Pasakas.net

Pasakas

Krievu valodā

Pasaka par Ivanu caradēlu, brīnumputnu un vilku pelēci

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Aizgāja pie vilka pelēča un pastāstīja visu, kas viņam gadījies. „Apžēliņ, Ivan caradēls!” sacīja viņam vilks pelēcis. „Kālab man neklausīji un ņēmi zelta iemauktus?” „Vainīgs esmu,” atzina Ivans caradēls. „Labi, lai notiek,” vilks turpināja. „Sēdies man, pelēcim, mugurā, aizvedīšu, kur tev vajag.” Ivans caradēls uzkāpa vilkam pelēcim mugurā. Vilks traucās ātri kā bulta, un skrēja viņš, kad jau to pasakā stāsta, pavisam neilgi, līdz nonāca ķēniņmeitas Jeļenas Brīnumdaiļās valstībā. Nonācis līdz zelta režģim, kas aptvēra brīnumainu dārzu, vilks sacīja Ivanam caradēlam: „Kāp nu, Ivan caradēls, tagad no manis, pelēča, nost; ej atpakaļ pa to pašu ceļu, kā mēs šurp nonācām, un gaidi mani laukā zem ozola!” Ivans caradēls aizgāja, kā viņam piesacīts. Pelēcis savukārt apsēdās zelta režģa tuvumā un gaidīja, kad nāks ķēniņmeita Jeļena Brīnumdaiļā dārzā pastaigāties. Vakarpusē, kad saulīte jau laidās uz rietu un tāpēc nebija vairs tik karsts, ķēniņmeita Jeļena Brīnumdaiļā iznāca dārzā pastaigāties ar savām auklītēm un galma dāmām. Kad viņa iegāja dārzā un gāja garām tai vietai, kur pelēcis sēdēja aiz režģa, piepeši viņš pārlēca režģim pāri, sagrāba Jeļenu Brīnumdaiļo, pārlēca atpakaļ un skrēja ar viņu prom, ko kājas nes. Atskrēja laukā zem ozola, kur viņu Ivans caradēls gaidīja, un sacīja viņam: „Ivans caradēls, rāpies ātrāk man, pelēcim, mugurā!” Ivans caradēls uzkāpa vilkam virsū, un pelēcis nesās ar abiem pie cara Afrona. Visas auklītes, apteksnes un galmadāmas, kuras pastaigājās kopā ar daiļo ķēniņmeitu Jeļenu, skrēja tūlīt uz pili un sūtīja panāksniekus, tomēr, lai kā tie steidzās, vilkam līdzi netika un atgriezās.

Ivans caradēls, vilka mugurā Jeļenai Brīnumdaiļajai blakus sēdēdams, iemīlēja viņu no visas sirds, un viņa Ivanu caradēlu arī. Kad nu pelēcis nonāca cara Afrona valstī un Ivanam caradēlam vajadzēja vest Jeļenu Brīnumdaiļo uz pili atdot caram, caradēls gauži noskuma un sāka raudāt. Pelēcis jautāja: „Kālab raudi, Ivan caradēls?” Uz to Ivans caradēls viņam atbildēja: „Draugs mans, vilks pelēci! Kā lai es, krietns jauneklis, neraudu un nesēroju? Esmu no visas sirds iemīļojis daiļo ķēniņmeitu Jeļenu, bet tagad man viņa jāatdod caram Afronam pret zeltkrēpju kumeļu. Ja neatdošu, cars Afrons sacels man neslavu visās zemēs!” „Ilgi jau esmu tev kalpojis,” pelēcis atbildēja, „izlīdzēšu arī šoreiz. Klausies, Ivan caradēls – es izlikšos par Jeļenu Brīnumdaiļo. Tu mani aizved pie cara Afrona un paņem zeltkrēpju kumeļu; viņš mani noturēs par īsto Jeļenu. Un kad tu būsi uzkāpis zeltkrēpju kumeļā un tālu aizjājis, es izlūgšos caram Afronam atļauju pastaigāt pa klaju lauku. Kad viņš mani palaidīs ar visām auklēm, apteksnēm un galmadāmām un es būšu ar viņām klajā laukā, tad tu mani tikai atceries – un es atkal būšu pie tevis.” Pelēcis atsitās pret zemi un pārvērtās par Jeļenu Brīnumdaiļo – nu nekādi nepateiksi, ka nebūtu īstā! Ivans caradēls ņēma pelēci un devās ar viltus Jeļenu pie cara Afrona, bet īstajai Jeļenai Brīnumdaiļajai piekodināja gaidīt ārpus pilsētas. Kad Ivans caradēls ar viltus Jeļenu nonāca pie cara Afrona, cars no sirds nopriecājās, ka dabūjis sen tīkoto dārgumu. Viņš pieņēma viltus ķēniņmeitu, bet zeltkrēpju kumeļu atdeva Ivanam caradēlam. Ivans caradēls uzkāpa kumeļā un izjāja no pilsētas, uzsēdināja sev aiz muguras īsto Jeļenu Brīnumdaiļo un jāja prom uz cara Dolmāta valsts pusi. Savukārt pelēcis dzīvoja pie cara Afrona dienu, otru, trešo kā ķēniņmeita Jeļena, bet ceturtajā dienā atnāk pie cara Afrona un sāk lūgties, lai atļauj klajā laukā pastaigāties, skumjas izkliedēt. Cars Afrons viņam atbildēja: „Daiļā mana ķēniņmeita Jeļena! Tavā labā visu darīšu, atļauju tev klajā laukā pastaigāties!” Un tūdaļ pat pavēlēja auklēm, apteksnēm un galmadāmām pavadīt Jeļenu pastaigā.

Ivans caradēls pa to laiku jāja kopā ar Jeļenu Brīnumdaiļo, tērzēja ar viņu un vilku pelēci pavisam piemirsa. Pēcāk atcerējās – kur gan mans pelēcis palicis? Te kur gadījies, kur ne, vilks pelēcis klāt un saka: „Sēdies, Ivan caradēls, man, pelēcim, mugurā, bet daiļā ķēniņmeita lai jāj ar zeltkrēpju kumeļu. Ivans caradēls uzkāpa pelēcim mugurā un devās viņi pie cara Dolmāta. Jāja viņi varbūt ilgu laiku, varbūt īsu, un galā nonākuši, trīs verstis no pilsētas apstājās. Ivans caradēls sāka vilku lūgties: „Klau, draugs mans mīļais, daudz tu man esi kalpojis, izlīdzi nu vēl šo pēdējo reizīti! Izdari, lūk, ko – vai nevari pārvērsties par zeltkrēpju kumeļu? No īstā zeltkrēpju kumeļa negribas man šķirties.” Te pelēcis atsitas pret zemi un top par zeltkrēpju kumeļu. Ivans caradēls, atstājis Jeļenu Brīnumdaiļo zaļā pļavā, uzkāpa vilkam mugurā un jāja uz cara Dolmāta pili. Viņiem tuvojoties, cars Dolmāts ieraudzīja, ka Ivans caradēls jāj uz zeltkrēpju kumeļa, dikti nopriecājās, uzreiz iznāca no pils, sagaidīja Ivanu caradēlu plašajos pagalmos, sabučoja viņu uz saldajām lūpām, paņēma pie labās rokas un ieveda marmora zālēs. Cars Dolmāts aiz priekiem pavēlēja sarīkot dzīres, nosēdās viņi pie ozolkoka galdiem, izrakstītiem galdautiem, ēda, dzēra un līksmojās divas dienas, bet trešajā dienā cars Dolmāts iedeva Ivanam caradēlam brīnumputnu zelta būrī. Caradēls paņēma brīnumputnu, izgāja no pilsētas, uzkāpa kopā ar Jeļenu Brīnumdaiļo zeltkrēpju kumeļā un devās uz savu tēvzemi pie cara Vislava Andronoviča. Cars Dolmāts tikmēr uzdomāja nākamā dienā ar zeltkrēpju kumeļu izjāt pa klaju lauku, pavēlēja to apsedlot, tad izjāja klajā laukā. Kolīdz deva kumeļam vaļu, tas uzreiz nometa caru Dolmātu zemē un, pārvērties atkal par vilku, skrēja un panāca Ivanu caradēlu. „Ivan caradēls,” vilks sacīja, „sēdies man, pelēcim, mugurā, bet Jeļena Brīnumdaiļā lai jāj ar zeltkrēpju kumeļu.” Ivans caradēls uzkāpa vilkam mugurā, un viņi devās tālāk. Drīz vien nonāca līdz tai vietai, kur vilks caradēla kumeļu tika saplosījis. Pelēcis apstājās un sacīja: „Nu, Ivan caradēls, esmu gana tev kalpojis krietni un uzticami. Šajā vietā es saplosīju tavu kumeļu, līdz šai vietai tad arī tevi atvedu. Rāpies nu no manis, pelēča, nost, tagad tev ir zeltkrēpju kumeļš, kāp tam mugurā un jāj, kurp tev vajag; es tev vairs nekalpošu.” Šos vārdus izteicis, vilks pelēcis aizskrēja sāņus, bet Ivans caradēls sāka gauži raudāt, pēc vilka pelēča sērodams, un devās ceļā kopā ar brīnumdaiļo ķēniņmeitu.

 

(Pasaku krievu valodā klausies šeit.)


 

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google