Pasakas.net

Pasakas

Poļu valoda

Kazimirs Lielais kūmās

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Kļuva aizvien aukstāks un tumšāks, lietus lija visu dienu, ceļi samirka, pēdīgi arī saule norietēja un iestājās nakts, ko neizgaismoja ne vismazākais gaismas stariņš. Ciema nomalē stāvēja nabadzīga būdiņa, un pie tās durvīm šajā naktī atskanēja klauvējiens. Saimnieks atvēra durvis, un istabā ienāca nabags ar kūju rokā un saplakušu maisu plecos, samircis un vienos dubļos.
- Lai slavēts!
- Mūžīgi mūžos!
- Saimniek, vai iedosit naktsmājas, esmu tik nokusis, ceļu meklējot.
Saimnieks palocīja galvu un nopūtās.
- Nu paliekat jau, paliekat, ja nav cita pajumte pa ceļam. Laukā tumšs un auksts; ērti šeitan gan nebūs, jo būda maza, septiņi bērni, bet blakus istabā savārgusi sieva. Taču no sirds aicinu – lai labs, ko var dot mans nams.
Ceļinieks acīmredzmi bija ļoti noguris, jo uzreiz apsēdās un sāka lūkoties apkārt trūcīgi iekārtotajā istabā. Saimnieks atnesa viņam maizi, medu un krūzi piena, iestiepa klēpi svaiga siena un atkal izgāja kaut kam pakaļ, bet pēc brīža atgriezās, nesot rokā tikko dzimušu bērnu.
- Dievs man devis astoto, - vīrs sacīja un rādīja bērnu nabagam.
Tas paskatījās uz bērnu un sacīja ciema vīram:
- Šis bērns jums atnesīs laimi, redzēsiet. Pagaidiet tik ar kristībām līdz rītdienas pusdienlaikam, atsūtīšu jums krusttēvu, ļoti labu cilvēku.
Vīrs piekrita nogaidīt. Apsētās pie galda, un abi runājās ilgi par visu ko: viesis iztaujāja, kā sokas ciemā, kas ļaudīm sokas un kas neveicas, kā visvairāk pietrūkst un kā nebaltā dienā vislabāk tiem varētu līdzēt.
Visbeidzot, jau vēlu naktī, tie devās pie miera.
Nākamajā rītā nabags pazuda no būdas pašā agrumā, bet vīrs līdz pusdienai gaidīja solīto krustēvu. Te pēkšņi no Krakovas ieripo koši rati un galminieki augstos sedlos, un visi piestāj pie mazās būdeles. Vīrs skatās, skatās, un netic savām acīm; no pirmās karietes izkāpj varens kungs bagātās drānās, bet mats matā līdzīgs tam ubagam, ko vakar viņš būdā bija cienājis. Tas bija pats karalis Kazimirs, saukts par Zemnieku Karali.
- Tu vakar ar mani dalīji maizi un būdu, bet es šodien tavu dēlu kristībās turēšu pie altāra. Ņem puiku un sēdies karietē!
Zemnieks nesaprata, ko nu iesākt: ij nokautrējās, ij laimīgs bija pārmēru, nezināja vien, kā patencināt labajam kungam.
Karalis nosēdināja viņu ar bērnu sev blakus, un abi aizbrauca uz baznīcu.
Bet ar to vēl nebija gana. Uzzinājis cilvēku vēlmes un vajadzības, Kazimirs sāka tiem ko ieteikt un palīdzēt, sargāt tos no spaidiem, tiesu spriest taisnīgu, dot iespēju strādāt un labi atlīdzināt.
Jo šis zemnieku karalis caurcaurēm zināja, ka zeme tikai tad būs bagāta un valsts varena, kad cilvēki tajā būs turīgi un laimīgi. Tādēļ viņš bija devies uz būdu nabaga drānās, lai uzzinātu, kā dzīvo paši vienkāršākie ļaudis un saprastu, ko ar tiem darīt.
Skaidrs, ka neaizmirsa arī par savu iegūto krustbērnu – to puiku viņš izaudzināja par mācītāju. Tas bija augsti mācīts vīrs, un viņu sauca Kazimirs Tšaska.

Pierakstījusi Cecīlija Ņevjadomska.

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Pasaku poļu valodā klausies šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google