Pasakas.net

Pasakas

Poļu valoda

Marijas baznīcas torņi Krakovā

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Ar lepnumu raudzījās krakovieši, kā Rinekā, pilsētas galvenajā laukumā, paceļas brīnišķa baznīca, kas tika celta par godu Vissvētākajai Jaunavai Marijai. Tas notika Boļeslava Kautrīgā laikā, kad Ivo Odrovonžs bija Krakovas bīskaps. Gaisos pacēlās vareni mūri, slaikas ailes noslēdza garenos logus, augstu pacēlās drosmīgas sijas, ko balstīja sešas kolonnas, bet biezās sienas cēlās jo dienas, jo augstāk un modināja cerību, ka baznīcas torņi ietieksies taisni mākoņos.

Bagātajiem pilsoņiem gribējās tādas svētnīcas, kāda līdz šim vēl nevienā citā pilsētā nebija pacēlusies, tādēļ tie nežēloja naudu un pūles, un abu baznīcas torņu celšanu uzticēja diviem slaveniem būvniekiem, diviem brāļiem.

Viņi bija uzcēluši ne vienu vien baznīcu, ne vienu vien karaļa pili plašajā pasaulē, bet tikai te, Krakovā, viņiem bija jāparāda visas mākas savā mākslā, te viņiem bija jāgūst slava uz mūžu mūžiem. Tad nu arī centās brāļi – viens otru pārspēt, viens par otru augstāku, greznāku torni celt.

Krakovieši priecājās par brāļu-celtnieku sacensību; taču jau baznīca Krakovas pilsētai paliks, taču jau viņiem, viņu bērniem un mazbērniem tiek celta šī milzīgā svētā celtne, par brīnumu brīnumiem skaistāka.

Vecākais brālis cēla dienvidu troni. Viņš ielika stiprākus un platākus pamatus, tādēļ priecājās, ka uzcels lielāku torni, nekā jaunākais brālis, un ka viņam tiks lielāks gods. Jaunākais brālis ieraudzīja, ko vecākais izdarījis, taču bija jau par vēlu; torņu sienas jau slējās augstum augstu, un auga aizvien augstāk gaisos.

Iesākumā jaunāko brāli pārņēma nemiers, tad dusmas uz sevi un strādniekiem, tad izmisums par pazaudēto slavu, un visbeidzot naids uz vecāko brāli par to, ka viņam izdosies skaistāku torni pasaulei atstāt un izveicīgāka būvnieka slavu pasaulē iegūt.

Būvmeistari redzēja, strādnieki redzēja, ka jaunākais brālis par kaut ko raizējas, taču nezināja, kas īsti viņam kaiš, jo viņš pats taču baidījās atzīties. Saknieba tikai ciešāk lūpas, sanīka, kļuva bāls un vispēdīgi – sadzeltēja; iepriekš tik priecīgās un možās acis, kas allaž droši raudzījās visam un visiem pretim, nodūra zemē, un nevienam ne skatiena neuzmeta. Dvēselē viņš perināja ko nelabu.

Torņi tikmēr auga un auga, jo darbi pie būves ritēja nenorimdamies.

Bet cilvēku sirdis priecājās, ka skaistais dievnams drīz būs pabeigts.

Taču te kādu dienu pilsētu pāršalca dīvaina vēsts: vecākais būvnieks pazudis bez pēdām – vienu dienu nav atnācis uz būvi, mājās arī viņa nav, visi, ar ko viņu saistījuši daudzie un dažādie būves darbi, jau izklaušināti, bet neviens pats nav zinājis pateikt, kas noticis ar vecāko no celtniekiem brāļiem. Vieni sacīja, ka viņš devies kaļķotājus pieskatīt, otri, ka gājis uz ķieģeļu cepli ķieģeļu dedzināšanu steidzināt, bet trešie teicās redzējuši, kā viņš braucis uz mežu pēc dēļiem.

Izgaidījās velti – vecākais būvnieks neatgriezās, un darbs pie dienvidu torņa ar to bija apstājies.

Pilsētnieki noraizējās ne pa jokam. Kurš gan pabeigs iesākto torni? Jaunākais brālis būvnieks jau strādāja pie ziemeļu torņa. Cita tikpat laba, kā pazudušais brālis, jau vairs nebija. Pat viņa zīmētos torņa būves plānus vairs nevarēja atrast.

Te nu pilsētniekiem jaunākais brālis nāca palīgā. Ieteica dienvidu torņa būvi pabeigt līdz galam, norādīja, kas vēl darāms, uzzīmēja pabeigšanas plānu, un pats turpināja strādāt ar savu torni.

Dienvidu tornim jau uzlika jumtu, bet ziemeļu tornis turpināja sniegties augšup kā slaida, smalka un daiļa jauna meita. Tam uzlika stāvu jumtu, uz tā vēl tornīšu vaiņagu pašā augšā, un vēl piedevām zelta stīpu, lai jau pa gabalu būtu redzams, ka šī baznīca celta par godu Debesu Dievmātei Marijai – un ar to tad nu būve visbeidzot tika atzīta par pabeigtu.

Torņa skaistums vēl jo vairāk atklājās, kad no baznīcas sāniem tika noņemtas sastatnes. Prieka un jūsmas nu bija bez sava gala: ļaudis slavēja torņa skaistumu, bīskaps jūsmoja, karaļnams priecājās. Visi vienā mēlē slavēja būvnieku, apbrīnoja viņa māju, slavēja viņu, kā mācēdami.

Tikai pats būvnieks nepriecājās par savu darbu. Kopš brāļa zaudējuma viņš ne mirkli vairs nepazina miera. Izmisis, izkaltis un mūždien sasarcis, viņš klīda apkārt, un miegs no viņa bēga pa gabalu. Viņš vairījās no ļaudīm, noslēdzās savās domās. Vai viņš tā skumtu pēc brāļa? Visādi runāja. Bija tādi, kas stāstīja, ka naktīs, ieslēdzies istabā, viņš pats ar sevi runājoties un kliedzot, it kā gribēdams kādu laukā triekt, vai it kā viņa priekšā kāds taisnotos. Ļaudis, ievērojuši, ka būvnieks bieži ir tā nogrimis domās, ka pat nedzird, ko viņam saka, un nereti uzlūko pārējos ar klīstošu skatienu vai arī lūkojas tik zvērīgām acīm, ka cilvēkam drebuļi pārskrien, sāka no viņa bīties un vairīties. Skaidrs, ka sirdī viņš glabāja kādu baisu noslēpumu.

Tuvojās baznīcas iesvētīšanas diena. Svinīgais brīdis bija plaši izziņots, ļaudis sanāca kopā no tuvienes un tālienes.

Agrā rīta stundā, pirms vēl baznīcas svinības bija sākušās, bet kad Rinekā baznīcas priekšā jau bija sanākuši lieli ļaužu pūļi, baznīcas augstākā torņa logā parādījās tā cēlājs, būvnieks. Tiklīdz pūlis to pamanīja, tā sāka uz viņu rādīt pirkstiem un skaļi saukt viņa vārdu, viņu par darbu slavinot. Būvnieks pamāja ar roku par zīmi, ka grib ņemt vārdu, un, kad pūlis pieklusa, būvnieks, iesākumā klusītēm un tad arvien skaļāk, sāka stāstīt, kā ilgojās milzu slavas, neizmērojama goda, kas viņa vārdu padarītu zināmu visā pasaulē no viena gala līdz otram, un kas liktu tam līdz pasaules galam skanēt ļaužu prātos. Un lūk, vecākais brālis gribējis viņam šo slavu atņemt, gribējis uzcelt augstāku, skaistāku baznīcas torni. Un būtu ari uzcēlis. Bet jaunākā būvniekbrāļa sirds bija piepildījusies ar tik traku skaudību, ka tas nolēmis novākt savu miesīgo brāli no ceļa pēc goda un slavas. Un tā, kad reiz vakarā pēc darba abi izgājuši no pilsētas nomaļā vietā, lai parunātos, jaunākais brālis pats meties vecākajam virsū ar nazi, nogalinājis viņu un līķi noslīcinājis Vislā.

Pūlis pārbīlī klusēdams klausījās šo atzīšanos, un ļaudis skatījās, kā būvnieks izvilka garu nazi un pakratīja to rokās – nazi, uz kura tikko bija nožuvušas brāļa asinis.

Slepkava runāja tālāk, stāstīdams, kā pēc nozieguma nav bijis miera vairs ne dienu, ne nakti; sirdsapziņa aizēnojusi slavu, un domas par šaušalīgo noziegumu pret savu brāli vajājušas viņu ik uz soļa.

- Tādēļ vēlos, lai reiz beidzas šī niecīgā dzīve! – viņš iekliedzās, triekdams sev krūtīs to pašu nazi, ar kuru bija nogalinājis brāli, un no torņa loga gāzās lejup, Rinekā.

Šausmu kliedziens pāršalca pūli. Visi steidzās uz nelaimes vietu. Būvnieks, jaunākais brālis, miris gulēja zemē un mira asinīs.

Tādas bija beigas Marijas baznīcas torņu celšanai Krakovā; bet šo stāstu stāsta vēl šobaltdien, rādot pie viena vēl nazi, kas pakarināts virs Sukeņņicu ēkas durvīm iepretī baznīcai – nazis, ar kuru brālis nokāva brāli, un pēc tam atņēma sev dzīvību.

 

Pierakstījis Severins Udžela.

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Pasaku poliski vari klausīties šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google