Pasakas.net

Pasakas

Labam laba alga

Teicējs: Ērika Bērziņa

labam_laba_alga_Austra.jpg
Ilustrators: Austra Āboltiņa
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Sensenos laikos pasaulē dzīvoja kāda večiņa. Visu mūžu viņa bija kalpojusi bagātajiem. Bet tad aptrūka barības lopiem. Arati — klejojošie lopkopji — nolēma pārcelties uz jaunām ganībām. Slimajai, vientuļajai sievietei tālais cejš bija par grūtu, un viņa palika turpat bez maizes rieciena, bez oglītes pavardā.

   Nelaime, kā mēdz teikt, nenāk viena. Večiņai sāka neklausīt kājas. Drīz vien ēdamā kulītē varēja sagrabināt vienu vienīgu sauju putraimu, bet pie pavarda varēja saraust kaudzīti argala. Večiņa savārga pavisam un nespēja tikt ārā no mājas.

   Kādudien jurtā ienāca meitenīte.

   — Vecmāmiņ, ļaujiet man sasildīties, — viņa lūdzās.

   — Vai, bērniņ mīļo, pati salstu nost.Redzi — kājas man neklausa, nespēju argalu savākt. Bet paliec vien! Vienai reizītei iekura pietiks. Tūlīt varēsi sasildīties.

   Drīz vien pavardā iegailējās uguns.

   — No kurienes nākdama, kur tavi vecāki? — večiņa jautāja.

   — Esmu barenīte. Stepē mani pārsteidza sniegputenis. Skrēju klupdama krizdama un tikko nenosalu. Nebūtu jūsu jurtu uzgājusi, būtu pagalam. Paldies par siltumiņu! Bet, vecmāmiņ, ēst arī man gribas.

   — Vai redzi, meitiņ, tur to veco lādi? Atver vāku un iekšā atradīsi ēdamā kulīti. Tajā vēl ir kāda sauja putraimu.

   Meitenīte sameklēja kulīti, izbēra putraimus un iemeta kulīti atpakaļ lādē.

   — Kazi, vēl noderēs, — sacīja večiņa. — Nākamreiz pašu kulīti izvārīšu.

   Meitenīte uzvārīja putraimu biezputru un paēda. Pēc. tam viņa izgāja laukā, ienesa pilnu priekšautu ar akmeņiem un izbēra tos pie pavarda.

   — Līdz pat pavasarim, vecmāmiņ, līdz pirmajām karavānām jūsu pavardā visu laiku gailēs uguns, — sacīja meitenīte un nozuda.

   Drīz vien akmeņi aizdegās un jurtā kļuva pavisam silti. Večiņai iegribējās ēst, un viņa nodomāja: «Tā kā putraimu vairs nav, izvārīšu putraimu kulīti. Kaut kāds miltumiņš tajā būs palicis.»

   Večiņa izkurnuroja laukā, ienesa no āra pilnu trauku ar sniegu un uzlika to uz uguns.

   Tad atvēra lādi. Skatās: kulītē vēl ir putraimi — cik bijis, tik ir. It kā barenīte nemaz nebūtu ņēmusi. Večiņa nopriecājās, izbēra putraimus traukā, kur sniegs jau bija izkusis, un ielika kulīti atpakaļ lādē.

   Otrā rītā viņa atvēra lādi — kulītē atkal putraimi.

   No tā laika večiņai sākās cita dzīve: pavardā pastāvīgi kurējās uguns, un kulītē nekad netrūka putraimu.

   Labam laba alga.

Mongoļu tautas pasaka.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google