Pasakas.net

Pasakas

Lietuviešu valodā

Jonuks un Elenīte

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Reiz dzīvoja tēvs un māte. Viņiem bija divi bērni: Jonuks un Elenīte. Māte saslima, slimoja, slimoja un nomira. Tēvs apprecēja citu. Bet tā bija ragana. Pamāte ļoti necieta bērnus, it īpaši Jonuku. Kādu dienu ragana sagribēja Jonuka gaļiņu un prasīja, lai tēvs viņu nokauj. Tēvam bija žēl bērnu, viņš aizveda abus uz mežu, uzcēla tiem būdiņu un atstāja tur. Bet atgriezdamies nošāva vārnu, izcepa, izčurkstināja un aiznesa raganai:
—    Lūk, Jonuka gaļiņa!
Ragana pagaršoja un teica:
—    ¬Fui, fui, fui, tā nav Jonuka gaļiņa! – un izmeta vārnu pa logu. Un atkal kliedz:
—    Gribu Jonuka gaļiņu! Gribu Jonuka gaļiņu!
Tēvs aizgāja uz mežu un nošāva zaķi. Vēl garšīgāk izcepa, pasniedza raganai un teica:
—    Šī gan ir Jonuka gaļiņa.
Ragana pagaršoja un saprata, ka nav vis Jonuka gaļiņa:
—    Fui, fui, fui, tā nav Jonuka gaļiņa! – un izmeta zaķi pa logu. Ragana nebeidza vien kārot Jonuka gaļiņu. Tēvs, vairs nezinādams, ko darīt, paņēma bisi un aizgāja uz mežu. Un todien bija ļoti stiprs vējš, tāpēc bērni nedzirdēja tēvu atnākam. Tēvs aizgāja pie būdiņas, skatās – abi bērni sēž pie loga. Tēvs nomērķēja un nošāva Jonuku. Aiznesa un nosvieda raganai:
—    Še, ēd!
Ragana ēda Jonuku gardu muti, skrimšķināja, apgrauza kauliņus un meta pa logu. Elenīte raudādama atnāca no meža. Viņa noraisīja no galvas lakatiņu, noklāja zemē, salasīja tajā Jonuka kauliņus un nolika perējošam vanadziņam. Un vanadziņš no šiem kauliņiem izperēja balodīti. Kādu rītu Elenīte izgāja dārzā un dzirdēja putniņu dziedam:

Šalca vējiņš, šalca,
Kad mani tētis šāva,
Lauma, ragana ēda,
Kaulus pa logu meta.
Atnāca māsiņa baltā,
Baltajā lakatā vāca,
Lika zem vanadziņa.
Vanadziņš perēja mani,
Es – putniņš mazs, vanadziņš,
Bet sauc mani – balodītis.

Elenīte klausījās. Putniņš sāka viņu saukt:
—    Nāc pie manis, māsiņ, es tevi apdāvināšu!
Kad Elenīte piegāja tuvāk, putniņš nometa viņai zīda baķi. Elenīte priecājās, aizskrēja mājās un parādīja zīdu tēvam un pamātei. Tēvs arī izgāja dārzā, un putniņš atkal dziedāja:

Šalca vējiņš, šalca,
Kad mani tētis šāva,
Lauma, ragana ēda,
Kaulus pa logu meta.
Atnāca māsiņa baltā,
Baltajā lakatā vāca,
Lika zem vanadziņa.
Vanadziņš perēja mani,
Es – putniņš mazs, vanadziņš,
Bet sauc mani – balodītis.

Ieraudzījis tēvu, putniņš sāka viņu saukt:
—    Nāc, tētuk, es tevi apdāvināšu!
Kad tēvs piegāja tuvāk, putniņš nometa viņam zuteni, pilnu ar naudu. Pamāte teica:
—    Es arī iešu, varbūt mani arī apdāvinās.
Izgāja dārzā, bet putniņš dzied:

Šalca vējiņš, šalca,
Kad mani tētis šāva,
Lauma, ragana ēda,
Kaulus pa logu meta.
Atnāca māsiņa baltā,
Baltajā lakatā vāca,
Lika zem vanadziņa.
Vanadziņš perēja mani,
Es – putniņš mazs, vanadziņš,
Bet sauc mani – balodītis.

Beidzis dziesmiņu, putniņš sacīja:
—    Nāc, mammu, nāc, tevi arī apdāvināšu!
Tiklīdz ragana piegāja klāt, putniņš svieda dzirnakmeni un nosita viņu. Tad putniņš nolaidās dārzā. Elenīte viņu noķēra, nogrieza viņam spārniņus, un putniņš pārvērtās atpakaļ par puisēnu. Un visi trīs dzīvoja laimīgi.

Tulkojis Jānis Elsbergs. Pasaku lietuviešu valodā var noklausīties šeit.  

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google