Pasakas.net

Pasakas

Poļu valoda

Kā maizes kukulis akmenī pāvērtās

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Tas notika, senos, sensenos laikos.

Pirms vairāk nekā simts un vairāk nekā divsimt gadiem.

Piejūras zemju tautas cieta lielu badu. Togad neauga labība un nesazaļoja dārzi – nebija ne graudu maizei, nedz kādu augļu, nedz dārzeņu.

Bagātāki saimnieki izvilka no krātuvēm vara un sudraba naudu un devās uz pilsētu iepirkties. Bija arī tādi bagātnieki, kam vēl no pagājušā gada labības ražas bija apcirkņos palikuši milti un putraimi. Tiem gāja labi. Bet lauku nabadziņi, bezzemnieki un vienkāršāki amatnieki mocījās šausmīgā badā.

Tai laikā ciematiņā pie Oļivas bija kāda nabaga atraitne, mazu bērnu māte. Bērni bija mazi uz izsalkuši, un nesaprata, ka māte nevar tiem maizes iedot, ja reiz mājās maizes nav. Raudāja tik un kliedza: „Ēst, māmiņ, dodi ēst!”

Māte, to bez mitas dzirdēdama, devās laukā no būdas, lai kaut kur atrastu saviem bērniem ēdienu, pati būdama no bada knapi dzīva. Iet, iet – satiek uz Oļivas ceļa bagātu saimnieku. Viņš nes rokā lielu maizes kukuli uz tirgu. Ieraudzījis nabaga atraitni, viņš mudīgi noslēpj kukuli azotē.

Sieviete pastiepj pret viņu rokas kā pret glābēju.

- Kūmiņ dārgo! Paglāb mani, nabadziņu, dod gabaliņu maizes maniem izsalkušajiem bērniem.

Bet skopulis dusmīgi atsaka:

- Es taču, kaimiņien, tik te palielu akmeni stiepju, ne maizi.

- Ja tu tik nejūtīgs, tad lai tev tā maize par akmeni arī paliek! – uzkliedza, viņam aizejot, izmisusī sieviete.

Skopulis klusēdams pagāja viņai garām un devās tālāk. Un te juta, ka notiek kas savāds: zem svārkiem pašautais maizes kukulis top smagāks un smagāks ar katru brīdi. Saimniekam jau sāk rokas tirpt, sviedri līst acīs, teju vai krusti lūzt grasās no lielā smaguma stiepšanas. Pēdīgi viņš vairs ne soli paspert nevar, cik tas maizes kukulis smags kļuvis. Pag, vai tā vispār ir maize? Atsedza skopulis maizei apņemto lakatu un nobāla – patiesi, maize par akmeni pārvērtusies.

Jutis šajā brīnumā Dieva roku, saimnieks savu rīcību uzreiz nožēloja. Atveda nabaga atraitni pie sevis uz māju, pacienāja viņu un citus nabagos ar ēdienu, kas viņam kambarī bija nebaltai dienai iekrājusies. Bet maizi, kas akmenī pārvērtusies, viņš atdeva upurī Oļivas pilsētas baznīcai.

Lai pašam un citiem vienmēr acu priekšā vēsts, ka sirdī jānēsā līdzjūtība un žēlsirdība.

Pierakstījusi  Eva Šelburga-Zarembina

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Pasaku poliski vari noklausīties šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google