Pasakas.net

Pasakas

Runcis zābakos

Teicējs: Dainis Gaidelis

Runcis_zabakos.jpg
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Kāds dzirnavnieks, kam bija trīs dēli, mirdams tiem atstāja tikai dzirnavas, ēzeli un runci. Tēva mantu brāļi itin viegli sadalīja paši savā starpā, nepieaicinot ne notāru, ne tiesnesi, jo tie ātri vien būtu izputinājuši viņu jau tā nabadzīgo mantojumu. Vecākajam brālim tika dzirnavas, vidējam — ēzelis, bet jaunākajam nepalika nekas cits kā vienīgi runcis.

   Dabūjis tik niecīgu mantojuma daļu, jaunākais brālis nevarēja un nevarēja samierināties.

   — Mani brāļi, — viņš mēdza sacīt, — sametušies kopā, varēs godīgi nopelnīt sev iztiku. Bet es, kad būšu apēdis runci un no viņa ādas pašūdinājis uzroci, varēšu mirt badā.

   Runcis, kas šos vārdus dzirdēja, bet to neizrādīja, mierīgi un prātīgi sacīja:

   — Nebēdājiet, saimniek! Iedodiet man tikai maisu un pasūtiet zābaku pāri, lai man būtu vieglāk staigāt pa brikšņiem, un jūs redzēsiet, ka jūsu mantojuma daļa nav nemaz tik niecīga, kā jums liekas.

   Lai gan runča īpašnieks uz šiem vārdiem daudz nepaļāvās, taču atcerējās, ka viņam bija gadījies redzēt dažādus runča niķus un stiķus, kad tas, medījot žurkas un peles, gan izlikās beigts, gan karājās aiz pakaļkājām, gan ierakās miltos, un tādēļ varēja cerēt, ka runcis nelaimē iespēs palīdzēt.

   Saņēmis visu prasīto, runcis žigli apāva kājas un, pārmetis pār plecu maisu, ko ar priekšķepām pieturēja aiz auklām, devās uz meža aploku, kur mita daudz trušu. Nolicis zemē maisu, kurā bija klijas un zaķa kāposti, un kā beigts izstiepies zālē, runcis sāka gaidīt, lai kāds jauns trusēns, labi nepazīdams šās lielās pasaules viltu, ņemtu un ielīstu maisā pamieloties.

   Runcis vēl lāgā nebija apgūlies, kad jau kāds jauns, vientiesīgs trusis ielīda maisā, un runcis, aši paraudams auklas, saķēra to un bez kādas žēlastības nožmiedza.

   Juzdamies gaužām lepns par savu laupījumu, runcis devās pie karaļa un lūdza, lai tas viņu pieņem. Runci ieveda viņa majestātes pilī, kur, iegājis iekšā, viņš karaļa priekšā zemu palocījās un teica:

   — Augstais valdniek, šo trusi marķīzs de Karabass (šo vārdu viņam bija labpaticis piešķirt savam saimniekam) man uzdeva pasniegt jums.

   — Pasaki tu savam saimniekam, — karalis atbildēja, — ka es viņam pateicos un ka viņš man ir sagādājis prieku.

   Nākamajā reizē runcis paslēpās labības laukā, atstājis maisam vaļā galu. Kad tajā ieskrēja divas irbes, viņš auklas aizrāva ciet, un abas irbes bija rokā. Tad runcis nesa tās pasniegt karalim, tāpat kā to bija darījis ar trusi. Karalis ar prieku pieņēma arī abas irbes un lika runci atalgot.

   Tā runcis darīja divus trīs mēnešus, laiku pa laikam pienesdams karalim kādu medījumu, kuru it kā bija nomedījis viņa saimnieks marķīzs de Karabass.

   Kādu dienu, kad runcis bija uzzinājis, ka karalis nodomājis doties izbraukumā gar upmalu kopā ar savu meitu — visskaistāko princesi pasaulē, viņš saimniekam sacīja:

   — Ja jūs paklausīsiet manam padomam, jums uzsmaidīs laime: jums tikai jāaiziet uz upi peldēties tai vietā, kur es jums norādīšu.

   Pārējo atstājiet manā ziņā.

   Marķīzs de Karabass izdarīja visu, ko runcis viņam ieteica, kaut gan īsti nemaz nezināja, kam tas var noderēt. Tieši tai laikā, kad runča saimnieks peldējās, garām brauca karalis, un runcis sāka no visa spēka kliegt:

   — Palīgā, ļaudis! Palīgā, ļaudis! — Marķīzs de Karabass slīkst!

   Izdzirdējis kliedzienu, karalis atvēra karietes durvis un, pazinis runci, kas tik daudzreiz viņam bija nesis medījumu, pavēlēja saviem sargiem žigli doties palīgā marķīzam de Karabasam.

   Kamēr nabaga marķīzu vilka ārā no upes, runcis, piegājis pie karietes, pastāstīja karalim, ka pa to laiku, kad viņa kungs peldējies, zagļi tam nozaguši drēbes, kaut gan viņš, runcis, esot no visa spēka uz zagļiem kliedzis.

   Īstenībā blēdīgais runcis drēbes bija paslēpis zem liela akmens.

   Karalis tūdaļ pavēlēja saviem galmi-niekiem atgādāt marķīzam de Karabasam kādu no saviem viskrāšņākajiem tērpiem un parādīja vēl simtiem citu laipnību. Dārgās drānas, ko marķīzam atnesa, padarīja viņu vēl skaistāku (marķīzs jau tā bija skaists un stalta auguma);princesei viņš ļoti iepatikās. Un, kad marķīzs de Karabass pameta uz princesi pāris reižu visai goddevīgus un tai pašā laikā itin maigus skatienus, viņa tajā neprātīgi iemīlējās.

   Karalis uzaicināja marķīzu de Karabasu sēsties karietē un arī piedalīties izbraukumā. Runcis, sajūsmināts, ka viņa nodoms sāk piepildīties, priecīgs skrēja karietei pa priekšu. Sastapis pa ceļam zemniekus, kas pļāva sienu, viņš tiem pieteica:

   — Labie ļautiņi, labības pļāvēji, ja jūs karalim neteiksit, ka šī labība, ko jūs pļaujat, pieder marķīzam de Karabasam, jūs it visus sakapās sīkos gabaliņos, kā pīrāgu gaļu!

   Karalis tiešām apjautājās pļāvējiem, kam pieder pļava, kuru tie pļauj.

   — Tā jau marķīza de Karabasa pļava, — pļāvēji visi reizē atbildēja, jo bija nobijušies no runča draudiem.

   — Jums te jauka muiža, — karalis sacīja marķīzam de Karabasam.

   — Tā nu ir, valdniek, — marķīzs atbildēja, — šī te pļava katru gadu dod bagātīgu siena ražu.




  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google