Pasakas.net

Pasakas

Ukraiņu valodā

Niedru meita

Teicējs: Zane Burnicka

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Kādā ciemā dzīvoja bāris Ivanko. Tētiņš un māmiņa mirdami bija viņam atstājuši vecu mājiņu un dārza ielāpiņu.

Bet tam ciemam bija kungs Klusubārda. Ļaudis viņam gāja apkārt pa desmit ceļiem, jo neviens negribēja ar viņu darīšanas. Kādu dienu kungs apstājās pie Ivanko mājiņas un uzsauca:

- Kas tu tāds?

- Es esmu Ivanko.

- Kam tev to māju vajag un vēl dārzu ar?

- Mājā dzīvoju, dārzs man ēsti dod. Tas tak ij muļķim zināms.

Pans padomāja un sacīja tā:

- Nāc pie manis par važoni, jo šo dārzu es paņemu sev. Te man būs bišu drava.

- Vai tad tev, kundziņ, savu lauku maz? Grēka darbu padarīsi!

- Grēks nav spēks, tīnē iekšā un atslēgu priekšā. Negribi nākt par važoni, taisies no ciema, ka tiec!

Ivanko sacepa kartupeļu plāceņus, iemeta tarbā pāris ābolu un devās ceļā. Aizgājis līdz Prutupei, viņš krastā pamanīja dzērvi. Piegāja klāt — putns ij nekustas, paņēma rokās — spārns pušu. Dzērve lūdzas:

- Puisīt, palīdzi! Jau piecas dienas te sēžu neēdusi, salauztais spārns sāp.

Ivanko apmazgāja brūces, saplēsa sev kreklu un uztaisīja pārsējus. Pēc tam Prutupē noķēra zivi un pabaroja putnu. Gribēja tai arī mājiņu uzcelt, bet, kolīdz piegāja pie niedrāja, tā dzird:

- Nelauz mani, puisīt! Kazi, atnāks tas, kuru es gaidu.

- Kas tu tāda?

- Niedres meita.

- Ko gaidīdama?

- Savu glābēju.

- Parādies man!

- Divi reizes jau rādījos... — balss atbild. — Un vai bij kāda jēga? Kā aizgāja, tā vēl šodien nav atpakaļ. Vēl vienu vienīgu reizīti varu parādīties.

- Tad pēdējo reizi ar mani parādies. Dievs mans liecinieks, nepiekrāpšu!

- Nu, labi, skaties uz niedru galotnītēm!

Ivanko skatās un redz: jauna meita. Viņa bija daiļa kā pavasara pirmā puķīte, tikai gaužām bēdīga.

- Kālab tu tāda bēdīga?

- Ļauna ragana mani tētiņam nozaga. Gribēja, lai es eju par sievu pie viņas dēla milža. Es negribēju un aizbēgu, paglābos šajā niedrājā. Ragana mani atrada un pārvērta par niedrīti. Lai mani izglābtu, vajag nozagt viņai manu gredzenu un uzmaukt galotnītē...

Un meita izgaisa. Mūsu Ivanko viņa bija gaužām iepatikusies, un viņš nolēma tai palīdzēt. Atgriezās pie dzērves un sacīja tā:

- Būs mums ar tevi jāšķiras.

- Kurp tad dosies? – dzērve taujāja.

- Iešu meklēt to, par ko stāstīt nav brīv.

- Ar dievpalīgu!

Ivanko sāka iet pa laukiem, pa mežiem. Te viņš ceļmalā pamana mājiņu. Iegāja iekšā. Namā pie trim stabiem bija piesieti trīs kaķi. Ivanko paglaudīja katru kaķi un iedeva katram drusku zivs.

- Ņau, ņau, ņau... — viņam atbildēja kaķi.

No istabas atskanēja balss:

- Kas jūs tur kacina?

- Neviens nekacina. Puisis mums ēst iedeva.

- Tad nāc iekšā, puisīt!

Istabā Ivanko nevienu neredzēja, jo tur bija tumšs. Viņš uzšķīla uguni un pacēla augstāk. Uz krāsns gulēja veca, veca sieva.

- Labi gan, dēliņ, ka manai mājiņai nepagāji garām. Man kaut ko sānā dur... Neviens ūdeni neatnes.

- Ūdeni? Tūdaļ, vecmāmuļ...

- Viens pats neatnesīsi, apmaldīsies. Atsien vienu kaķi vaļā, tas ar acīm ceļu apgaismos.

Ivanko izgāja namā un jautā:

- Kurš no jums nāks ar mani pēc ūdens?

- Katrs savu reizi, — atbildēja vecākais kaķis.

Tā viņi devās pēc ūdens. Pa ceļam Ivanko gribējās zināt:

- Saki man, kaķīt, kālab jūs tā piesieti?

- Nesacīšu, vecā mani padzīs. Prasi citiem.

Ivanko uzvārīja kukurūzas putru, pabaroja vecmāmuļu un kaķus. Pārlaida nakti un jau gribēja iet tālāk, bet vecā nelaiž:

- Paliec pie manis vēl mazliet, līdz man krusti vairs nesāpēs.

Nākamajā dienā Ivanko gāja pēc ūdens ar otru kaķi.

- Saki man, kaķīt, kāpēc jūs tā piesieti?

- Nesacīšu, man no vecās bailes...

Trešajā dienā Ivanko iet pēc ūdens ar trešo kaķi. Padzirdīja to, paglaudīja, iedeva zivs kumosiņu...

- Saki man, kaķīt, kālab jūs tā piesieti?

- Man bailes sacīt, bet tev pateikšu. Vecene ir pati galvenā ragana. Pa naktīm pie viņas salaižas visādi nešķīsteņi un spriež, kā labāk ļaudīm kaitēt. Šodien arī saradīsies uz sapulci. Lai tu nedzirdētu, vecā tev aizlipinās ausis ar vasku, bet es tev visu pastāstīšu.

- Saki man, kaķīt, vai nešķīstie nav runājuši par meitu, kas pārvērsta par niedrīti?

- Kā nu nerunās! Vecā pat stāstīja, ka jau divi puiši nākuši, kas gribēja viņai gredzenu nozagt. Viņa tos pārvērta par diviem akmeņiem. Tā viņi tur, pie mājiņas, guļ. Kad saulīte uzspīd, vecā uz viņiem apsēžas un sildās.

- Bet kas jādara, lai viņus atkal atdzīvinātu?

- Jāpaslaka ar ūdeni no ezera, no kura neviens vēl nav dzēris.

Ivanko pataisīja vakariņas, pabaroja ij veco, ij kaķus un likās gulēt. Vecā sacīja tā:

- Ivanko, šonakt būs lieli pērkoni. Es tev aizlipināšu ausis ar vasku, lai neaizkrīt ciet.

Pusnaktī mājiņā lidus saradās visādas raganas, jodi un velni. Salidoja viņu tik daudz, ka ne guļus, ne stāvus nebija vietas. Ivanko izņēma vasku no vienas auss un klausījās:

- Es padzirdēju, ka ij trešais pusis nāk glābt niedres meitu. Es jau nu viņam parādīšu,  kur vēži ziemo. Gredzenu es paglabāju Dzelzu kalnā!

No rīta ragana puisi modina un prasa:

- Ivanko, vai tu ko dzirdēji?

- Nē, vecmāmuļ, gulēju kā akmens. — Puisis sāka posties ceļā.

- Es iešu tev līdzi, — teica trešais kaķis. — Veco mēs apmānīsim. Noķer kaut kur kaķi un piesien manā vietā. Vecā ir pusakla, tik drīz neko nepamanīs.

Ivanko tā arī izdara.

Vai nu ilgi gāja, vai neilgi, te abi izgāja klajā laukā. Pēkšņi visi gaisi iedunējās.

- Rādās, vecā jau lido mums pakaļ, — teica kaķis. — Būs laikam pamanījusi svešo kaķi. Bet es esmu viltīgāks...

Kaķis izraka bedri un teica:

- Lien iekšā!

Ivanko ielīda, paslēpās blakus kaķītim. Vecā pārlidoja viņiem pāri un vairs nerādījās.

Ivanko un kaķis izlīda no bedres un gāja tālāk. Gāja vienu dienu, otru, trešo, līdz nonāca pie alas. Kaķis sacīja tā:

- Te dzīvo burvis. Viņš uz raganu varen dusmīgs. Ej iekšā pie viņa, bet es tikmēr ķeršu peles.

Burvis bija vecs un vārgs kā muša rudenī. Gulēja, tik tikko elpu vilkdams. Ieraudzījis Ivanko, burvis teica:

- Labi gan, ka atnāci, puisīt. Atnes ūdeni, man nav spēka piecelties.

Ivanko atnesa ūdeni, pataisīja pusdienas, pabaroja veco. Burvis viņam stāsta:

- Kad es biju jauns, visas raganas mani godāja. Tad es kļuvu vecs, un viņas sadedzināja manu grāmatu un atstāja mani šai alā. Mani gaida nāve. Es tev, puisīt, atklāšu vislielāko neslēpumu. Gribi atrast Dzelzu kalnu? Tad klausies uzmanīgi. Pie alas, dienvidus pusē, ir apraktas burvju kurpes. Izroc tās laukā un ņem sev līdzi. Kad nonāksi pie jūras, iemet kurpes ūdenī – tās pārvērtīsies par laiviņu un aizvedīs tevi uz Dzelzu kalnu. Turpat būs arī ezers, no kura neviens vēl nav dzēris...

Neko vairāk burvis nepaspēja pateikt. Aizvēra acis un nomira.

Ivanko, kā pienākas, apbedīja burvi. Pēc tam izraka burvju kurpes un kopā ar kaķīti devās ceļā. Vai nu ilgi gāja, vai neilgi, bet nonāca pie zilās jūras.

Ivanko iemeta kurpes viļņos, un viņa priekšā no ūdens iznira laiviņa. Abi sēdās laiviņā un kuģoja pa jūru. Vēl ne vakars nepienāca, un viņi jau nonāca pie salas. Kad viņi izkāpa krastā, laiviņa atkal pārvērtās par kurpēm.

Salā bija biezs jo biezs mežs. Augstie koki sniedzās līdz pašām debesīm.

Kaķītis uzskrēja paša augstākā koka galotnē un skatījās uz visām pusēm. Tad uzsauca:

- Ivanko, tepat jau vien tas Dzelzu kalns ir!

Abi steidzās turpu, kur kaķis veda. Nonāca pie kalna, ielīda krūmos un sāka domāt, no kuras puses kalnā iekšā tikt. Viņi cieta klusu, un arī kalns klusēja.

Te pēkšņi kalns nočīkstēja un atvērās. No tā iznāca divpadsmit meitas ar groziem rokās.

- Laba diena, meitiņas! — Ivanko sveicina. — Kurp iedamas?

- Ogas lasīt. Bet kas tu tāds?

- Es pie jums ciemos atnācu.

- Mēs ciemiņus negaidām, mums nav brīv. Kad mūsu milža kungs tevi ieraudzīs, vairs nekur ciemos neiesi.

- Bet kas jūs tādas?

- Mēs esam milža kunga gūsteknes.

- Vai tad viņš nebaidās jūs vienas ogās laist?

- Nebaidās, jo no šīs salas nevar aizbēgt. Ir tikai viena vienīga laiva, kuru šī jūra laiž kuģot.

- Kur tad ir tā laiva?

- Pie burvja, kas vienā alā ķeipdams ķeipst. To laivu nekādiem spēkiem nevar atrast.

Ivanko gāja ar meitām lasīt ogas un stāstīja, cik jauki dzīvot tur, kur pulka cilvēku un nav tādu briesmīgu biezokņu. Tad viņš tām jautā:

- Vai jūs nezināt, kur milža kungs zelta gredzenu glabā?

- Zelta lādītē. Bet atslēdziņu no lādītes viņš tur kreisajā ausī. Bet, ja tu atslēgu paņemsi, samaksāsi par to ar dzīvību. Milža kungs pamodīsies un tevi uzreiz nogalēs. Viņš šajā kalnā ir pats stiprākais!

- Bet kas jādara, lai gredzenu paņemtu?

- Vispirms jāpaņem atslēdziņa viņam no kreisās auss, tad jāsadedzina milža kunga dzīvības grāmata, kas viņam tur uz galda stāv.

Meitas pielasīja pilnus grozus ogu. Kad bija pārnākušas, vārti atvērās; puisis paslēpās starp meitām un kopā ar tām iegāja kalnā.

Milža kungs gulēja lielā jo lielā zālē un krāca tā, ka pat kalns cilājās.

Ivanko klusiņām piegāja viņam klāt. Izvilka zelta atslēdziņu milzim no kreisās auss, tad paņēma šķiļamos un uzšķīla uguni. Viņš aizkūra krāsni un aizdedzināja milža kunga dzīvības grāmatu, kas stāvēja uz galda.

Lielajā zālē aizkūpēja dūmi, melni kā nakts... Kungs locīties locījās, bet pēc tam sāka izgaist. Pazuda kājas, rumpis, rokas, kakls... Maza grāmatas lapiņa nesadega, nokrita uz klona un apdzisa. Tai brīdī milža acis palēcās un sāka lidināties pa zāli. Ivanko izgāja no tumšā kakta, piegāja pie zelta lādītes, atdarīja to un paņēma gredzenu. Kunga acis visu laiku lidoja pa gaisu viņam pakaļ, bet Ivanko nebaidījās. Atvēris durvis, uzsauca:

- Ei, meitas! Atnesiet krūzi, lai varu pasmelt ūdeni no ezera, no kura neviens vēl nav dzēris.

- Rau, ņem krūzi, — atsacīja meitas.

Kaķītis aizveda viņu uz ezeru. Ivanko pasmēla ūdeni. Tad kaķītis sacīja tā:

- Laiks bēgt, kamēr vecā vēl nezina par sava dēla nāvi. Viņa sados mums sutu.

Abi pienāca pie briesmīgiem dzelzu vārtiem.

- Ivanko, trīs reizes paklauvē ar atslēdziņu!

Ivanko paklauvēja, un vārti atvērās. Ivanko, kaķītis un meitas steidzās uz jūras. Viņiem pakaļ pa gaisu lidoja milža kunga acis.

Ivanko iemeta viļņos burvju kurpes. No ūdens iznira laiviņa. Visi sēdās laiviņā un kuģoja prom. Ivanko atskatījās. Bērzā spīdēja milža kunga acis... No tām jūrā krita asaras, lielas un apaļas kā āboli...

Kad visi bija aizkuģojuši līdz viņam krastam, meitas izskrēja zaļā pļavā. Puisis noglabāja burvju kurpes azotē un sacīja tā:

- Nu, jaukās meitiņas, tagad dodieties mājās! Mums ar kaķīti savs ceļš ejams.

Meitas patencināja puisi un viņi šķīrās. Ivanko devās uz raganas mājiņu. Paslacīja divus akmeņus ar ūdeni, ko bija pasmēlis ezerā, no kura neviens vēl nav dzēris. Kā no miega modušies, piecēlās divi puiši.

- Mēs ilgi gulējām, —tie sacīja.

- Ē, ja es nebūtu jūs uzmodinājis ar ūdeni no šīs krūzes, jūs gulētu līdz pastardienai! Ejiet, puiši, mājās! Kā rādās, raganai vairs spēka necik nav palicis.

Puiši gāja mājās, bet Ivanko ar kaķīti devās uz niedrāju upes krastā. Ivanko izvilka gredzenu un uzmauca to niedres galotnītē.

Niedre sašūpojās, un te pēkšņi tās vietā uzradās meita — daiļa kā pavasara pirmā puķīte.

- Es bez tevis ne dienu nespēšu  nodzīvot, — teica Ivanko. — Nāc pie manis par sievu! — Meita iedeva viņam zelta gredzenu, un abi gāja pie meitas tētiņa un māmiņas. Tie bija krietni gucuļi, visas acis par savu vienīgo meitiņu izraudājuši.

Tā viņi nosvinēja kāzas, un kaķītis visu mūžu pie viņiem dzīvoja — vērpa zelta dzīparu un stāstīja pasakas.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova.

Klausies pasaku ukraiņu valodā šeit.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google