigām. Ivans caradēls aizbrauca pa priekšu, atrada sievas vardes ādu un sadedzināja.

Šī atbrauc, skatās pēc vardes ādas – nav! Sadedzināta!

Apguļas ar Ivanu caradēlu; rītam austot saka viņam:

Būtu tu, Ivan caradēls, vēl drusku pacieties, būtu es tava, bet tagad Dievs vien zina. Ardievu! Meklē mani aiz trejdeviņām zemēm, trejdesmitā valstībā.

Un pazuda ķēniņiene.

Pagāja gads, Ivans caradēls sēroja pēc ķēniņienes, otrā gadā saposās, izlūdzās tēvam un mātei svētību un devās ceļā.

Ilgi gāja, te ceļā gadās būdiņa – ar priekšu pret mežu, ar aizmuguri pret viņu. Caradēls saka:

Būdiņ, būdiņ! Pagriezies pa vecam, kā nolikta – pret mani ar priekšu, pret mežu ar aizmuguri!

Būda pagriezās. Ieiet istabā, sēž veča un purpina:

Fu, fu! Krievu slaka nebija ne dzirdēta, ne redzēta, bet te pati sētā atnāk! Ivan caradēls, kurp iedams?

Vispirms, vecā, pabaro, padzirdi, tad iztaujā!

Veča viņu pabaroja, padzirdīja un izguldināja. Ivans caradēls viņai saka:

Vecomāt! Es eju meklēt Jeļenu Brīnumdaiļo!

Vai, bērniņ, kur ta tu tik ilgi biji? Viņa sākumā tevi bieži atcerējās, bet tagad vairs nepiemin un pie manis ar sen nav rādījusies. Ej nu vien pie manas vidējās māsas, tā vairāk zinās.

Ivans caradēls no rīta dodas ceļā, aiziet līdz būdiņai un saka: 

- Būdiņ, būdiņ! Pagriezies pa vecam, kā nolikta – pret mani ar priekšu, pret mežu ar aizmuguri!

Būdiņa pagriezās. Viņš ieiet, sēž veča un saka:

Fu, fu! Krievu slaka nebija ne dzirdēta, ne redzēta, bet te pati sētā atnāk! Ivan caradēls, kurp iedams?

Eju, vecomāt, meklēt Jeļenu Brīnumdaiļo.

Vai, Ivan caradēls, kur tu tik ilgi? Viņa tevi jau aizmirsusi, taisās iziet pie cita – drīz kāzas! Dzīvo tagad pie manas lielās māsas, ej turp un skaties – kā tu tuvosies, viņām tas jau būs zināms, Jeļena pārvērtīsies par zelta vārpstiņu. Mana māsa sāks zeltu vērpt, kā novērps vārpstiņu, tā ieliks lādē un lādi aizslēgs, bet tu atrodi atslēgu, atver lādi, pārlauz vārpstiņu, galiņu iemet atpakaļ, bet kātiņu nomet sev pie kājām, un viņa parādīsies tavā priekšā.

Iet Ivans caradēls, aiziet pie trešās večas, ieiet būdā, tā vērpj zeltu – savērpj vārpstiņu un ieliek lādē, lādi aizslēdz un atslēgu noliek. Viņš paņem atslēgu, atslēdz lādi, izņem vārpstiņu un pārlauž, kā mācīts. Te parādās Jeļena Brīnumdaiļā, sveicinās:

Vai, kur tu tik ilgi biji, Ivan caradēls? Es jau gandrīz pie cita izgāju!

Drīz bija jānāk jaunajam līgavainim. Jeļena Brīnumdaiļā paņem no večas lidojošo paklāju, sēžas virsū, un aizlido viņi kā ar vēja spārniem.

Te uzreiz pēc viņiem būdā ierodas līgavainis, uzzina, ka šie aizlaidušies un arī viltīgs – sāk pakaļ dzīties. Dzinās, dzinās, gandrīz jau panāca, tikai kādu desmit olekšu pietrūka, kad šie ar paklāju ielaidās Krievzemē, bet viņš Krievzemē nedrīkstēja rādīties, griezās atpakaļ. Bet Ivans ar Jeļenu Brīnumdaiļo atgriezās mājās, un dzīvoja viņi laimīgi visiem ļaudīm par prieku.

 

Pasaku no krievu valodas tulkojusi Anna Auziņa.

Pasaku krievu valodā klausies šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google