Pasakas.net

Pasakas

Trīskāršā laime

Teicējs: Karīna Tatarinova

triskarsalaime.jpg
Ilustrators: Kaspars Studāns
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Stepē viena otrai blakus bija uzceltas divas jurtas. Vienā dzīvoja nabaga arats — vienkāršs lopkopis, otrā — bagāts. Aratiem bija dēli. Nabaga arata dēlu sauca par Anandu, bagātā arata dēlu — par Bumburu.

   Kad nabaga lopkopja dēlam apritēja desmit gadu, tēvs viņu pasauca un sacīja:

   — Dodies uz pilsētu, topi par kalpotāju bagātam cilvēkam. Pa dienu kalpo viņam, pa nakti mācies lasīt un rakstīt. Mācītam cilvēkam vieglāka dzīve, viņu bēdas nepiemeklē.

   Pirms aiziešanas no dzimtās jurtas, Ananda iegāja pie kaimiņa, vaicāja, vai Bumburs negribētu nākt līdzi uz pilsētu mācīties.

   Bumburs atmeta ar roku un uzgrieza muguru.

   — Nevis gudrība nes laimi, bet gan bagātība, — viņš sacīja. — Manam tēvam ir tūkstoš aitu. Kāpēc man būtu jāmācās? Es tāpat esmu laimīgs: vēders man vienmēr pilns.

   Ananda aizgāja uz pilsētu, sāka kalpot kādam ierēdnim. Pa dienu apdarīja mājas darbus, pa nakti, kad visi gulēja, mācījās lasīt un rakstīt.

   Pagāja divi gadi, Ananda jau pavisam tekoši lasīja un itin glīti rakstīja. Mājās pārnācis, sacīja tēvam:

   — Jūsu vēlējums izpildīts. Es māku tagad lasīt un arīdzan rakstīt.

   Tēvs uzteica dēlu par centību, bet, gulēt iedams, sacīja: 

   — Rīt atkal dodies uz pilsētu. Gribu, lai tu iemācītos spēlēt flautu. Labs spēlmanis iespēj vairāk nekā burvis: viņš var ļaundari vērst par labu cilvēku un cietsirdim var likt atmaigt.

   Puisim gan nenesās prāts šķirties no tēva jurtas, bet nevarēja jau nepaklausīt vecāka cilvēka padomam.

   Ananda atkal iegriezās pie Bumbura, atkal vedināja sev līdzi.

   — Kam man tā flautas spēle? — sirdīgi atsaucās Bumburs. — Es varu vai desmit spēlmaņus pasaukt un likt sevi uzjautrināt, man zelta un sudraba diezgan!

   Ananda atgriezās pilsētā, atsāka kalpotāja darbu. Kad saule norietēja un saimnieks likās gulēt, Ananda devās uz pilsētas otru malu. Tur dzīvoja vecs spēlmanis. Viņš mācēja labi spēlēt flautu, bet neprata ne lasīt, ne rakstīt. Spēlmanis sacīja:

   — Iemāci man lasīt, bet es iemācīšu tev spēlēt flautu. Sešsimt reižu Ananda pusnaktī nāca mājās no vecā spēlmaņa.

   Ne lietus, ne sals, ne vētra — itin nekas nespēja viņu aizkavēt. Tad pienāca diena, kad vecais flautists cītīgajam māceklim sacīja:

   — Nu tu spēlē labāk par mani, vari pie sava tēva atgriezties. Paldies tev par lasītmāku!

   Ananda pārnāca mājās; tēvs paklausījās viņa spēli un bija apmierināts. Bet, gulēt iedams, sacīja:

   — Rīt atkal dodies uz pilsētu! Gribu, lai tu iemācītos spēlēt šahu.

   Rītausmā Ananda atkal atvadījās no dzimtās stepes. Bumburs padzirdējis gardi nosmējās:

   — Tam nu gan tēvs dikti nešpetns gadījies, trenkā vienā trenkāšanā! 

   Sešsimt dienu Ananda mācījās šaha spēli un iemācījās tik labi, ka bija neuzveicams.

   Ananda starodams pārradās mājās. Bet te viņu gaidīja lielas bēdas. Pa viņa mācību laiku bija saslimis un nomiris tēvs. Turklāt tēva jurtā bija iemitinājušies laupītāji. Tie, ieraugot Anandu, sacīja:

   — Šonakt iesim zirgus zagt. Tev būs jānāk mums līdzi par palīgu. Ja nenāksi — nožmiegsim!

   Rīta gaismai svīstot, laupītāji devās zirgus zagt. Krietnajam puisim bija jāpiebiedrojas. Ceļā viņš atskatās, redz — Bumburs nopakaļ velkas. Arī šo laupītāji bija savaņgojuši. Jāja, jāja, apmetās ezermalā atpūsties. Ananda uzlūkoja laupītājus un nodre-binājās: viņu sejas bija tik ļaunas! Tad viņš atminējās tēva padomu: «Labs spēlmanis iespēj vairāk nekā burvis: viņš var ļaundari vērst par labu cilvēku un cietsirdim var likt atmaigt.»

   Paslepen Ananda nogrieza niedri, iztaisīja no tās flautu un sāka pūst grūtsirdīgu melodiju.

   Ananda spēlēja brīnum jauki, tik jauki, ka laupītāji pat aizmirsa savu ļauno nodomu. Viņi klausījās grūtsirdīgo dziesmu, un viņu sejas kļuva aizvien labsirdīgākas un vēlīgākas. Līdzko Ananda beidza pūst flautu, laupītāji paģērēja:

   — Spēlē vēl! Spēlē, cik jaudas! Tāda mūzika līdz šim nav dzirdēta!

   Ananda turpināja spēlēt. Spēlēja, kamēr saule uzkāpa stāvus debesīs. Tad laupītāju virsaitis sacīja:

   — Par to, ka tik labi spēlēji, tevi atbrīvojam. Ko gribi, to prasi. 

   Sešsimt dienu Ananda mācījās šaha spēli un iemācījās tik labi, ka bija neuzveicams.

   Ananda starodams pārradās mājās. Bet te viņu gaidīja lielas bēdas. Pa viņa mācību laiku bija saslimis un nomiris tēvs. Turklāt tēva jurtā bija iemitinājušies laupītāji. Tie, ieraugot Anandu, sacīja:

   — Šonakt iesim zirgus zagt. Tev būs jānāk mums līdzi par palīgu. Ja nenāksi — nožmiegsim!

   Rīta gaismai svīstot, laupītāji devās zirgus zagt. Krietnajam puisim bija jāpiebiedrojas. Ceļā viņš atskatās, redz — Bumburs nopakaļ velkas. Arī šo laupītāji bija savaņgojuši. Jāja, jāja, apmetās ezermalā atpūsties. Ananda uzlūkoja laupītājus un nodre-binājās: viņu sejas bija tik ļaunas! Tad viņš atminējās tēva padomu: «Labs spēlmanis iespēj vairāk nekā burvis: viņš var ļaundari vērst par labu cilvēku un cietsirdim var likt atmaigt.»

   Paslepen Ananda nogrieza niedri, iztaisīja no tās flautu un sāka pūst grūtsirdīgu melodiju.

   Ananda spēlēja brīnum jauki, tik jauki, ka laupītāji pat aizmirsa savu ļauno nodomu. Viņi klausījās grūtsirdīgo dziesmu, un viņu sejas kļuva aizvien labsirdīgākas un vēlīgākas. Līdzko Ananda beidza pūst flautu, laupītāji paģērēja:

   — Spēlē vēl! Spēlē, cik jaudas! Tāda mūzika līdz šim nav dzirdēta!

   Ananda turpināja spēlēt. Spēlēja, kamēr saule uzkāpa stāvus debesīs. Tad laupītāju virsaitis sacīja:

   — Par to, ka tik labi spēlēji, tevi atbrīvojam. Ko gribi, to prasi. 

   Ananda norādīja uz Bumburu:

   — Atbrīvojiet arī viņu un iedodiet mums labus zirgus. Laupītāji vaicāja Bumburam:

   — Bet ko tu proti?

   — Itin neko, — Bumburs atbildēja. Laupītāji nopriecājās:

   — Tad gan tevi vaļā nelaidīsim. Neprašām nekas cits neatliek kā iet zagt.

   Ananda uzlēca zirgā, aizjāja uz kādu lielu apmetni, bet nezināja, ko iesākt: naudas viņam nebija un nebija arī ko ēst.

   Apmetnē atradās liela, balta jurta ar pārtiku simt cilvēkiem. Jurta piederēja bagātniekam, kurš visā apmetnē vienīgais prata rakstīt. Tam, kas nedēļu par velti bija nostrādājis, viņš uzskrīpāja zīmi. To uzrādot, baltajā jurtā varēja saņemt mazumiņu gaļas, pikuci tauku, šķipsnu sāls un tējas zāles.

   To uzzinājis, Ananda uzskrīvēja simt tādu zīmju un izdalīja visiem izsalkušajiem aratiem. Arati aizgāja uz balto jurtu, parādīja zīmes un paņēma visu ēdamo. Todien nabadziņi pirmo reizi mūžā paēda, kā nākas.

   Labie ļautiņi savam labvēlim sacīja:

   — Paldies par tavu dāsnumu! Bet nu nekavējies vis ilgāk! Citādi negantais bagātnieks tevi notvers un liks piesiet zirgam pie astes!   Ananda paklausīja padomam. Aizgāja uz kaimiņu novadu, redz: tur visi noskumuši staigā — ne smejas kāds, ne par lāgu uzsmaida.  Apvaicājās, kas viņus tā sadrūvējis. Ļaudis atbild:

   — Mūsu hanam patīk šaha spēle. Katru dienu zaldāti — ciriķi grābj kādu ciet un ved pie hana spēlēt šahu. Kas zaudē, tam beigas. Hans pats šim nošņāpj galvu.

   Ananda vaicāja:

   — Bet, ja hans zaudē, kas tad?

   — Tas vēl nekad nav piedzīvots, — pavalstnieki atbildēja.

   — Hans spēlē labāk par visiem.

   Ananda pienāca pie hana jurtas, redz: tās tuvumā sēž kāds nelaimīgais un raud tavu raudāšanu. Ananda ielūkojās viņa vaigā— tas taču Bumburs!

   — Ko raudi? — Ananda jautā.

   — Dievi netur uz mani labu prātu! — Bumburs novaidējās.

   — Tik tikko dzīvs no laupītāju nagiem izspruku. Bet nu mani hana ciriķi nogrāba! Vai es hanam šaha spēlē kāds pretinieks?

   — Jā, bēdu lietas! — Ananda sacīja. — Nu tava galviņa ripos!

  Bumburs ļāva atkal asarām vaļu, sāka lūgties:

   — Iemāci mani spēlēt šahu, kazi, hanu uzvinnēšu.

Ananda atbildēja:

   — Var redzēt, parunu esi aizmirsis: slinkot viegli, mācīties grūti.

   Tobrīd no jurtas iznāca hans, lika jurtas priekšā iznest šaha galdiņu un sāka ar Bumburu spēlēt. Bumburs izdarīja vienu aplamu gājienu, pēc tam vēl vienu un pēc trešā zaudēja spēli.

   Hans izrāva no maksts zobenu, atvēzās, lai Bumburam galvu nošņāptu. Šai mirklī Ananda sacīja:

   — Pagaidiet brīdi, vēl viņu nesodiet! Es iešu jums pretiniekos. Ja zaudēšu, cērtiet nost galvas abiem.

   — Labi, — negantais hans iesmējās. — Acīmredzot tev apnicis galvu uz pleciem nēsāt. Sēdies pretī!

   Ananda apsēdās, jautāja hanam:

    — Ja pazaudēšu, cērtiet galvu nost, bet, ja jūs zaudēsiet, kas tad būs?

    Hans atkal iesmējās:

   — Neviens vēl nav mani uzvarējis, kur nu tu to izdarīsi, zaļknābis tāds! Ja tomēr uzvarēsi, tad apsolu izpildīt jebkuru tavu lūgumu.   Abi sāka spēlēt. Visriņķī sapulcējās ļaužu, ka biezs — gan zirgos, gan bez zirgiem. Nepagāja ne stunda, Ananda bija hanu uzvarējis.   Hans pielēca no paklāja zaļš aiz dusmām, bet solīts paliek solīts: jebkurš uzvarētāja lūgums jāizpilda.

   — Man ir tikai viens lūgums, — Ananda sacīja, — lai tavā novadā turpmāk nekad vairs cilvēki netiktu sodīti ar nāvi.

 Ļaudis, to izdzirduši, sauca:

    — Pareizi! Pareizi! To tu labi pateici!

Hanam nekas cits neatlika kā visiem paziņot:

    — Aizliedzu manā valstī nāvessodus!

 Bumburs metās savam glābējam ap kaklu.

    — Tu nu gan esi laimīgs, ka hanu uzvarēji!

Ananda atbildēja:

   — Esmu trīskārt laimīgs! Vispirmām kārtām paklausīju tēvam, otrkārt, kopš bērna kājas iemācījos labus darbus darīt un, treškārt, ļaunos cilvēkus varu vērst par labiem.

(Mongoļu tautas pasaka)

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google