Pasakas.net

Pasakas

Lietuviešu valodā

Karaļmeita un āzītis

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Reiz dzīvoja karalis. Aizgāja medībās. Medīja, medīja un sagribējās dzert. Piegāja pie ezera. Tiklīdz noliecās dzert, kāds – capt! – notvēra viņu aiz bārdas. Karalis lūdzas:
—    Laid vaļā! Laid vaļā!
Bet tas saka:
—    Apsoli pēc astoņpadsmit gadiem atdot to, ko mājās neatstāji, tad laidīšu!
Karalis apsolīja ar. Iet karalis mājās. Jau pa gabalu kalpi skrien pretī un ziņo:
—    Karali, meita piedzima!
Visi priecājas, tik karalis viens bēdīgs. Karaliene jautā, kāpēc viņš tik bēdīgs. Karalis nesaka. Bet karaļmeita aug liela un daiļum ta daiļa. Jau paiet astoņpadsmitais gads. Tēvs sadudzis un raud, un plēš sev matus. Karaliene nerimstas taujāt:
—    Pasaki, kas tev ir? Par ko tu tik ļoti bēdā?
Karalis beidzot pateica. Bēdājās abi. Saka:
—    Mūsu sirdis neizturēs, kad velns atbrauks mūsu meitiņu atņemt.
Tad vecāki norunāja aizbraukt uz jūras līci, bet meitu atstāt mājās vienu. Visu slepus sagatavoja un kādu nakti aizbrauca, un visu, visu aizveda līdzi, bet meitu atstāja guļam.
No rīta karaļmeita pamodās, skatās – viss tukšs: ne cilvēku, ne lopu, ne mantu. Izskraidīja istabas, dārzu – nekā nav. Ieskrēja kūtī – nekā. Tikai vienā tumšā kaktā ieblējās āzītis.
—    Kur visi ir? — jautā karaļmeita.
—    Aizbrauca, — saka āzītis, — bet mani kaktā nepamanīja un atstāja.
Karaļmeita raud, bet āzītis viņai saka:
—    Atraisi mani no saites, tad es tevi izglābšu.
Karaļmeita raisa, raisa, nevar atraisīt. Aizskrēja uz māju pēc naža, bet visi naži bija aizvesti. Tad viņa mēslainē atrada ģelzīti. Ar to rīvēja, rīvēja āzīša saiti, kamēr pušu. Āzītis ātri uztaisīja vezumiņu, ielika tajā salmus, noguldīja karaļmeitu, apklāja ar sienu, iejūdzās un aizbrauca. Brauc, steidzas un satiek preciniekus – velnus. Tie jau brauc karaļmeitu atņemt. Precinieki aptur āzi un jautā:
—    Āzi, āzi, kur braukdams?
—    Uz tirdziņu, kungi, uz tirdziņu.
—    Āzi, āzi, ko vezdams?
—    Sieniņu, kungi, sieniņu.
—    Āzi, āzi, mēs tevi kausim.
—    Nekaujiet, kundziņi, nekaujiet. Es jums jauku dziesmiņu padziedāšu.
—    Nu, tad dziedi!

Sēdin sēd karaļmeita,
Goda krēslā, loga vidū,
Rūtu vainadziņu galvā,
Zelta gredzentiņu pirkstā,
Savu mīļo gaidīdama.

Preciniekiem ļoti patika āzīša dziesma. Viņi atļāva āzim braukt tālāk, bet paši aizbrāzās uz sētu. Āzītis skrien, steidzas, lai tik tālāk aizbrauktu. Skatās – citi precinieki brauc pretī. Piebrauc, aptur āzīti un jautā:
—    Āzi, āzi, kur braukdams?
—    Uz tirdziņu, kungi, uz tirdziņu.
—    Āzi, āzi, ko tu tur ved?
—    Sieniņu, kungi, sieniņu.
—    Āzi, āzi, mēs tevi kausim.
—    Nekaujiet, kundziņi, nekaujiet. Es jums jauku dziesmiņu padziedāšu.
—    Nu, dziedi!
Un āzītis sāka dziedāt:

Sēdin sēd karaļmeita,
Goda krēslā, loga vidū,
Rūtu vainadziņu galvā,
Zelta gredzentiņu pirkstā,
Savu mīļo gaidīdama.

Preciniekiem patika dziesmiņa, un tie atlaida āzīti, bet paši aizdārdināja uz māju. Āzītis skrien, jau aizelsies, lai tik tālāk aizbēgtu. Satiek trešos preciniekus ar līgavaini – briesmīgu velnu. Aptur āzīti un jautā:
—    Āzi, āzi, kur braukdams?
—    Uz tirdziņu, kungi, uz tirdziņu.
—    Āzi, āzi, ko tu tur ved?
—    Sieniņu, kungi, sieniņu.
—    Āzi, āzi, mēs tevi kausim.
—    Nekaujiet, kundziņi, nekaujiet. Es jums jauku dziesmiņu padziedāšu:

Sēdin sēd karaļmeita,
Goda krēslā, loga vidū,
Rūtu vainadziņu galvā,
Zelta gredzentiņu pirkstā,
Savu mīļo gaidīdama.

Preciniekiem patika āzīša dziesma, un tie aizsteidzās uz sētu, kur viņus gaidot karaļmeita. Bet āzītis steidzas, skrien, lai ātrāk tiktu pie jūras līča. Aizbraucis pie līča, āzītis ņemas saukt:

Ai, karali, karaļdēls,
Zaļu zīdu pītin pin,
Pār jūriņu virvi laid,
Savu meitu pažēlo,
Savu bērnu pažēlo.

Karalis izdzirdēja, ka āzītis sauc palīgā. Viņš ātri nopina zaļa zīda virvi un aizsūtīja pār jūru. Āzītis ar karaļmeitu iesēdās laivā un knapi paspēja atirties no krasta, kad no sētas atbrāzās saniknotie precinieki. Viņi saprata, ko āzītis ved. Atskrēja precinieki līča krastā un sauc:

Ai, karali, karaļdēls,
Zaļu zīdu pītin pin,
Pār jūriņu virvi laid,
Savu znotu pažēlo,
Savu bērnu pažēlo.

Karalis savāca no visas karaļvalsts lupatas un pakulas un nopina virvi. Aizsūtīja laivu ar šo virvi. Precinieki nopriecājās, visi iestūķējās laivā, bet, tiklīdz laiva bija iepeldējusi līča vidū, virve pārtrūka un visi precinieki noslīka. Bet āzītis ar karaļmeitu laimīgi pārpeldēja pāri līcim. Krastā viņus sagaidīja karalis, karaliene un visi ļaudis. Karalis sirsnīgi pateicās āzītim par meitas glābšanu. Visi atkal dzīvoja laimīgi. Karaļmeita ļoti mīlēja āzīti un nekad no tā nešķīrās.

Tulkojis Jānis Elsbergs. Pasaku lietuviski vari noklausīties šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google