Pasakas.net

Pasakas

Krievu valodā

Pasaka par Ivanu caradēlu, brīnumputnu un vilku pelēci

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Sensenos laikos tāltālā zemē dzīvoja reiz cars, vārdā Vislavs Andronovičs. Bija viņam trīs dēli: pirmais – Dimitrijs caradēls, otrais – Vasilijs caradēls, bet trešais – Ivans caradēls. Caram Vislavam Andronovičam bija tik krāšņs dārzs, ka visā valstī labāka neatrast; auga tai dārzā dažādi dārgi koki ar un bez augļiem, un bija caram iemīļota ābele, un tai ābelē auga ābolīši, visi no tīra zelta. Pasāka uz cara Vislava dārzu laisties brīnumputns, spalvas tam zeltītas, bet acis kā austrumu kristāls. Laidās viņš uz to dārzu katru nakti, nolaidās cara Vislava iemīļotajā ābelē, noplūca zelta ābolīšus un laidās atkal projām. Cars Vislavs Andronovičs gauži noskuma, ka brīnumputns no viņa ābeles tik daudz ābolīšu noplūcis, tāpēc pasauca visus trīs dēlus un sacīja tiem: „Bērni mani mīļie! Kurš no jums var manā dārzā brīnumputnu noķert? Kurš to sagūstīs dzīvu, tam vēl savas dzīves laikā atdošu pusi karaļvalsts, bet pēc nāves – visu.” Tad visi trīs caradēli vienā balsī iesaucās: „Žēlīgais kungs un tētiņ, jūsu cariskā augstība! Mēs ar lielāko prieku centīsimies sagūstīt brīnumputnu dzīvu.”

Pirmajā naktī dārzu sargāt devās Dimitrijs caradēls, nosēdās zem ābeles, no kuras brīnumputns ābolīšus plūca, iemiga un nedzirdēja, kā brīnumputns atlido un daudzus jo daudzus ābolus nočiepj. No rīta cars Vislavs Andronovičs atsauc Dimitriju caradēlu pie sevis un prasa viņam: „Saki, dēls mans mīļotais, tu redzēji brīnumputnu vai ne?” Viņš atbild: „Nē, žēlīgais kungs un tētiņ! Šonakt tas neatlidoja!” Nākamo nakti uz dārzu brīnumputnu vaktēt devās Vasilijs caradēls. Viņš apsēdās zem tās pašas ābeles, sēdēja stundu, divas, līdz iesnaudās tik stipri, ka nedzirdēja brīnumputnu atlidojam un ābolīšus noplūcam. No rīta cars Vislavs atsauc viņu pie savis un prasa: „Saki, dēls mans mīļotais, tu redzēji brīnumputnu vai ne?” – „Žēlīgais kungs un tētiņ! Šonakt tas neatlidoja!”

Trešajā naktī uz dārzu devās Ivans caradēls un apsēdās zem ābeles. Sēž stundu, divas, trīs – te viss dārzs iemirdzas kā daudziem lākturiem izgaismots. Atlido brīnumputns, iesēžas ābelē un sāk šķīt ābolīšus. Ivans caradēls piezagās tik veikli, ka saķēra brīnumputnu aiz astes, taču nevarēja to noturēt. Putns izrāvās un aizlaidās, un palika Ivanam caradēlam vien spalva rokā, jo cieši sažmiegta. No rīta, kolīdz cars Vislavs no miega modās, Ivans caradēls devās pie viņa un atdeva brīnumputna spalvu. Cars Vislavs nopriecājās, ka jaunākajam dēlam vismaz brīnumputna spalvu izdevies dabūt. Spalva bija tik svešādi gaiša, ka ienesot tumšā istabā, tā mirdzēja, it kā būtu iedegtas daudzas jo daudzas sveces. Cars Vislavs noglabāja spalviņu savā kabinetā kā lielu dārgumu. Kopš tā laika brīnumputns uz dārzu vairs nelidoja.

Cars Vislavs atkal atsauca bērnus pie sevis un sacīja viņiem: „Bērni mani mīļotie! Ejiet, es jums dodu visu savu svētību, atrodiet brīnumputnu un nogādājiet man dzīvu, bet ko iepriekš solīju, protams, saņems tas, kurš man brīnumputnu atvedīs!”

 

 

(Pasaku krievu valodā klausies šeit.)

Dimitrijs un Vasilijs caradēli turēja ļaunu prātu uz jaunāko brāli Ivanu caradēlu, ka viņam izdevies spalvu no brīnumputna astes izraut. Tēva svētību saņēmuši, abi devās meklēt brīnumputnu. Arī Ivans caradēls lūdza tēvam svētību. Cars Vislavs saka viņam: „Dēls mans mīļotais, mans lolojums! Tu vēl esi jauns un pie tādiem tāliem un grūtiem ceļiem neesi radis, kam tev mani jāpamet? Brāļi taču jau aizbrauca. Ja nu tu mani atstāj un neviens no jums ilgi neatgriežas? Man jau vecums nāk virsū un dieviņš mani var kuru katru dienu saukt pie sevis. Ja nu es nomirstu jūsu prombūtnes laikā, kas tad valdīs manā zemē? Izcelsies vēl dumpis vai nesaskaņas tautā, un nebūs neviena, kas to savaldītu, vai arī atnāks kāds nedraugs pāri mūsu robežām, bet karaspēku neviens nevadīs.” Tomēr, lai kā cars Vislavs centās atrunāt Ivanu caradēlu, nekādi nevarēja noturēt, tik neatlaidīgi viņš lūdzās. Saņēma Ivans caradēls tēva svētību, izvēlējās zirgu un devās ceļā, pats nezinādams, kurp.

Jāja, jāja, varbūt tuvu, varbūt tālu, varbūt zemu, varbūt augstu – ātri rit pasaku kamolītis, ne tik ātri darbiņš padarās. Beidzot nonāca viņš klajā laukā, zaļā pļavā, bet zaļajā pļavā stāv stabs, uz staba rakstīti šādi vārdi: „Kurš brauks no šī staba taisni, tas būs nosalis un izsalcis; kurš brauks pa labi, tas pats būs sveiks un vesels, bet kumeļš tam būs pagalam; bet kurš brauks pa kreisi, tas pats būs pagalam, toties zirgs būs sveiks un vesels.” Ivans caradēls izlasīja uzrakstu un aizbrauca pa labi, prātodams – lai arī kumeļš būs pagalam, toties pats dzīvs un ar laiku varēs sadabūt sev citu kumeļu. Jāja dienu, otru, trešo, piepeši izlec viņam ceļā milzīgs vilks pelēcis un saka: „Apžēliņ, tautudēls, Ivan caradēls! Tu tak lasīji, uz staba rakstīts, ka kumeļš būs pagalam, kālab šurpu jāji?” Šos vārdus izteicis, vilks pārplēsa Ivana caradēla kumeļu uz pusēm un devās prom.

Ivans caradēls gauži noskuma par savu kumeļu, sāka rūgti raudāt un tālāk gāja kājām. Gāja viņš veselu dienu un neizsakāmi piekusa. Kolīdz gribēja piesēst atpūsties, tā uzreiz viņu panāk vilks pelēcis un saka: „Žēl man tevis, Ivan caradēls, ka tu tā nomokies, kājām iedams; žēl man arī, ka nokodu tavu labo kumeļu. Sēdies man, pelēcim, virsū, un saki, kurp lai tevi aizvedu un kālabad!” Ivans caradēls pateica vilkam pelēcim, kurp dodamies, un tas aizšāvās ātrāk par kumeļu. Pēc kāda laika nakts vidū vilks atveda Ivanu caradēlu pie ne pārāk augsta akmens mūra, apstājās un sacīja: „Kāp nu, Ivan caradēls, nost no manis, pelēča, un rāpies pāri šim mūrim, tur ir dārzs, un sēd tai dārzā brīnumputns zelta būrī. Tu brīnumputnu paņem, bet zelta būri neaiztiec – ja paņemsi būri, tev no turienes vairs neaiziet, uzreiz tevi noķers.”

Ivans caradēls pārkāpa mūrim, nonāca dārzā, ieraudzīja brīnumputnu zelta būrī, un tas viņu dikti sakārdināja. Izņēma putnu no būra un devās atpakaļ, tad apdomājās un saka sev: „Kālab es paņēmu putnu bez būra, kur tagad viņu likšu?” Atgriezās un, kolīdz pieskārās zelta būrim, tā uzreiz sacēlās rīboņa pa visu dārzu, jo zelta būrim stīgas piestiprinātas. Sargkareivji uzreiz pamodās, noķēra Ivanu caradēlu ar visu brīnumputnu un aizveda pie sava cara, kuru sauca par Dolmātu. Cars Dolmāts dikti noskaitās uz Ivanu caradēlu un uzkliedza viņam skaļā, niknā balsī: „Apžēliņ, tautudēls! Kā nav kauna, tev, zaļknābi, šitā zagt! Kas tu tāds vispār esi, no kurienes un kāda tēva dēls, un kādā vārdā tevi saukt?” Ivans caradēls viņam atbild: „Esmu no Vislava karaļvalsts, cara Vislava dēls, bet sauc mani par Ivanu caradēlu. Tavs brīnumputns bija pasācis pie mums lidot katru nakti un plūca ābolīšus no mana tēva iemīļotās ābeles, gandrīz visu koku samaitāja. Tāpēc sūtīja mani tēvs, lai sameklēju brīnumputnu un viņam pārvedu.” – „Ak tu jaunekli, Ivan caradēls,” saka cars Dolmāts, „vai tad tā pieklājas darīt, kā tu izdarīji? Būtu tu atnācis pie manis, es tev brīnumputnu būtu ar godu atdevis, bet vai tagad tev patiks, ja es izziņošu pa visurieni, kā tu manā valstī nekrietni izdarījies? Taču klausies, Ivan caradēls! Ja tu man labi pakalposi – aizjāsi aiz trejdeviņām zemēm un sadabūsi man cara Afrona zeltkrēpju kumeļu, es tev piedošu un brīnumputnu ar godu atdošu, bet ja to nepaveiksi, tad izziņošu visās zemēs, ka tu esi negodīgs zaglis!” Ivans caradēls pameta caru Dolmātu gauži noskumis, apsolījies atvest viņam zeltkrēpju kumeļu.

Aizgāja viņš pie vilka pelēča un pastāstīja visu, ko cars Dolmāts viņam teicis. „Apžēliņ, Ivan caradēls!” vilks viņam saka. „Kālab tu mani neklausīji un zelta būri paņēmi?” „Vainīgs esmu,” Ivans caradēls atzīst. „Labi, lai notiek,” saka vilks pelēcis. „Sēdies man, vilkam pelēcim, virsū, aizvedīšu tevi, kur tev vajag.” Ivans caradēls uzrāpās vilkam mugurā, un vilks aizšāvās kā bulta, skrēja varbūt ilgu laiku, varbūt īsu, līdz beidzot naktī sasniedza Afrona karaļvalsti. Nonācis pie cara Afrona marmora staļļiem, vilks saka Ivanam caradēlam: „Tagad ej, Ivan caradēls, šajos marmora staļļos iekšā (visi sargkareivji pašlaik guļ), un ņem zeltkrēpju kumeļu. Tikai zini – pie sienas karājas iemaukti, tos neņem, citādi tev plāni klāsies!” Ivans caradēls iegāja staļļos, paņēma zeltkrēpju kumeļu un griezās jau atpakaļ, taču ieraudzīja pie sienas zelta iemauktus un tik ļoti tos iekāroja, ka noņēma no naglas. Te uzreiz sacēlās liela rīboņa pa visiem staļļiem, jo iemauktiem stīgas piestiprinātas. Staļļu sargkareivji tūdaļ pamodās, atskrēja, noķēra Ivanu caradēlu un aizveda pie cara Afrona. Cars Afrons sāk viņu izvaicāt: „Apžēliņ, tautudēls! Saki man, kas tāds esi, no kādas valsts, kāda tēva dēls un kādā vārdā tevi saukt?” Atbildēja viņam Ivans caradēls: „Esmu no Vislava karaļvalsts, cara Vislava dēls, bet sauc mani par Ivanu caradēlu.” „Ak tu jaunekli, Ivan caradēls! Vai tad godīgam bruņiniekam pieklājas tā darīt, kā tu darīji? Būtu tu atnācis pie manis, es tev zeltkrēpju kumeļu pats ar godu būtu iedevis! Vai tev tagad patiks, ja es izziņošu pa visurieni, kā tu manā valstī nekrietni izdarījies? Taču klausies, Ivan caradēls! Ja labi man pakalposi un aizjāsi aiz trejdeviņām zemēm trejdesmitā valstībā un atgādāsi man ķēniņmeitu Jeļenu Brīnumdaiļo, kurā es jau sen ar visu sirdi un dvēseli esmu iemīlējies, bet nevaru dabūt, tad es tev tavu nodarījumu piedošu un zeltkrēpju kumeļu ar godu atdošu. Ja ne, tad izziņošu visās zemēs, ka esi negodīgs zaglis, un pavēstīšu, ko tu manā valstī izdarīji.” Ivans caradēls apsolījās caram Afronam ķēniņmeitu Jeļenu Brīnumdaiļo sadabūt, bet pats pameta cara pili, rūgti raudādams.

 

(Pasaku krievu valodā klausies šeit.)

Aizgāja pie vilka pelēča un pastāstīja visu, kas viņam gadījies. „Apžēliņ, Ivan caradēls!” sacīja viņam vilks pelēcis. „Kālab man neklausīji un ņēmi zelta iemauktus?” „Vainīgs esmu,” atzina Ivans caradēls. „Labi, lai notiek,” vilks turpināja. „Sēdies man, pelēcim, mugurā, aizvedīšu, kur tev vajag.” Ivans caradēls uzkāpa vilkam pelēcim mugurā. Vilks traucās ātri kā bulta, un skrēja viņš, kad jau to pasakā stāsta, pavisam neilgi, līdz nonāca ķēniņmeitas Jeļenas Brīnumdaiļās valstībā. Nonācis līdz zelta režģim, kas aptvēra brīnumainu dārzu, vilks sacīja Ivanam caradēlam: „Kāp nu, Ivan caradēls, tagad no manis, pelēča, nost; ej atpakaļ pa to pašu ceļu, kā mēs šurp nonācām, un gaidi mani laukā zem ozola!” Ivans caradēls aizgāja, kā viņam piesacīts. Pelēcis savukārt apsēdās zelta režģa tuvumā un gaidīja, kad nāks ķēniņmeita Jeļena Brīnumdaiļā dārzā pastaigāties. Vakarpusē, kad saulīte jau laidās uz rietu un tāpēc nebija vairs tik karsts, ķēniņmeita Jeļena Brīnumdaiļā iznāca dārzā pastaigāties ar savām auklītēm un galma dāmām. Kad viņa iegāja dārzā un gāja garām tai vietai, kur pelēcis sēdēja aiz režģa, piepeši viņš pārlēca režģim pāri, sagrāba Jeļenu Brīnumdaiļo, pārlēca atpakaļ un skrēja ar viņu prom, ko kājas nes. Atskrēja laukā zem ozola, kur viņu Ivans caradēls gaidīja, un sacīja viņam: „Ivans caradēls, rāpies ātrāk man, pelēcim, mugurā!” Ivans caradēls uzkāpa vilkam virsū, un pelēcis nesās ar abiem pie cara Afrona. Visas auklītes, apteksnes un galmadāmas, kuras pastaigājās kopā ar daiļo ķēniņmeitu Jeļenu, skrēja tūlīt uz pili un sūtīja panāksniekus, tomēr, lai kā tie steidzās, vilkam līdzi netika un atgriezās.

Ivans caradēls, vilka mugurā Jeļenai Brīnumdaiļajai blakus sēdēdams, iemīlēja viņu no visas sirds, un viņa Ivanu caradēlu arī. Kad nu pelēcis nonāca cara Afrona valstī un Ivanam caradēlam vajadzēja vest Jeļenu Brīnumdaiļo uz pili atdot caram, caradēls gauži noskuma un sāka raudāt. Pelēcis jautāja: „Kālab raudi, Ivan caradēls?” Uz to Ivans caradēls viņam atbildēja: „Draugs mans, vilks pelēci! Kā lai es, krietns jauneklis, neraudu un nesēroju? Esmu no visas sirds iemīļojis daiļo ķēniņmeitu Jeļenu, bet tagad man viņa jāatdod caram Afronam pret zeltkrēpju kumeļu. Ja neatdošu, cars Afrons sacels man neslavu visās zemēs!” „Ilgi jau esmu tev kalpojis,” pelēcis atbildēja, „izlīdzēšu arī šoreiz. Klausies, Ivan caradēls – es izlikšos par Jeļenu Brīnumdaiļo. Tu mani aizved pie cara Afrona un paņem zeltkrēpju kumeļu; viņš mani noturēs par īsto Jeļenu. Un kad tu būsi uzkāpis zeltkrēpju kumeļā un tālu aizjājis, es izlūgšos caram Afronam atļauju pastaigāt pa klaju lauku. Kad viņš mani palaidīs ar visām auklēm, apteksnēm un galmadāmām un es būšu ar viņām klajā laukā, tad tu mani tikai atceries – un es atkal būšu pie tevis.” Pelēcis atsitās pret zemi un pārvērtās par Jeļenu Brīnumdaiļo – nu nekādi nepateiksi, ka nebūtu īstā! Ivans caradēls ņēma pelēci un devās ar viltus Jeļenu pie cara Afrona, bet īstajai Jeļenai Brīnumdaiļajai piekodināja gaidīt ārpus pilsētas. Kad Ivans caradēls ar viltus Jeļenu nonāca pie cara Afrona, cars no sirds nopriecājās, ka dabūjis sen tīkoto dārgumu. Viņš pieņēma viltus ķēniņmeitu, bet zeltkrēpju kumeļu atdeva Ivanam caradēlam. Ivans caradēls uzkāpa kumeļā un izjāja no pilsētas, uzsēdināja sev aiz muguras īsto Jeļenu Brīnumdaiļo un jāja prom uz cara Dolmāta valsts pusi. Savukārt pelēcis dzīvoja pie cara Afrona dienu, otru, trešo kā ķēniņmeita Jeļena, bet ceturtajā dienā atnāk pie cara Afrona un sāk lūgties, lai atļauj klajā laukā pastaigāties, skumjas izkliedēt. Cars Afrons viņam atbildēja: „Daiļā mana ķēniņmeita Jeļena! Tavā labā visu darīšu, atļauju tev klajā laukā pastaigāties!” Un tūdaļ pat pavēlēja auklēm, apteksnēm un galmadāmām pavadīt Jeļenu pastaigā.

Ivans caradēls pa to laiku jāja kopā ar Jeļenu Brīnumdaiļo, tērzēja ar viņu un vilku pelēci pavisam piemirsa. Pēcāk atcerējās – kur gan mans pelēcis palicis? Te kur gadījies, kur ne, vilks pelēcis klāt un saka: „Sēdies, Ivan caradēls, man, pelēcim, mugurā, bet daiļā ķēniņmeita lai jāj ar zeltkrēpju kumeļu. Ivans caradēls uzkāpa pelēcim mugurā un devās viņi pie cara Dolmāta. Jāja viņi varbūt ilgu laiku, varbūt īsu, un galā nonākuši, trīs verstis no pilsētas apstājās. Ivans caradēls sāka vilku lūgties: „Klau, draugs mans mīļais, daudz tu man esi kalpojis, izlīdzi nu vēl šo pēdējo reizīti! Izdari, lūk, ko – vai nevari pārvērsties par zeltkrēpju kumeļu? No īstā zeltkrēpju kumeļa negribas man šķirties.” Te pelēcis atsitas pret zemi un top par zeltkrēpju kumeļu. Ivans caradēls, atstājis Jeļenu Brīnumdaiļo zaļā pļavā, uzkāpa vilkam mugurā un jāja uz cara Dolmāta pili. Viņiem tuvojoties, cars Dolmāts ieraudzīja, ka Ivans caradēls jāj uz zeltkrēpju kumeļa, dikti nopriecājās, uzreiz iznāca no pils, sagaidīja Ivanu caradēlu plašajos pagalmos, sabučoja viņu uz saldajām lūpām, paņēma pie labās rokas un ieveda marmora zālēs. Cars Dolmāts aiz priekiem pavēlēja sarīkot dzīres, nosēdās viņi pie ozolkoka galdiem, izrakstītiem galdautiem, ēda, dzēra un līksmojās divas dienas, bet trešajā dienā cars Dolmāts iedeva Ivanam caradēlam brīnumputnu zelta būrī. Caradēls paņēma brīnumputnu, izgāja no pilsētas, uzkāpa kopā ar Jeļenu Brīnumdaiļo zeltkrēpju kumeļā un devās uz savu tēvzemi pie cara Vislava Andronoviča. Cars Dolmāts tikmēr uzdomāja nākamā dienā ar zeltkrēpju kumeļu izjāt pa klaju lauku, pavēlēja to apsedlot, tad izjāja klajā laukā. Kolīdz deva kumeļam vaļu, tas uzreiz nometa caru Dolmātu zemē un, pārvērties atkal par vilku, skrēja un panāca Ivanu caradēlu. „Ivan caradēls,” vilks sacīja, „sēdies man, pelēcim, mugurā, bet Jeļena Brīnumdaiļā lai jāj ar zeltkrēpju kumeļu.” Ivans caradēls uzkāpa vilkam mugurā, un viņi devās tālāk. Drīz vien nonāca līdz tai vietai, kur vilks caradēla kumeļu tika saplosījis. Pelēcis apstājās un sacīja: „Nu, Ivan caradēls, esmu gana tev kalpojis krietni un uzticami. Šajā vietā es saplosīju tavu kumeļu, līdz šai vietai tad arī tevi atvedu. Rāpies nu no manis, pelēča, nost, tagad tev ir zeltkrēpju kumeļš, kāp tam mugurā un jāj, kurp tev vajag; es tev vairs nekalpošu.” Šos vārdus izteicis, vilks pelēcis aizskrēja sāņus, bet Ivans caradēls sāka gauži raudāt, pēc vilka pelēča sērodams, un devās ceļā kopā ar brīnumdaiļo ķēniņmeitu.

 

(Pasaku krievu valodā klausies šeit.)


 

Varbūt ilgu laiku, varbūt īsu, jāja viņš zeltkrēpju kumeļā kopā ar brīnumdaiļo ķēniņmeitu Jeļenu, un, kad līdz tēvzemei bija palikušas divdesmit verstis, nokāpa zemē un atlaidās koka pavēnī; zeltkrēpju kumeļu piesēja pie koka, bet būri ar brīnumputnu nolika sev blakus. Mīkstā zālē gulēdami un mīļus vārdus viens otram sacīdami, abi cieši aizmiga. Tai pat laikā Ivana caradēla brāļi, Dimitrijs un Vasilijs caradēli, dažādas zemes izbraukājuši un brīnumputna neatraduši, atgriezās tēvzemē tukšām rokām un netīšām uzdūrās dusošajam brālim Ivanam caradēlam ar brīnumdaiļo ķēniņmeitu Jeļenu. Ieraudzījuši zālē zeltkrēpju kumeļu un brīnumputnu, viņi tos tik ļoti iekāroja, ka nolēma nonāvēt savu brāli Ivanu caradēlu. Dimitrijs caradēls izvilka no maksts zobenu, nodūra Ivanu caradēlu un sacirta gabalu gabaliņos. Tad viņš pamodināja ķēniņmeitu Jeļenu un sāka iztaujāt: „Brīnumdaiļā jaunava! No kādas valsts tu esi, kāda tēva meita un kādā vārdā tevi sauc?” Brīnumdaiļā ķēniņmeita Jeļena, ieraudzījusi Ivanu caradēlu mirušu, dikti sabijās, sāka rūgti raudāt un teica caur asarām: „Esmu ķēniņmeita Jeļena Brīnumdaiļā, un mani bija ieguvis Ivans caradēls, kuru jūs nogalējāt ļaunā nāvē. Jūs būtu bijuši krietni bruņinieki, ja izjātu ar viņu klajā laukā un uzveiktu godīgi! Bet jūs viņu miegā nogalējāt, kādu gan uzslavu esat pelnījuši? Aizmidzis cilvēks ir tikpat kā beigts!” Tad Dimitrijs caradēls pielika zobenu pie Jeļenas Brīnumdaiļās sirds un sacīja viņai: „Klausies, Jeļena Brīnumdaiļā! Tu tagad esi mūsu rokās, mēs tevi vedīsim pie sava tētiņa, cara Vislava Andronoviča, un tu viņam saki, ka mēs sadabūjām gan tevi, gan brīnumputnu, gan zeltkrēpju kumeļu. Ja ne, uzreiz tevi nogalēšu!” Brīnumdaiļā ķēniņmeita Jeļena nāves bailēs svēti nosolījās visu teikt, kā viņai pavēlēts. Tad Dimitrijs caradēls ar Vasiliju caradēlu lozēja, kuram tiks brīnumdaiļā ķēniņmeita Jeļena un kuram – zeltkrēpju kumeļš. Izlozēja, ka brīnumdaiļā ķēniņmeita pienākas Vasilijam caradēlam, bet zeltkrēpju kumeļš – Dimitrijam caradēlam. Tad Vasilijs caradēls ņēma brīnumdaiļo ķēniņmeitu Jeļenu, uzsēdināja savā kumeļā, bet Dimitrijs caradēls uzkāpa zeltkrēpju kumeļā un paņēma brīnumputnu, lai atdotu to savam tēvam, caram Vislavam Andronovičam, un viņi devās ceļā.

Ivans caradēls gulēja beigts tajā vietā tieši trīsdesmit dienas, līdz viņam uzskrēja vilks pelēcis un pazina pēc Ivana caradēla gara. Gribēja viņam palīdzēt – atdzīvināt, tikai nezināja, kā lai to izdara. Tad ieraudzīja vilks pelēcis kraukli un divus krauklēnus, kas lidinājās virs līķa un gribēja nolaisties zemē paēst Ivana caradēla miesu. Pelēcis paslēpās krūmā un, kolīdz krauklēni nolaidās zemē un sāka ēst Ivana caradēla miesu, viņš izlēca no krūma, sagrāba vienu krauklēnu un gribēja jau plēst uz pusēm. Tad zemē nolaidās krauklis, apsēdās mazliet atstatu no vilka pelēča un sacīja viņam: „Apžēliņ, tautudēls, vilks pelēci! Neaiztiec manu pastarīti, viņš tak tev nekā nav nodarījis!” „Klausies, kraukli kraukļadēls!” teica vilks pelēcis. „Es tavu pastarīti neaiztikšu un palaidīšu vaļā sveiku un veselu, ja tu man pakalposi – aizlidosi aiz trejdeviņām zemēm trejdesmitā valstī un sadabūsi man dzīvības ūdeni un nāves ūdeni.” Uz to krauklis kraukļadēls viņam atbildēja: „Es tev pakalpošu, tikai neaiztiec manu dēlu!” Šos vārdus izteicis, krauklis aizlidoja un drīz pagaisa skatienam. Trešā dienā krauklis bija atpakaļ un nesa līdzi divas pudeles – vienā dzīvības ūdens, otrā – nāves, un atdeva pudeles vilkam. Vilks pelēcis paņēma pudeles, pārplēsa krauklēnu uz pusēm, uzšļakstīja tam nāves ūdeni – krauklēns saauga kopā, uzšļakstīja dzīvības ūdeni – krauklēns noskurinājās un aizlidoja. Tad pelēcis uzšļakstīja nāves ūdeni Ivanam caradēlam – viņa miesa saauga, uzšļakstīja viņam dzīvības ūdeni – Ivans caradēls piecēlās un iesaucās: „Cik ilgi es esmu nogulējis!” Uz to viņam vilks pelēcis atbildēja: „Jā, Ivan caradēls, bez manis būtu gulējis mūžīgi, jo tavi brāļi tevi sacirta gabalos un gan brīnumdaiļo ķēniņmeitu Jeļenu, gan brīnumputnu, gan zeltkrēpju kumeļu aizveda sev līdzi. Steidzies nu uz tēvzemi, brālis tavs, Vasilijs caradēls, šodien precas ar tavu līgavu – brīnumdaiļo ķēniņmeitu Jeļenu. Lai tu ātrāk paspētu, sēdies man, pelēcim, mugurā – es tevi aiznesīšu.” Ivans caradēls uzkāpa pelēcim mugurā un vilks skrēja ar viņu uz cara Vislava Andronoviča valsti, varbūt ilgu laiku, varbūt īsu, kamēr atskrēja līdz pilsētai. Ivans caradēls nokāpa no vilka pelēča, devās uz pilsētu, un, nonācis pilī, ieraudzīja, ka brālis Vasilijs caradēls prec brīnumdaiļo ķēniņmeitu Jeļenu, jau atgriezies ar viņu no altāra un sēž pie galda. Ivans caradēls ienāca zālē, un, kolīdz Jeļena Brīnumdaiļā viņu ieraudzīja, uzreiz pielēca kājās, metās bučot viņa saldās lūpas un iesaucās: „Lūk mans mīļais līgavainis, Ivans caradēls, nevis tas ļaundaris, kas pie galda sēž!” Tad cars Vislavs Andronovičš piecēlās un sāka brīnumdaiļo ķēniņmeitu Jeļenu iztaujāt, ko gan tas nozīmē, ko viņa teikusi. Jeļena Brīnumdaiļā pastāstīja viņam baltu patiesību, visu, kā bijis – kā Ivans caradēls ieguvis viņu pašu, zeltkrēpju kumeļu un brīnumputnu, kā vecākie brāļi viņu miegā nogalējuši un kā tie Jeļenu iebiedējuši, lai saka, ka viņi to visu ir sadabūjuši. Cars Vislavs dikti saniknojās uz Dimitriju un Vasiliju un iespundēja viņus pagrabā, bet Ivans caradēls apprecēja brīnumdaiļo ķēniņmeitu Jeļenu un dzīvoja ar viņu tik mīļi un draudzīgi, ka viņi viens bez otra ne mirklīša nevarēja iztikt. 

 

Pasaku no krievu valodas tulkojusi Anna Auziņa.

Pasaku krievu valodā klausies šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google