Pasakas.net

Pasakas

Lietuviešu valodā

Trīs brāļi I

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Reiz dzīvoja trīs brāļi: divi gudri, trešais muļķis. Tēvs mirdams lika dēliem trīs naktis sargāt viņa kapu. Pirmajā naktī vajadzēja iet sargāt vecākajam dēlam. Taču viņam ļoti negribējās, un viņš teica:

Ej tu, muļķi, manā vietā tēva kapu pasargāt, par to tev mana sieva maizīti izceps.

Labi. Muļķis aizgāja un nogūlās pie tēva kapa. Pusnaktī uznāca milzīgs viesulis, kapa bedre atvērās, izlēca zārks, atvērās, izkāpa no zārka tēvs un jautā:

Kurš mans dēls te ir?

Es, visjaunākais, muļķītis, – atsaucās dēls.

Tēvs saka:

Es tev došu vara svilpīti. Kad tev vajadzēs kaut kur ceļot, tu izej laukā, pasvilp trīs reizes, un atskries vara zirgs. Tu pa vienu ausi ielien iekšā, pa otru ārā, tad pats būsi no vara, varēsi jāt, kur gribi.

Tēvs apgūlās zārkā, zārks aizvērās, kaps aizbira. Muļķis nogūlās, mierīgi izgulējās, bet no rīta pārnāca mājās. Brāļa sieva iedod viņam maizīti. Muļķis grauž maizīti, bet svilpīti piesējis aukliņā un pakāris kaklā.

Nākamajā naktī kapu sargāt jāiet otrajam dēlam. Tas arī lūdz:

Ej tu, muļķi, manā vietā tēva kapu pasargāt, par to tev mana sieva maizīti izceps.

Muļķis aizgāja uz kapu, nogūlās un snauž. Pusnaktī atkal sacēlās šausmīgs viesulis, bedre atvērās, izlēca zārks, atvērās, no zārka izkāpa tēvs un jautā:

Kurš mans dēls te ir?

Es, visjaunākais, muļķītis.

Tad tēvs saka:

Es tev došu sudraba svilpīti. Kad tev vajadzēs kaut kur ceļot, tu izej laukā, pasvilp trīs reizes, un atskries sudraba zirgs. Tu pa vienu ausi ielien iekšā, pa otru ārā, tad pats būsi no sudraba, varēsi jāt, kur gribi.

Tēvs atkal iegūlās zārkā, bedre aizbira, bet muļķis izgulējās un no rīta pārnāca mājās. Brāļa sieva iedeva viņam maizīti. Bet svilpīti viņš atkal pakarināja kaklā. Trešajā naktī viņam pašam bija jāiet kapu sargāt. Muļķim slinkums – neviens vairs nesola maizīti izcept. Bet, ko padarīsi, – vakarā aizgāja gan. Pusnaktī sacēlās milzonīgs viesulis, koku zari lūza vien, atvērās kaps, izmeta zārku, piecēlās tēvs un jautā:

Kurš mans dēls te ir?

Es, visjaunākais, muļķītis.

Es tev došu zelta svilpīti. Kad tev vajadzēs kaut kur ceļot, tu izej laukā, pasvilp trīs reizes, un atskries zelta zirgs. Tu pa vienu ausi ielien iekšā, pa otru ārā, tad pats būsi no zelta, varēsi jāt, kur gribi.

Bedre atkal aizbira, viss norima. Muļķis izgulējās un pārnāca mājās. Taču maizīti šoreiz neviens nedod. Pakarināja arī zelta svilpīti kaklā. Kur tik iet, svilpītes grab, bet brāļi smejas:

Paskat, muļķis kaut kur mēslainē salasījis dzelzīšus un tagad grabina!

Pēc kāda laika tās zemes karalis paziņoja, ka atdos savu meitu par sievu tam vīram, kurš ar zirgu pārlēks pār divpadsmit vaiņagiem. Izdzirdējuši šo vēsti, gudrie brāļi arī pošas jāt paskatīties sacīkstes, skaistos zirgus, karaļdēlus. Muļķis saka:

Brālīši, ņemiet mani līdzi!

Ko vēl neizdomāsi! Kas tevi, tādu šmuli, pieņems? Uzdodiet, - saka savām sievām, – muļķim darbu: lai izlasa magoņu sēkliņas no zemēm, un skatieties, lai nekur neaiziet!

Brāļi aizjāja, bet māršas sajauca magoņu sēkliņas ar zemēm, uzlika uz krāsns un lika muļķim sēkliņas izlasīt. Muļķis lasa, lasa, tad lūdz:

Māršiņas, izlaidiet mani ārā mazliet atvēsināties!

Māršas izlaida, bet lika ilgi nekavēties. Tiklīdz bija izgājis laukā, muļķis trīsreiz pasvilpa ar vara svilpīti, un atskrēja vara zirgs, kā izliets. Viņš pa vienu ausi ielīda, pa otru izlīda, un pats tapa no vara: gan drēbes, gan pātadziņa. Uzkāpa vara zirgam mugurā un aizjāja, ka kūp vien. Pusceļā panāca brāļus, uzšāva vienam ar pātadziņu – žvīkt!, otram – žvīkt! – un aizskrēja kā vējš. Aizjāja pie karaļa pils. Viņam atvēra vārtus, iejāja iekšā, kā lēca – tā pārlēca pāri sešiem vaiņagiem. Muļķis grieza zirgu apkārt un pārjāja mājās. Pa vienu ausi ielīda, pa otru izlīda un atkal kļuva prasts, ar vadmalas svārkiem. Uzkāpa uz krāsns un lasa magoņu sēkliņas no zemēm laukā. Pārjāja arī brāļi. Sievas jautā:

Nu, kas tad laimēja?

Neviens nelaimēja, – atbild brāļi. – Bet cik mēs daudz skaistu kungu, karaļdēlu redzējām! Un visskaistākais bija viens karaļdēls, viss no vara: gan drēbes, gan zirgs, gan pātadziņa. Mūs turpceļā panāca, par kaut ko uz mums sadusmojās, ar pātadziņu sadeva. Bet arī viņš pārlēca pāri tikai sešiem vaiņagiem.

Es jau arī tur biju, – atsaucās muļķis.

Ko nu mels, muļķi! – atteica brāļi.

Pēc dažām dienām karalis atkal izsludināja sacīkstes. Kas pārlēks pāri divpadsmit vaiņagiem, tam karalis atdos meitu. Brāļi atkal pošas jāt paskatīties, bet muļķi atstāj mājās. Liek sievām uzdot viņam darbu – magoņu sēkliņas no zemēm izlasīt. Muļķis lasa, lasa sēkliņas no zemēm, tad lūdz māršām:

   Izlaidiet mani, māršiņas, ārā atvēsināties.

Tiklīdz muļķis izgāja ārā, pasvilpa ar sudraba svilpīti un tūdaļ atskrēja sudraba zirgs. Muļķis pa vienu ausi ielīda, pa otru izlīda un pats palika viscaur sudrabains, pat spīdēja. Panāca brāļus pusceļā, sadeva viņiem ar pātadziņu pa muguru un aizbrāzās tālāk. Ierikšoja pa vārtiem un pārlēca pāri deviņiem vaiņagiem. Apgriezās un atkal steidzās uz mājām. Pa vienu ausi ielīda, pa otru izlīda, – un atkal parasts puisis, pašaustā vadmalā. Muļķis uzlīda uz krāsns un, it kā nekas nebūtu noticis, lasa no zemēm magoņu sēkliņas. Naktī pārjāja arī brāļi, stāstīja, ko redzējuši: cik ļaužu, cik zirgu. Bet viens jauneklis – viss vienā sudrabā – pārlēcis pat deviņiem vaiņagiem pāri. Taču arī šis uz viņiem par kaut ko sadusmojies un sadevis ar pātadziņu pa muguru.

Bet es jau, brālīši, arī tur biju, – no krāsns atsaucās muļķis.

Ko nu mels, muļķīt! – atteica brāļi.

Trešo reizi karalis atkal izsludina sacensības. Kas pārlēks pāri divpadsmit vaiņagiem, tas dabūs karaļmeitu. Brāļi atkal pošas skatīties. Muļķis lūdz:

Brālīši, ļaujiet man arī!

Taču brāļi lika viņam lasīt no zemēm magoņu sēkliņas, un paši aizjāja. Muļķis, mazliet palasījis, saka:

Māršiņas, izlaidiet mani laukā mazliet atvēsināties!

Māršas laida. Muļķis izgāja laukā, pasvilpa ar zelta svilpīti, atskrēja zelta zirgs. Muļķis pa vienu ausi ielīda, pa otru izlīda, un pats tapa viss no zelta. Uzlēca zirgā un aizrikšoja kā vēja spārniem. Panāca brāļus pusceļā, uzšāva tiem ar pātadziņu, aizjāja karaļa pilī un, kā lēca, tā pārlēca pāri visiem divpadsmit vaiņagiem. Jau gribēja griezties apkārt un jāt mājās, bet karaļmeita meta viņam ar zelta zvaigzni, un zvaigzne pielipa viņam pie pieres.

Muļķis pārjāja mājās, pa vienu ausi zirgam ielīda, pa otru izlīda – un atkal prasts, tikai zelta zvaigzne vēl palikusi pierē. Muļķis noraisīja kājautu un pārsēja pieri, lai zvaigzne nebūtu redzama, uzkāpa uz krāsns un lasa magoņu sēkliņas. Atgriezās arī brāļi, stāstīja, ka šodien zelta jauneklis pārlēcis pāri visiem divpadsmit vaiņagiem.

Bet es jau, brālīši, arī tur biju, – atsaucās muļķis.

Nemuldi, muļķi! Bet kāpēc tev galva ar kājautu apsieta?

Aizsnaudos uz krāsns un novēlos zemē, tā arī pārsitu pieri.

Nupat jau karalis rīko kāzas un aicina visus zemes ļaudis. Brāļi pošas, bet muļķis lūdz, lai arī viņu laistu.

Tev magones no zemēm jālasa, ne uz kāzām jābrauc!

Brāļi aizjāja, bet muļķis pasvilpa ar zelta svilpīti, atskrēja zelta zirgs. Muļķis pa vienu ausi ielīda, pa otru izlīda un tapa viss no zelta. Uzkāpa zirgā un aizjāja uz pili, bet tur atkal pa vienu ausi izlīda – un atkal kļuva par parastu vīriņu. Staigā starp kungiem, apsaitējis pieri. Visi dzer, ēd, bet līgavaiņa joprojām nav. Karaļmeita jau sāk raudāt. Šitāds kauns: kāzas sarīkotas, bet līgavaiņa – nav. Muļķis ielīda kaut kur kaktiņā, apsēdās pie galda un ēd, un dzer. Kad bija padzēries, noslaucīja pieri, un nospruka kājauts. No zelta zvaigznes piespīdēja visa karaļa pils. Kalpi aizskrēja pie karaļa un viņa meitas, paziņoja, ka līgavainis atradies. Karalis lika viņu atvest. Atveda, skatās – visparastākais cilvēciņš. Karaļmeita nemaz negrib tik prastu precēt. Saka, varbūt nav īstais. Tad muļķis pasvilpa ar visām trim svilpītēm, un atskrēja trīs skaistum ta skaisti zirgi: vara, sudraba un zelta. Muļķis zelta zirgam pa vienu ausi ielīda, pa otru izlīda un kļuva par glītu jaunekli. Muļķis apprecēja karaļmeitu, ataicināja uz pili brāļus, un visi dzīvoja laimīgi. Katru dienu braukāja tik ar trim zirgiem: vara, sudraba un zelta. 

 

 

No lietuviešu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.

Klausies pasaku  lietuviski šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google