Pasakas.net

Pasakas

Krievu valodā

Vasilisa Brīnumdaiļā

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Agri jo agri Vasilisa pamodās, bet ragana jau augšā; skatās pa logu, galvaskausiem acis nodziest, pazib baltais jātnieks, uzaust gaismiņa. Ragana pasvilpa, uzradās piesta ar stampu un slotiņu. Pajāja garām sārtais jātnieks, uzlēca saule. Ragana iesēdās piestā un izbrauca no pagalma, ar stampu skubinādama, ar slotiņu pēdas slaucīdama. Palika Vasilisa viena pati, apskatīja raganas māju, apbrīnoja pārpilnību un sāka gudrot, pie kura darba vispirms ķerties. Skatās, visi darbi jau padarīti, lellīte lasa pēdējos melnumus no kviešiem ārā.

Ak tu mana pestītāja, - saka Vasilisa lellītei. – Tu mani no nelaimes paglābi!

Tev atlicis tikai pusdienu sataisīt, - atbild lellīte, ierāpdamās Vasilisas kabatā. Sataisi ar dievpalīgu un tad atpūties uz veselību!

Vakarā Vasilisa saklāj galdu un gaida raganu pārbraucam. Metas krēsla; pazib melnais jātnieks un satumst pavisam; galvaskausu acis vien spīd. Iekrakšķas koki, iečabas lapas – brauc ragana piestā. Vasilisa viņu sagaida.

Vai viss padarīts? – ragana vaicā.

Skaties, lūdzama, pati, vecomāt! – Vasilisa bilda.

Ragana visu apskatīja, papukojās, ka nav nekā pārmetama, un sacīja:

Nu labi!

Tad uzsauca:

Uzticamie mani kalpi, dārgie draugi, samaliet šos kviešus!

Uzradās trīs roku pāri, paķēra kviešus un aiznesa prom. Ragana pieēdās un likās gulēt, Vasilisai pieteikdama:

Rīt izdari visu to pašu un vēl paņem no apcirkņa magones un notīri pa vienai sēkliņai – kāds ļaunprātis tām piejaucis zemi!

Veča to pateica, pagriezās pret sienu un sāka krākt, bet Vasilisa pabaroja lellīti. Lellīte paēda un sacīja tāpat kā iepriekšējā vakarā:

Palūdzies dieviņu un ej gulēt. Rīts gudrāks par vakaru, viss padarīsies, Vasilisīt!

No rīta ragana atkal aizbrauca piestā prom no sētas, bet Vasilisa ar lellīti uzreiz arī visus darbus paveica. Vecā atgriezās, visu apskatīja un uzsauca kalpiem:

Uzticamie mani kalpi, dārgie draugi, izspiediet no magonēm eļļu!

Uzradās trīs roku pāri, paķēra magones un aiznesa prom no acīm. Ragana apsēžas pie galda, šī ēd, bet Vasilisa stāv klusēdama.

Kālab tu nerunā ar mani? – jautā ragana. – Ko stāvi kā mēma?

Neuzdrīkstos, - atbild Vasilisa. – bet, ja atļausi, man gribētos tev ko pavaicāt.

Vaicā, tikai ne visi jautājumi noved pie laba; daudz zināt gribēsi, ātri veca paliksi!

Es tev, vecomāt, gribu jautāt tikai par to, ko redzēju – kad nācu pie tevis, mani panāca balts jātnieks baltā ģērbā, baltā zirgā – kas tas bija?

Tā ir diena mana gaišā, – ragana atbild.

Pēc tam panāca mani cits jātnieks, sārtā ģērbā, sārtā zirgā un pats sārts – kas tas bija?

Tā mana sārtā saulīte! – ragana atbild.

Bet ko nozīmē melnais jātnieks, kurš panāca mani jau pie taviem vārtiem?

Tā ir nakts mana tumšā! Visi mani uzticamie kalpi!

Vasilisa atcerējās par trim roku pāriem un klusēja.

Kālab vairs nejautā?

Nu jau būs gana; pati tak, vecomāt, teici – ja daudz zināt gribēšu, ātri veca palikšu.

Labi gan, – saka ragana, – ka tu man prasi tikai par to, ko redzēji aiz vārtiem, ne iekšpusē! Man netīk, ka no manas sētas gružus nes laukā, bet pārāk ziņkārīgos es apēdu! Tagad jautāšu tev – kā tu tiec galā ar darbiem, kurus tev uzdodu?

Man palīdz mātes dotā svētība, - atbild Vasilisa.

Tad redz kā! Vācies tad no manis prom, svētītā meita! Nevajag man tādu svētītu.

Izvilka viņa Vasilisu no istabas un izstūma aiz vārtiem, noņēma no sētas vienu galvaskausu gailošiem redzokļiem un, uz koka uzdūrusi, iedeva meitenei, teikdama:

Lūk, tev uguns pamātes meitām, ņem, tālab jau viņas tevi šurp sūtīja.

Metās Vasilisa skriet galvaskausa gaismā, kas apdzisa tikai no rīta. Nonāca viņa mājās nākamās dienas vakarā. Pie vārtiem jau gribēja mest galvaskausu prom, domāja, mājās jau vairs uguni nevajag. Te no galvaskausa atskanēja dobja balss:

Nepamet mani, nes pamātei!

Viņa palūkojās uz pamātes māju un, neredzēdama nevienā logā gaismiņas, nolēma iet iekšā ar visu galvaskausu. Sagaidīja tur viņu neredzēti mīļi un pastāstīja, ka kopš viņas aiziešanas mājās tā arī nav bijis uguns – pašas uzšķilt nekādi nevarējušas, bet kuru uguni no kaimiņiem atnesušas, tā apdzisusi.

Cerams, tavējā turēsies, – teica pamāte.

Ienesa galvaskausu kambarī, bet gailošās acis tā vien skatās uz pamāti un viņas meitām, tā vien svilina. Šīs metās slēpties, bet kur neslēpies, acis visur seko. Līdz rītam sadedzināja viņas pavisam, ogles vien palika. Tikai Vasilisai klāt neskārās.

 

 

(Pasaku krievu valodā klausies šeit.)


  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google