Pasakas.net

Pasakas

Lietuviešu valodā

Zelta ābelīte

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Dzīvoja tēvs un māte. Viņiem bija divi bērni: Jonuks un Elenīte. Māte saslima un nomira. Tēvs apprecēja citu, bet tā ļoti necieta bērnus un padzina tos no mājām. Iet, iet māsiņa ar brālīti. Ejot Jonukam sagribējās dzert. Uzgāja vērša pēdiņu, pilnu ar ūdeni, un jau gribēja dzert, bet Elenīte aizliedz:

Nedzer, Jonuk, par vērsīti pārvērtīsies!

Jonuks paklausīja Elenīti un nedzēra. Gāja, gāja, uzgāja kumeliņa pēdiņu, pielijušu ar ūdeni.

Dzeršu, – saka Jonuks.

Nedzer, – aizliedz Elenīte, – par kumeliņu pārvērtīsies!

Iedami tālāk, uzgāja jēriņa pēdiņu, pilnu ar ūdeni.

Dzeršu, – saka Jonuks, – nevaru izturēt.

Bet Elenīte aizliedz:

Nedzer, Jonuk, par jēriņu pārvērtīsies!

Jonukam ļoti gribējās dzert, viņš vairs nepaklausīja māsiņai un padzērās no jēriņa pēdiņas. Tiklīdz bija padzēries, pārvērtās par jēriņu. Elenīte raudāja, raudāja, piesēja jēriņu saitē un veda tālāk. Gāja, gāja, piekusa un iegāja vienās mājās naktsmājas prasīt. Ļaudis viņus pieņēma. Pēc tam Elenīte palika pie šiem ļaudīm uz visiem laikiem. Tiklīdz viņai bija kaut cik laika, viņa allaž bija kopā ar jēriņu. Nesa viņam gan garoziņas no galda, gan gardākas samazdziņas. Ļaudis galvas vien grozīja, kāpēc Elenīte tā mīl jēriņu. Atnāca rudens. Kungs saka:

Šito jēru vajag kaut.

Elenīte aizskrēja pie jēriņa un saka:

Jēriņ, Jonuk, kungs draud tevi kaut.

Bet jēriņš saka:

Ko lai dara: ja jau kaus, tad lai kauj. Tu tikai palūdz, lai tev atļauj zarnas iztīrīt. Vienā zarnā atradīsi graudiņu, citā – gredzenu. Tu to graudiņu iestādi vienā ceļa pusē, bet gredzenu ieroc otrā.

Kad jēriņu nokāva, Elenīte lūdza, lai viņai atļauj zarnas iztīrīt. Atļāva. Viņa, desas gatavodama, atrada graudiņu un gredzenu. Graudu iestādīja vienā ceļa pusē, bet gredzenu ieraka otrā. Nākamajā rītā skatās – izaugusi zelta ābelīte ar zelta āboliem, bet otrā ceļa pusē parādījusies vīna aka. Tiklīdz Elenīte pieiet pie ābelītes, visi tās zari liektin noliecas pie meitenītes, un viņa var salasīt zelta ābolus. Kad viņa pieiet pie akas, tad vīns paceļas līdz augšai, un viņa var smelt vīnu, cik tik vēlas. Bet, tiklīdz kāds svešs pieiet pie ābelītes, tā savus zarus celtin saceļ augšā, akā vīns plūstin noplūst lejā. Taču Elenīte bija laba, nežēloja ne ābolus, ne vīnu: visiem sašķina zelta ābolīšus, pasmēla vīnu. Ļaudis no liela tāluma brauca pirkt zelta ābolus un vīnu. Elenīte kļuva ļoti turīga.

Reiz garām brauca karalis. Ieraudzījis zelta ābelīti, gribēja nopirkt ābolus. Un Elenīte sašķina viņam ābolus un iesmēla vīnu. Karalim ļoti patika arī pati Elenīte. Viņš to iesēdināja karietē un aizveda uz savu pili. Un viņiem sekoja zelta ābelīte un vīna aka. Karalis apprecēja Elenīti un dzīvoja laimīgi, un tik ēda zelta ābolus un dzēra vīnu.

 

 

No lietuviešu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.

Klausies pasaku  lietuviski šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google