Pasakas.net

Pasakas

Lietuviešu valodā

Zalkša sieva

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Reiz trīs māsas pie upes velēja veļu. Izvelēja, pēc tam izpeldējās un gāja ģērbties. Jaunākā māsa Elenīte atrada sava krekla piedurknē zalkti. Saka:
—    Zalkti, zalkti, lien laukā!
Bet zalktis jautā:
—    Precēsi mani?
—    Neprecēšu, — saka Elenīte un atkal dzen zalkti laukā, bet tas vēlreiz jautā:
—    Precēsi mani?
—    Neprecēšu, — saka Elenīte, — atdod kreklu, zalkti!
—    Precēsi mani?
Elenīte redz, ka citādi no zalkša vaļā netiks, tāpēc saka:
—    Precēšu.
Tad zalktis izlīda no krekla un ienira upē. Pēc trim dienām zalkši atbrauca pēc Elenītes. Taču tēvam bija žēl meitas, tāpēc viņš to noslēpa zem abras, bet Elenītes vietā ietina palagā zaru slotu un atdeva zalktim. Zalkši iesēdināja slotu vezumā un aizbrauca. Brauc pa mežu, kur kokā sēdēja dzeguze. Tad dzeguze sāka kūkot:

Kukū, tā nav līgaviņa,
Kukū, nesēž sadugusi,
Kukū, neraud asariņas,
Kukū, nav tai baltu drānu,
Kukū, nav tai raibas jostas.

Zalkši attina palagu, paskatījās. Redz – slota. Izmeta uz ceļa un griezās atpakaļ. Vecāki atkal noslēpa Elenīti, bet tagad ietina palagā baltu aitiņu un atdeva zalktim. Zalkši brauc pa mežu, bet dzeguze atkal kūko:

Kukū, tā nav līgaviņa,
Kukū, nesēž sadugusi,
Kukū, neraud asariņas,
Kukū, nav tai baltu drānu,
Kukū, nav tai raibas jostas.

Zalkši attina palagu un atrada aitiņu. Izmeta aitiņu uz ceļa, bet paši atkal atgriezās. Aizbraukuši, divi zalkši apvijās vecākiem ap kaklu: viens tēvam, otrs mātei, – un saka:
—    Ja nedosiet meitu, nožņaugsim!
Vecāki vairs nekā nevarēja padarīt, tāpēc atdeva meitu ar visu pūru. Braucot pa mežu, dzeguze kūkoja:

Kukū, tā ir līgaviņa,
Kukū, nu sēž sadugusi,
Kukū, nu raud asariņas,
Kukū, nu tai baltas drānas,
Kukū, nu tai raiba josta.

Elenīte aizbrauca pie zalkša, apprecējās un dzīvoja. Piedzima trīs bērni: divi dēli un meita. Dzīvoja, dzīvoja Elenīte un gauži noilgojās pēc mājām: pēc vecākiem, brāļiem, māsām. Tad nu viņa lūdza zalkti, lai atļauj apciemot vecākus. Bet zalktis iedeva viņai zīda kodaļu un zelta gredzenu un teica:
—    Kad savērpsi šo kodaļu un nonēsāsi gredzenu, varēsi iet.
Elenīte vērpa, vērpa zīda kodaļu augām dienām, augām naktīm, bet tā palika un palika, kāda bijusi. Tāpat arī gredzens – nēsāja, nēsāja, bet tas nedilst it nemaz. Tad Elenīte aizgāja pie vecenītes, kas dzīvoja aiz tīruma, un jautāja, kā viņai savērpt zīda kodaļu un nonēsāt zelta gredzenu. Vecenīte viņai teica:
—    Iekurini pirti, zīda kodaļu uzmet uz krāsns, gredzenu – zem krāsns un pārnākusi saki: „Savērpu, nonēsāju.”
Elenīte pateicās vecenītei, pārnāca mājās, izkurināja pirti, kodaļu uzmeta uz krāsns, gredzenu – zem krāsns un ieraudzīja, ka no kodaļas izlēca milzīga varde. Elenīte saprata, ka varde vairoja zīdu, tāpēc kodaļa nepalika mazāka. Elenīte aizgāja pie zalkša un teica:
—    Savērpu, nonēsāju.
—    Labi, — atteica zalktis. — Bet tagad atnes ar sietu ūdeni, ar tīklu miltus, izcep pīrāgus un varēsi iet pie vecākiem.
Elenīte nekādi nevarēja atnest ar sietu ūdeni, ar tīklu – miltus. Viņa atkal aizgāja pie vecenītes, visu izstāstīja, bet tā teica:
—    Iemaisi, bērniņ, iejavu, ietriep to sietā, pēc tam izžāvē un varēsi atnest ūdeni, bet tīklā ieklāj drāniņu un atnesīsi miltus.
Elenīte pateicās vecenītei, pārnāca mājās, visu izdarīja, kā vecenīte mācījusi: iemaisīja iejavu, ietriepa to sietā, izžāvēja un atnesa ūdeni. Ieklāja tīklā drāniņu un atnesa miltus. Iejauca mīklu, izcepa pīrāgus, sasēdināja bērnus vezumā un devās ceļā. Tēvs, viņus pavadot, pateica, kā viņu saukt, kad gribēsies atgriezties mājās:

Zaļu vīru vīrulītis,
Dzīvs – ja piena kunkulītis,
Nedzīvs – asins kunkulītis.

Un viņš piekodināja nevienam neteikt, kā viņu saukt. Zalktis ielīda upē, bet Elenīte ar bērniem aizbrauca uz dzimto novadu. Mājinieki ļoti priecājās, sagaidot Elenīti ar bērniem, loloja kā mācēdami: cepa pīrāgus, darīja alu. Priecājās arī Elenīte, satiekot vecākus un brāļus. Pēc pāris dienām Elenīte kļuva nemierīga: noilgojās pēc vīra, pēc savām mājām un jau pošas braukt pie zalkša. Tēvs, brāļi, radinieki lūdz vēl nebraukt, vēl paciemoties. Brāļi taujā, kāds vīram vārds, kā viņu jāsauc. Elenīte klusē, nesaka. Jautā dēliem: tie arī klusē, nesaka. Jautā meitai, draud sist, ja neteiks. Meitenīte nobijās un pateica tēvočiem, kā jāsauc viņas tēvu. Brāļi paņēma izkaptis, aizgāja pie upes un sauc:

Zaļu vīru vīrulītis,
Dzīvs – ja piena kunkulītis,
Nedzīvs – asins kunkulītis!

Upe saviļņojās, un atpeldēja piena kunkulis. Brāļi – žakt! žakt! – sakapāja to. Un atkal sauc:

Zaļu vīru vīrulītis,
Dzīvs – ja piena kunkulītis,
Nedzīvs – asins kunkulītis!

Tagad parādījās piena kunkulis, sajaucies ar asinīm. Brāļi atkal – žakt! žakt! – un sakapāja. Un atkal sauc:

Zaļu vīru vīrulītis,
Dzīvs – ja piena kunkulītis,
Nedzīvs – asins kunkulītis!

Nu jau atpeldēja asins kunkulis. Brāļi saprata, ka zalktis pagalam, un aizgāja mājās.
Bet Elenītei todien bija ļoti nemierīgi ap sirdi, māca raizes par mājām, par vīru. Ieraudzīja priekšnamā pakārtas asiņainas izkaptis un jautā:
—    Kāpēc gan jums, brālīši, izkaptītes asiņainas?
—    Tāpēc, māsiņ, ka mēs purvājā pļāvām.
Nākamajā dienā Elenīte no visiem atvadījās un devās ar bērniem mājup. Aizgāja pie upes un sauc:

Zaļu vīru vīrulītis,
Dzīvs – ja piena kunkulītis,
Nedzīvs – asins kunkulītis!

Upe saviļņojās, uzmutuļoja un atpeldēja asins kunkulis. Elenīte saprata, ka vīrs nogalināts, sāka gauži raudāt un prašņāja bērniem, kas izpaudis tēva vārdu.
Tad pie upes atnāca brāļi un sauca viņu:

Elena, māsiņ, pārnāc pie mums,
Mēs tev dosim otru daļu,
Mēs tev liksim otru pūru.

Bet Elena atbildēja:

Neiešu, brālīši, neklausīšu,
Bēru zirdziņu nedzīšu,
Otru daļiņu neprasīšu.
Vienu dēlu – ozoliņā,
Otru dēlu – vilkābelē,
Bet šito laumu – kārklu krūmā,
Lai ļaudis aprunā,
Suņi lai norej, žagatas nožadzina!
Pīrāgus akmeņu kaudzītē likšu,
Pati kā niedrīte šūpošos pāri.

Atnāca tēvs un sauc:

Elena, meitiņ, pārnāc pie manis,
Es tev došu otru daļu,
Es tev likšu otru pūru.

Bet Elena raud:

Neiešu, tētiņ, neklausīšu,
Brūnu odzīti nedzīšu,
Otru daļiņu neprasīšu.
Vienu dēlu – ozoliņā,
Otru dēlu – vilkābelē,
Bet šito laumu – kārklu krūmā,
Lai ļaudis aprunā,
Suņi lai norej, žagatas nožadzina!
Pīrāgus akmeņu kaudzītē likšu,
Pati kā niedrīte šūpošos pāri.

Atnāca māte un sauc:

Elena, meitiņ, pārnāc pie manis,
Es tev došu otru daļu,
Es tev likšu otru pūru.

Bet Elena atbild:

Neiešu, māmuļ, neklausīšu,
Baltas drāniņas netaisīšu,
Otru daļiņu neprasīšu.
Vienu dēlu – ozoliņā,
Otru dēlu – vilkābelē,
Bet šito laumu – kārklu krūmā,
Lai ļaudis aprunā,
Suņi lai norej, žagatas nožadzina!
Pīrāgus akmeņu kaudzītē likšu,
Pati kā niedrīte šūpošos pāri.

No lietuviešu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.

Klausies pasaku  lietuviski šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google