Pasakas.net

Pasakas

Lietuviešu valodā

Maizīte

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Reiz dzīvoja vecītis un vecenīte. Viņiem aptrūkās maizes. Nebija vairs, ko ēst. Izslaucīja visus arodus, zem dzirnakmens ar zoss spārniņu izgrābstīja un atrada vienu graudiņu. Vecītis ar vecenīti šo graudiņu izkaltēja, samala, iejāva mīklu, samīcīja un cepa maizīti. Krāsnī maizīte cepās, bet vecītis un vecenīte nevar sagaidīt – ļoti gribas ēst. Vecenīte pavēra krāsni – paskatīties, kā maizīte cepas, bet maizīte – hop! – uz mūrīša. Vecītis saka:

Vai, sieviņ, maizīte uz mūrīša!

Maizīte – hop! – zemē. Vecītis saka:

Vai, sieviņ, maizīte zemē!

Maizīte – hop! – uz sliekšņa. Vecītis saka:

Vai, sieviņ, maizīte uz sliekšņa!

Maizīte – hop! – pagalmā un – ripo prom!

Vai, sieviņ, maizīte jau pagalmā! Skrienam!

Vecītis paņēma krāsnskruķi, vecenīte slotu un dzinās pakaļ. Taču maizīte izripoja pa vārtiem, ripoja, ripoja un aizripoja. Vecītis ar vecenīti dzinās pakaļ, dzinās, dzinās, bet nepanāca. Pārnāca mājās raudādami. Bet maizīte pieripoja pie arāja un saka:

Arāj, arāj, noķer mani! Vecis mani ķēra – nenoķēra, vecene ķēra – nenoķēra. Ja noķersi, varēsi apēst!

Arājs pameta darbu, dzenas pakaļ maizītei, ar pātagu – žvīkt! žvīkt! – bet maizīte ripoja, ripoja un aizripoja. Arājs atgriezās tukšā. Maizīte satika ecētāju.

Ecētāj, ecētāj, noķer mani! Vecis mani ķēra – nenoķēra, vecene ķēra – nenoķēra, arājs ķēra – nenoķēra. Ja noķersi, varēsi apēst!

Ecētājs pameta darbu, dzenas pakaļ maizītei, ar pātagu – žvīkt! žvīkt! – bet maizīte ripoja, ripoja un aizripoja. Tad maizīte satika lapsu un saka:

Lapsa, lapsa, noķer mani! Vecis mani ķēra – nenoķēra, vecene ķēra – nenoķēra, arājs ķēra – nenoķēra, ecētājs ķēra – nenoķēra. Ja noķersi, varēsi apēst!

Bet lapsa saka:

Ko tu teici? Es esmu pakurla, lāgā nedzirdu. Pienāc tuvāk!

Tiklīdz maizīte piegāja tuvāk, lapsa to – capt! – un noķēra. Lapsa pārlauza maizīti, mīkstumu izēda, iekšā salika smiltis, dubļus, aizlipināja ciet un aizgāja pie ganiem. Saka:

Ganiņi, ganiņi, dodiet man jēriņu, es jums došu pīrādziņu.

Gani bija izsalkuši, ļoti gribēja ēst. Redzēja, kāda jauka maizīte, un saka:

Labi.

Noķēra jēriņu un atdeva lapsai. Bet lapsa saka:

Tagad vēl maizīti negrieziet. Grieziet, kad es būšu aiz kalniņa. Un šī maizīte jāgriež uz plika paura, uz kažoka balta.

Lapsa aizveda jēriņu aiz kalniņa. Gani domāja, domāja, kur lai griež maizīti. Atcerējās, ka viņu virsgans ir ar pliku pauri un baltu kažoku valkā.

Uzlika maizīti virsganam uz galvas un pārgrieza. Bet no maizītes dubļi – uz virsgana plikā paura, uz baltā kažoka! Nosmērēja virsganam pauri, aizķepināja acis, nodubļoja kažoku. Gani metās lapsai pakaļ, bet nepanāca.

Bet lapsa aizveda jēriņu uz mežu, iztaisīja ratiņus, iejūdza jēriņu, iesēdās un brauc:

 

Škumbur-dumbur, teci, jēriņ,

Škumbur-dumbur, par maizīti pirktais.

 

Brauc, brauc un satiek vilku. Vilks lūdz:

Kūmīt, kūmīt, paved mani arī. Ļoti esmu piekusis.

Liec ratos vienu kājiņu!

Vilks iecēla vienu kāju un lec uz trijām.

Kūmīt, kūmīt, paved arī otru kājiņu.

Liec arī otru. Tikai ratiņus nesalauz!

Vilks iecēla otru kāju un lec uz divām.

Kūmīt, kūmīt, paved arī trešo kājiņu.

Liec vien arī trešo. Ko lai ar tevi dara? Tikai skaties, nesalauz ratiņus!

Vilks iecēla arī trešo kāju un lec uz vienas pašas. Un atkal lūdz:

Kūmīt, kūmīt, paved arī ceturto kājiņu.

Liec vien arī ceturto.

Tiklīdz vilks iekāpa ar visām četrām, ratiņi – krakt! – un salūza. Bet lapsa baras:

Ak, tu, pagāns, manus ratiņus salauzi! Ej uz mežu un iztaisi jaunus!

Es taču nemāku, kūmīt.

Aizej uz mežu, pieej pie bērziņa un saki:

 

Lingu, lingu, bērziņ,

Dari vilkam ratiņus –

Līku lociņu,

Taisnu ratiņu.

 

Vilks aiziet uz mežu un gaudo:

 

Lingu, lingu, bērziņ,

Dari vilkam ratiņus –

Līku lociņu,

Taisnu ratiņu.

 

Pagaudoja, pagaudoja un atgriezās bez ratiņiem.

Nekā, kūmīt, man netaisīja.

Pasargā manu jēriņu, tad es pati iztaisīšu ratiņus.

Tiklīdz lapsa aizskrējusi, vilks tūdaļ nokāva jēriņu, gaļu izēda, zarnas izritināja, vēderā akmeņus ar lupstājiem sabāza, piesēja jēriņu pie koka un aizskrēja. Bet lapsa aizgāja pie bērziņa un lūdz:

 

Lingu, lingu, bērziņ,

Dari lapsai ratiņus –

Līku lociņu,

Taisnu ratiņu.

 

Ratiņi tūdaļ arī radās. Atdārdināja lapsa ar ratiņiem, atsēja no koka jēriņu, iejūdza, iesēdās un skubina:

Škumbur-dumbur, teci, jēriņ!

Bet jēriņš – ne no vietas.

Škumbur-dumbur, par maizīti pirktais!

Jēriņš stāv. Lapsa skubina, skubina jēriņu – nekā. Izlēca no ratiņiem paskatīties. Skatās, pavēderē lupstājs karājas.

   Kas tad tev tur, jēriņ? – Un parāva lupstāju.

Tiklīdz parāva, no jēriņa izbira visi akmeņi. Lapsa saprata, ka vilks viņu piekrāpis – apēdis jēriņu. Iet raudādama, vilku lādēdama. Izgāja no meža, iet gar tīrumu. Bet tur ļaudis pļāva rudzus. Lapsa atrada piena podiņu, iebāza galvu, pienu izdzēra, bet galvu atpakaļ izvilkt vairs nevarēja. Ļaudis ieraudzīja, uzrīdīja suņus. Suņi metās lapsai pakaļ, panāca, noķēra aiz astes un saplosīja.

 

No lietuviešu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.

Klausies pasaku  lietuviski šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google