Pasakas.net

Pasakas

Poļu valoda

Par stoleniem

Teicējs: Pēteris Šogolovs

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Sensenos laikos, kad vēl piejūras zemēs valdīja Sambors un Metsvins, pa kašūbu zemi staigāja stolemi. Tie bija milži ar neparastu spēku. Nekas viņu spēkam nespēja pretoties – ne jūra, ne priežu sili, kur nu vēl cilvēki. Stolems, ja vien sagribēja, varēja izraut mežā koku ar visām saknēm kā tādu lauka puķīti, varēja kalnus pārnest kā kartupeļmaisus, ar vienu dūres sitienu sagraut ļaužu namus un baznīcas. Ja trāpīja cilvēkam, tas nokrita zemē kā muša.

Tie bija tik milzīga auguma, ka varēja līci pārbrist.

Taču galvenokārt tie turējās krastā un vakarā pastaigājās pa liedagu, balstoties uz rungām – veciem, pamatīgiem ozoliem. Tur, kur tie lika savas milzu pēdas, palika bedres un caurumi. Kad tie izslāpa, tad dzēra ūdeni no upes, un upe izsīka par sīku strautiņu.

Cilvēki ļoti viņus bijās, un, kad stolems parādījās ciemā, ik namelī steigšus aizdarīja durvis un logus, norāva no mietiem tīklus, kas bija izkārti žāvēties, lai stolemi steigā tos nesapītu, noslēpa airus niedrēs un, kurš paspēja, tas ir laivu zemē ieraka. Negantajiem milžiem tieši zvejnieku laivu visvairāk kārojās. Arī tagad daudzviet zvejnieku ciemos Helas pussalā redzamas tādas līdz pusei zemē ieraktas laivas, kas tādējādi izglābtas no milžiem. Gadījās arī, kad milži gāja garām ziedošiem dārziem, ar vienu elpu tie nopūta ziedus no koku zariem.

Kad tie savā starpā sazinājās, caur štīlu jeb jūras klusumu varēja dzirdēt viņu balsis pāris jūdžu tālumā, bet, kad tie bija tuvumā, sacēlās tāds troksnis, ka ļaudis netālās mājās nedzirdēja paši, ko saka.

Stolemi vairījās no cilvēkiem, un tikai retu reizi pietuvojās ļaužu mītnēm.

Toties tie dzīvoja lielā draudzībā ar velnēniem, un, uz vienu roku ar viņiem būdami, ne vienu vien kaitējumu cilvēkiem nodarīja.

Runā, ka pēc milža ieteikuma, kurš ir vēl gudrāks par pašu sātanu, reiz pie Kameņca notika šāda savāda lieta:

Kāds gans, kurš ik dienas ganīja avis ganībās otrpus Ščečinas ezeram, tātad, lai turp nonāktu, viņam ik dienas nācās noiet milzīgu ceļa gabalu, aizgāja vienreiz pie velna padomu prasīt šai lietā.

Velns ganam atbildēja, ka varot uzcelt dambi, pa kuru gans mierīgi savas avis varēs uz otru krastu pārdzīt, tikai par to viņš prasa, lai gans noraksta viņam savu dvēseli.

Gans uz to arī piekrita, bet velns ar stolemu palīdzību uzreiz ķērās pie darba un ņēmās stiept akmeņus. Visi, it visi apkārtnes stolemi bija ķērušies pie darba, un stiepa katrs pa padsmit laukakmeņiem saujā, it kā tie būtu nieka rieksteļi.

Bet no paša rīta, kad dambim jau bija jābūt gatavam un trūka tikai viena liela akmens, gans pēkšņi apdomājās un nobijās, ka dvēseli velnam piesolījis. Tā nu viņš sēdēja, rokas lauzīdams, bet te piepeši kā pēc komandas visi ciema gaiļi sāka dziedāt, un visi ciema ļaudis pamodās.

Stolemi satrakojās un metās skriet uz malu malām, ar troksni laužot sev ceļā zarus, apgāžot kokus un brucinot tiltus.

Bet tas stolems, kurš bija akurāt pēdējo lielo akmeni stiepis, to turpat uz vietas nosvieda zemē, kur tas guļ vēl šobaltdien, un no tā akmens viss ciems ieguvis nosaukumu Kameņecs.

Dambis iebruka Ščķecinas ezerā tik dziļi, ka tikai skaidrā laikā un pie ļoti tīra ūdens to var redzēt.

Tajā pat ciemā tajos laikos dzīvoja skaista jaunava, ciema vecākajam – vojtam – meita. Viņā bija ieskatījies viens stolems un sapņoja to ņemt sev par sievu. Solījās visādi – ka izcels no jūras visskaistākos kuģus, pilnus tālzemju mantu, un ka pataisīs par lielu kundzi.

Vēlu vakaros un agri no rītiem viņš klīda gar ciema vecākā māju, bet iekšā iet baidījās, jo varētu ar savu vareno stāvu cienīgvīra māju saārdīt gabalos.

Reiz viņš gan saņēma drosmi un ar lielām pūlēm balsi pieklusināja tiktāl, lai meitene nepārbītos, un ņēmās viņu lūgties un pierunāt, lai tā ar viņu saulrietā aiziet pie jūras.

Bet meitene, ieraudzījusi uz ozola atspiedušos stolemu, aizsedza acis ar rokām un pat lūkoties uz viņu negribēja.

- Ātrāk tava nebūšu, iekams nepārnesīsi mežu no tā pakalniņa pāri upei – viņa noteica, domādama, ka tiks no stolema vaļā.

- Labi! – noducināja stolems.

Bet ļaudis, izdzirduši viņa balsi, domāja, ka tur pērkons atbalsojas aiz sila.

Stolems strādāja cauri nakti vaiga sviedros, nesot pāri upei priedi pēc priedes, ozolu pēc ozola, bērzu pēc bērza. Ūdens šļakstījās viņam zem kājām, un ļaudis, no miega piemodušies, domāja, ka upe grasās iziet no krastiem.

Rītausmā viss mežs bija pārnests – ar visām papardēm un zālītēm, un pat ar melno ogu krūmiem. Tad stolems pieklauvēja pie meitenes loga.

Protams, lai kā viņš pūlētos klauvēt klusiņām, stolems tomēr uzreiz izsita rūti, un meitene, uz stolemu noskaitusies, negribēja ar viņu pat ne runāties.

Uff! Kāda tu nelaba! – nostostījās stolems, milzu pagurumā grūti nopūzdamies.

No viņa nopūtas namā iemetās tāds viesulis, elpa tā savērpās vēja brīzē, ka nogāza no sienām visas bildes un apgāza šūpulīti, kurā gulēja meitenes brālītis, vojta mazākais dēliņš.

Taisies, ka tiec! – meitene noskaitusies uzkliedza stolemam. – Un ātrāk atpakaļ nenāc, iekams nebūsi vienā naktī pārnesis visu to kalnu, kas tagad baznīcu skatam aizsedz.

Meitene, tā izrīkojusi, aizrāva logam priekšā aizkaru, jo milža elpa kā stipra vēja brāzma aizvien triecās istabā iekšā.

Stolems uzreiz ķērās pie darba un sāka pārcelt kalnu, pūlēdamies vaiga sviedros. Pacietīgi, cini pēc ciņa, akmeni pēc akmeņa no kalna nesa nost un meta jūrā.

Stolems strādādams tā nopūlējās, ka no viņa elpas sacēlās stiprs, sauss vējš, jūra satrakojās, un zvejnieki, kas bija devušies zvejā, domāja, ka tuvojas viņu pēdējā stundiņa un ka jūra paņems to dzīvības līdz ar visām laivām un tīkliem, kas arī bija vienīgais, kas tiem piederēja.

Bet no rīta vējš noklusa, un putās satriektie Baltijas jūras viļņi nomierinājās, bet stolems, sviedros gluži izmircis, uz pirkstu galiem tuvojās iecerētās mājvietai.

Nonesu tev to kalnu. Paskat, no tā vairs nav ne miņas! Un arī taciņu tev uztaisīju, nu varēsi taisni no mājas uz baznīcu aiziet. Tagad tev jākļūst par manu sievu.

Tā nosaka stolems un skatās lūdzošām acīm.

Bet meitene, šausmās no stolema novērsusies, saka tā:

Nekļūšu vis par tavu sievu, jo tevis dēļ mani brāļi tik tikko vakarnakt jūrā nenoslīka. Bet, ja tā padomā... kas zina? – viņa viltīgi pasmaidīja, gribēdama vēl vairāk stolemu iznerrot. – Būšu tava, ja šonakt visas zvaigznes pie debesīm nodzēsīsi. Dzirdi, itin visas!

Stolems izdvesa garu nopūtu, bet no tās nopūtas zemei pieplaka gatavās rudzu vārpas, kas, un jaunajām ābelēm dārzā nolūza zari. Stolems, galvu nodūris, devās uz savu mājvietu mežā un tur gaidīja, kad iestāsies vakars.

Kad debesīs iedegās pirmās zvaigznes, un mēness atspērās pret sila priežu augstajām galotnēm, stolems izgāja no savas pajumtes. Uz pirkstgaliem pastiepies, viņš no visa spēka pūta uz zvaigznēm tā, kā Ziemsvētku vakarā eglītē nopūš svecītes. Un, lai arī ar katru pūtienu viņš pāris zvaigznes arī nodzēsa, tās aizvien bezgalīgā skaitā mirdzēja pie debess, un ne domas nebija, ka šo darbu līdz rītam varētu padarīt.  Ņēma tad un atstāja stolems tās zvaigznes līdz nākamajai naktij. Nākamajā naktī atkal tas pats. Stolems pūta zvaigznes, cik spēdams, pūta tik nikni, ka aiz pūlēm kļuva sarkans, un acis viņam izspiedās, bet zvaigzņu kā mazāk nekļuva, tā nekļuva.

Spītīgā meitene tikmēr savā mājiņā gaida stolemu atgriežamies un domā viņam jaunus pārbaudījumus, bet stolems kā nerādās, tā nerādās.

Stolems pēkšņi izlēma ķerties zvaigznēm klāt citādā veidā. Redzēdams, ka pa vienai tās nenodzēsīs, stolems ar savu milzu ķetnu sadzina no jūras otra krasta mākoņus un ar tiem kā ar melnu drānu aizklāja visas debesis ciet.

Pasaulē uzreiz kļuva tumšs un sākās tāda vētra, kādu ciema vecākie ļaudis neatminējās redzējuši. Milzu viļņi nikni dauzīja krastu, mežā krustu šķērsu krita koki, tumsā reizi pa reizei uzplaiksnīja zibens un pērkona grāvieni gruva pār zemi cits pēc cita.

Pat stolems aiz bailēm noslēpās savā alā, kaut arī baiļu sajūta stolemiem ir gluži sveša.

Tā bija baismīgākā vētra, kāda jelkad bija piemeklējusi piekrasti, simtkārt skarbāka par iepriekšējo – to, kas radās, kad stolems kalnu pārnesa.

Bet tieši tajā naktī visi ciema zvejnieki savās laivās bija devušies lašu zvejā. Tie bija ikgadējie zvejnieku svētki. Zveja parasti sākās agrā pavasarī, un topavasar tā solīja īpaši raženus lomus.

Diena bija piemīlīga, un vakars neko sliktu vēl nesolīja.

Zvejnieki, laivās irdamies, kopā sāka dziedāt priecīgu laivinieku dziesmiņu:

  Ak, zvejniek, zvejnieciņ,

Cauru nakti jūras skrien,

Hej, hej, la, la, la,

Cauri nakti jūras skrien.

Kā gan būs mums burāt,

Kad pienāca tumšā nakts?....

Taču naktī uzpūta šausmīgs vējš, un piepeši kļuva tik tumšs, it kā kāds zemei būtu uzmetis melnu autu. Jūra ņēma un iedunējās.

Jūrā izgājušie nezināja, ka tas viss stolema dēļ, stolema, kurš iemīlējies vojta meitā. Zvejniekiem nekas cits neatlika, kā nokrist laivas dibenā uz ceļiem un lūgties Dievu. Tie visi juta nāvi tuvojamies. Rītausmā, kad vētra pierima, puse zvejnieku jau bija ņēmuši galu jūras viļņos.

Nākamajā gadā zvejnieki stāstīja, ka no tālienes redzējuši stolemu, kas maldās pa krastu, rokas lauzīdams. Kauli viņam pirkstos tā krakšķējuši, it kā lūztu augstu kuģu masti. Tā viņš tur viens pats blandījās, līkumus mezdams ap meitenes manu un nespēdams tam tuvāk pietuvoties.

Citi stolemi jau sen kā pārcēlušies aiz tāltālām jūrām, un cilvēki jau beiguši baidīties, ka kritīs to izrīcībām par upuri.

Vientuļais stolems, vojta meitā iemīlējies, turējās zvejniekciema tuvumā visilgāk. Jo viņš aizvien turēja cerību dzīvu savā sirdī.

Viņa gals bija aplam bēdīgs.

Stolemam bija brālis, kas dzīvoja otrā līča malā aiz kāpas, un abi milži daudzus jo daudzus gadus bija dzīvojuši saticībā. Tiem bija pat daži kopīgi iedzīves rīki.

Kādu dienu stolemam ievajadzējās cirvi, un viņš uzsauca brālim pāri līča kāpai, lai šis viņam to cirvi pamet. Taču tas otrs bija tā aizņemts savos darbos, ka nesadzirdēja brāļa lūgumu. Stolems noskaities pacēla laukakmeni un svieda to uz brāļa pusi. Tā kā aiz dusmām viņš akmeni satvēra gaužām neveikli, akmens izšļuka viņam no rokām un iekrita līcī, kur tas guļ vēl aizvien. Stolema roka tā apveidos labi redzama. Kad otras malas stolems apķērās, kas viņam prasīts, viņš ņēma un svieda cirvi brālim uz otru krastu. Taču cirvis neveikli krita un nāvīgi ievainoja viņa brāli.

Ievainotā stolema asinis izplūda pa prāvu krasta gabalu, tā ka  ilgi vēl nevarēja saprast, kur sārtojas brūklenes, bet kur milža asinis sūnās laistās.

Kad otrs stolems saprata, ka savam brālim nāvi atnesis, viņš aiz izmisuma metās jūras dzīlēs. Tā pazuda pēdējie stolemi, kas bija staigājuši pa jūras krastu, un krastā no tiem ne pēdas nepalika.

 

Pierakstīja Zuzanna Rabska.

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Pasaku poliski vari noklausīties šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google