Pasakas.net

Pasakas

Ukraiņu valodā

Zirniņš

Teicējs: Zane Burnicka

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Reiz dzīvoja viens vīrs, viņam bija seši dēli un meitiņa. Viņi posās uz lauku art un teica, lai māsa aiznes launagu. Māsa saka:

- Kur tad jūs pošaties art? Es nezinu. — Viņi rāda:

- Mēs izarsim vagu no mājas līdz tam laukam, kur pošamies art. Pa to vagu tad arī ej.

Viņi aizbrauca.

Bet pie tā lauka mežā dzīvoja pūķis, tas ņēma un brāļu vagu nolīdzināja un izara jaunu, uz savu pili. Kad māsa devās brāļiem launagu nest, viņa gāja gar to vagu, un gāja tik ilgi, līdz nonāca pūķa sētsvidū. Tur arī pūķis viņu sagrāba.

Brāļi vakarā pārnāk mājās un saka mātei:

- Mēs arām, arām visu dienu, bet tu mums ne launaga neatsūtīji!

- Kā tad neatsūtīju? Kā Oļenka gāja aiznest, tā vēl ij tagad nav mājās. Man likās, viņa ar jums kopā pārnāks. Ka tik nav apmaldījusies!

Brāļi saka:

- Jāiet viņu meklēt.

Tā nu visi gāja pa to vagu un nonāca pie tā pūķa pils, kur bija viņu māsa. Ieiet pilī, tur māsa priekšā:

- Mīļie brālīši, kur gan es jūs paslēpšu, kad pūķis atlidos? Viņš taču jūs apēdīs!

Bet tur jau pūķis lido.

- Ā! — viņš saka. — Es saožu cilvēku smaku! Nu, ko, brašuļi, kausimies vai mieru līgsim?

- Ko vēl ne, — tie atbild, — kausimies!

- Tad jāiet uz dzelzu grīdu!

Gāja uz dzelzu grīdu kauties. Ij nemaz ilgi nebija kāvušies, kad pūķis viņiem cirta tā, ka dzīšus iedzina tai grīdā. Tad sagrāba brāļus, vairs tikko dzīvus, un iemeta dziļā cietumā.

Vīrs un sieviņa gaida dēlus, gaida — kā nav, tā nav. Kādudien sieviņa aizgāja uz upi veļu mazgāt, bet te pa ceļu ripo zirnis. Sieviņa pacēla zirni no zemes un apēda.

Pēc kāda laika viņai piedzima dēls. To nosauca par Zirniņu.

Dēls auga griezdamies; gadu vēl necik nebija, bet augumā jau varen liels. Kādu dienu tēvs ar dēlu raka aku, — raka, līdz aizrakās līdz lielam akmenim. Tēvs aizskrēja ļaudis saukt, lai palīdz to ārā izcelt. Kamēr tēva nebija, Zirniņš ņēma un izcēla akmeni. Ļaudis atnāca, ieraudzīja — un pat apstulba; tā nobijās, ka viņš tik stiprs, ka gribēja viņu nosist. Bet Zirniņš to akmeni pameta gaisā un tad noķēra, — ļaudis metās bēgt.

Tad nu viņi raka, raka, līdz aizrakās līdz lielam dzelzs gabalam. Zirniņš izvilka to no zemes un paņēma sev.

Tad kādu dienu Zirniņš tincina tēvu un māti:

- Man tak laikam bija brāļi un māsas...

- Ē, — vecie atbild, — bija tev, dēliņ, ij māsa, ij seši brāļi, bet ar viņiem gadījās tā un šitā...

- Nu, — dēls saka, — tad es iešu viņus meklēt. — Tēvs un māte lūgšus lūdzas:

- Neej, dēls, seši kā gāja, tā pazuda, vai nu tu viens nepazudīsi!

- Nē, iešu gan! Kā tad miesīgus brāļus un māsu nepestīt? — Viņš paņēma to dzelzs gabalu, ko bija no zemes izracis, un aiznesa kalējam.

- Izkal, — saka, — man vāli, bet labi lielu!

Kalējs kā ņēmās kalt, tā izkala tik lielu vāli, ka gandrīz no smēdes nedabūja laukā. Zirniņš paņēma vāli rokā, savicināja un kā uzmeta gaisā... Tad viņš sacīja tēvam:

- Es likšos gulēt, bet tu mani pamodini, kad vāle pēc divpadsmit dienām un naktīm zemē lidos.

Un nolikās gulēt. Trīspadsmitajā dienā vāle svelpdama nāk lejā! Tēvs viņu pamodināja, viņš piecēlās, izstiepa pirkstus, vāle kā atsitās, tā pāršķēlās uz pusēm. Viņš nu sacīja tā:

- Nē, ar tādu vāli brāļus un māsu meklēt nevar iet, — jākaļ cita.

Atkal gāja pie kalēja.

- Ņem, — saka, — kal par jaunu, lai ir tāda, kā man vajag!

Kalējs nokala vēl lielāku. Zirniņš arī to uzsvieda gaisā un atkal nolikās gulēt uz divpadsmit dienām un naktīm. Trīspadsmitajā dienā vāle lido atpakaļ, kaukdama tā, ka ij zeme dreb. Pamodināja Zirniņu, viņš piecēlās, izstiepa pirkstus, — vāle atsitās: tik drusciņ saliecās.

- Nu, ar tādu vāli var iet brāļus un māsu meklēt. Cep, māmiņ, maizi un kaltē sausiņus, — es iešu.

Paņēma savu vāli, tarbu ar maizi un sausiņiem, atvadījās un devās ceļā.

Gāja pa to vagu, pa to veco vagu, kuru tik tikko varēja redzēt, un iegāja mežā. Gāja pa mežu, gāja tik ilgi, līdz iznāca pie lielas pils. Iegāja pagalmā, tad namā, bet pūķa nav, vien māsa Oļenka mājās.

- Sveika, meitiņ! — Zirniņš saka.

- Sveiks, puisi! Kam tu šurp atnāci, atlidos pūķis un tevi apēdīs!

- Kazi, varbūt arī neapēdīs! Bet kas tu tāda?

- Es biju viena meitiņa tēvam un mātei, bet tad mani pūķis nozaga; seši brāļi gribēja glābt, bet postā aizgāja.

- Kur tad viņi ir? — Zirniņš tincina.

- Pūķis iemeta cietumā, nemaz nezinu, vai vēl dzīvi, varbūt jau pīšļos sakrituši.

- Kazi, varbūt es tevi izpestīšu, — saka Zirniņš.

- Ko tu izpestīsi! Seši neizpestīja, kur nu tu viens, — atsaka Oļenka.

- Nieki! — atsaucas Zirniņš. Tā nu viņš apsēžas pie loga un gaida.

Drīz jau lido pūķis. Atlidoja, kā tikko ienāca iekšā — tā uzreiz:

- Ei! — saka — Es saožu cilvēka smaku!

- Kā nu nesaodīsi, - atsaucas Zirniņš, — ja es esmu atnācis.

- Ehei, brašuli, — ko tu te meklē? Kausimies vai mieru līgsim?

- Kur nu mieru līgt, — kausimies! — Zirniņš atsaka.

- Tad jāiet uz dzelzu grīdu!

- Ejam! — Aizgāja. Pūķis tad saka:

- Cērt nu!

- Nekā, — Zirniņš atteic. — Cērt tu pirmais!

Pūķis kā cirta, tā līdz kāju kauliņiem iedzina puisi dzelzu grīdā. Zirniņš izrāva kājas laukā, kā savicināja vāli, kā cirta, — iedzina pūķi dzelzu grīdā līdz ceļiem. Pūķis izplēsās laukā, cirta — un arī Zirniņu līdz ceļiem iedzina. Zirniņš cirta otrreiz, un pūķi līdz vidum grīdā iedzina, cirta trešoreiz — pavisam nosita.

Tad nu Zirniņš gāja uz cietumu zemes dziļumos, atvēra savu brāļu kambarus, bet tie tik tikko dzīvi. Paņēma tos līdzi, paņēma līdzi māsu Oļenku līdz ar visu zeltu un sudrabu, kas tik pūķim bija, un devās mājās.

Tā nu visi iet, bet Zirniņš nestāsta, ka ir viņu brālis. Kādu gabalu nogājuši, apsēdās zem ozola atpūsties. Zirniņš, pēc kaujas noguris, aizmiga ciešā miegā, bet seši brāļi savā starpā runā:

- Ļaudis par mums smiesies: kā mēs tā, sešatā pūķi neuzveicām, bet viņš viens nokāva. Un vēl visu pūķa mantu sev pievācis!

Runāja, runāja, kamēr norunāja: viņš guļ, neko nemanīs — kārtīgi piesiet viņu ar  lūkiem pie ozola, lai nevar izrauties, — tad viņu zvēri saplosīs. Domāts — darīts, piesēja Zirniņu un gāja tālāk.

Zirniņš guļ un neko nemana. Gulēja dienu, gulēja nakti, pamostas — piesiets. Kā viņš rāvās augšā — tā to ozolu ar visām saknēm no zemes izrāva. Ņēmis ozolu kamiešos, gāja mājās.

Pienācis pie namdurvīm, dzird: brāļi jau pārnākuši un mātei taujā:

- Kā nu bija, māmiņ, vai tev vēl bija bērni?

- Kā nu ne? Dēls Zirniņš man bija, kas devās jūs pestīt. — Tad viņi:

- Ko mēs tā viņu piesējām — jāskrien un jālaiž vaļā!

Bet Zirniņš kā met to ozolu pret sienu — daudz netrūka, būtu mājiņu sagāzis.

- Palieciet vien, ja reiz jūs tādi! — viņš teica. — Es iešu pasaulē.

Un tā viņš atkal devās ceļā, uzcēlis vāli plecos.

Gāja, gāja, tad redz: te viens kalns, tur otrs kalns, bet pa vidu vīrs, ar rokām un kājām pret kalniem atspēries un stumj tos katru uz savu pusi.

- Dievs palīdz! — Zirniņš teica.

- Dievs dod veselību!

- Ko tad tu, puis, te dari?

- Stumju malā kalnus, lai var pa vidu iziet.

- Kurp tad iedams? — Zirniņš prašņā.

- Laimi meklēt.

- Ā, es arī turpat. Kā tev vārdā?

- Kalnu gāzējs. Un tev?

- Zirniņš. Iesim kopā!

- Iesim!

Viņi devās ceļā. Iet, bet te ierauga: viens vīrs meža vidū, kā pavicina roku — tā ozolu izrauj ar visām saknēm.

- Dievs palīdz!

- Dievs dod veselību!

- Ko tad tu, puis, te dari?

- Rauju kokus laukā, lai ceļagājējam vietas vairāk.

- Kurp tad iedams?

- Laimi meklēt.

- Ā, mēs arī turpat. Kā tev vārdā?

- Koku rāvējs. Un jums?

- Zirniņš un Kalnu gāzējs. Iesim kopā!

- Iesim!

Tālāk gāja trijatā. Iet, bet te ierauga — viens vīrs ar lielām ūsām pie upes: kā pavirpina ūsu, tā ūdens pašķiras, var pa sausu zemi cauri iziet. Viņi tam:

- Dievs palīdz!

- Dievs dod veselību!

- Ko tad tu, puis, te dari?

- Pastumju ūdeni malā, lai var upei pāri tikt.

- Kurp tad iedams?

- Laimi meklēt.

- Ā, mēs arī turpat. Kā tev vārdā?

- Ūsu vērpējs. Un jums?

- Zirniņš, Kalnu gāzējs, Koku rāvējs. Iesim kopā!

- Iesim!

Gāja ar. Laba gan viņiem bija iešana:  ja ceļā gadījās kalns — Kalnu gāzējs nogāza, ja mežs — Koku rāvējs izrāva, ja upe — Ūsu vērpējs pastūma malā. Tā nu viņi iegāja lielā mežā, gāja, līdz ierauga — priekšā mājiņa. Iegāja iekšā — mājiņā neviena nav.

Te mēs pārlaidīsim nakti, - Zirniņš sacīja.

Pārlaida nakti, un no rīta Zirniņš sacīja tā:

- Tu, Kalnu gāzēj, paliec un pataisi pusdienas, bet mēs trīs iesim medībās!

Viņi aizgāja, bet Kalnu gāzējs pataisīja pusdienas un nolikās atpūsties. Te kāds klauvē pie durvīm:

- Atver!

- Tad ta lielkungs, pats atvērsi, — Kalnu gāzējs atcērt.

Durvis atvērās, un kāds atkal sauc:

- Pārcel mani pār slieksni!

- Tad ta lielkungs, pats pāri tiksi!

Un mājiņā ielīda vecītis, pats mazs mazītiņš, bet bārda pa zemi velkas. Uzreiz saķēra Kalnu gāzēju aiz cekula, uzkāra uz nagliņas pie sienas, bet pats sēdās pie pusdienām. Visu apēdis, izdzēris, izplēsa Kalnu gāzējam no muguras ādas sloksni un nozuda.

Kalnu gāzējs grozījās, grozījās, līdz, veselu matu kušķi uz nagliņas atstājis, metās no jauna pusdienas taisīt; kad biedri pārnāca, jau bija gandrīz gatavas.

- Ko tad tu ar pusdienām tā aizkavējies?

- Ek, aizsnaudos uz brīsniņu!

Visi paēda un likās gulēt. Nākamajā dienā piecēlās, un Zirniņš saka:

- Nu, tagad mājās paliec tu, Koku rāvēj, bet mēs iesim medībās.

Viņi devās medībās, bet Koku rāvējs pataisīja pusdienas un nolikās atpūsties. Te kāds klauvē pie durvīm!

- Atver!

- Tad ta lielkungs, pats atvērsi!

- Pārcel pāri slieksnim!

- Tad ta lielkungs, pats pāri tiksi!

Un ielīda mājiņā vecītis, pats mazs mazītiņš, bet bārda pa zemi velkas. Uzreiz saķēra Koku rāvēju aiz cekula, pakāra uz nagliņas, bet pats sēdās pie pusdienām. Visu apēdis, izdzēris, izplēsa Koku rāvējam no muguras ādas sloksni un nozuda.

Koku rāvējs kulstījās, kulstījās, kamēr norāvās no nagliņas un metās pusdienas taisīt. Drīz jau biedri bija klāt.

- Ko tad tu ar pusdienām tā aizkavējies?

- Ek, aizsnaudos, — tas atbild, — uz brīsniņu...

Kalnu gāzējs klusē — jau noprot, kas te noticis.Trešajā dienā mājās paliek Ūsu vērpējs, — un viss ir tāpat. Tad Zirniņš viņiem saka:

- Jūs gan esat slinki pusdienu taisītāji! Rīt ejiet vieni paši medībās, bet es palikšu mājās.

Nākamajā dienā tā arī notiek: tie trīs aiziet medībās, bet Zirniņš paliek mājās. Pataisa visiem pusdienas un noliekas atpūsties. Te kāds pie durvīm dauzās:

- Atver!

- Pagaidi, tūlīt atvēršu, — atsaucas Zirniņš.

Atvēra durvis, — bet tur vecītis, pats mazs mazītiņš, bet bārda pa zemi velkas.

- Pārcel mani pār slieksni!

Zirniņš paņēma viņu un pārcēla. Tas uzreiz tā tik snaikstās gar viņu.

- Ko gribi? — Zirniņš noprasa.

- Kaut ko redzēt gribu, - vecītis atbild un stiepj roku pēc matu cekula, bet, kad jau grābs to ciet, Zirniņš uzreiz:

- Ak re, kāds tu esi! — saķer to aiz bārdas, paņem cirvi, aizstiepj vecīti pie ozola un, pāršķēlis ozolu pušu, iebāž šķirbā vecīša bārdu un iespīlē.

- Ja reiz tu, vecīt, — saka, — esi no tiem, kas uzreiz aiz cekula grābj, tad pasēdi vien, kamēr es atkal atnākšu.

- Viņš aiziet uz mājiņu — biedri jau klāt:

- Kur tad pusdienas?

- Sen gatavas!

Visi ieturēja pusdienas, un tad Zirniņš saka:

- Nāciet līdzi — es jums tādus brīnumus parādīšu, ka vai nu!

Visi aiziet pie ozola, bet tur nav ne vecīša, ne ozola: vecītis izrāvis ozolu ar visām saknēm un aizvilcis sev līdzi. Tad Zirniņš izstāstīja biedriem, kā viņam gadījās, bet tie tad arī atzīstas, kā vecītis viņus aiz cekula uz naglas kāra un sloksnes no muguras plēsa.

- Ē, — saka Zirniņš, —- ja reiz viņš tāds, iesim viņu meklēt.

Vecītis bija vilcis ozolu līdzi — uzreiz varēja redzēt, kur vilcis, — tā nu viņi pa to sliedi arī gāja un nonāca pie dziļa cauruma — tik dziļa, ka ij dibena neredz. Zirniņš saka:

- Nu, Kalnu gāzēj, lien iekšā!

- Neparko!

- Tad tu, Koku rāvēj!

Arī Koku rāvējs un Ūsu vērpējs negribēja caurumā līst.

- Ja reiz tā, — saka Zirniņš, — tad es pats līdīšu. Vīsim virves!

Viņi novija virves, Zirniņš vienu galu aptina ap roku un saka:

- Laidiet lejā!

Tie sāka laist viņu lejā, ilgi laida, līdz sasniedza dibenu, —pašā viņpasaulē. Zirniņš sāka tur apkārt staigāt, te ierauga: liela pils. Viņš iegāja tai pilī, bet tur viss laistās zeltā un dārgakmeņos. Iet viņš pa kambariem, bet te viņam pretī skrien ķēniņiene — tik daiļa, ka daiļākas visā pasaulē nav.

- Ai! — viņa saka. — Labais cilvēk, kā tu te gadījies?

- Es, — Zirniņš atbild, — meklēju mazu vecīti, kam bārda pa zemi velkas.

- Ir te, — viņa atsaka, — vecītis, velk bārdu no ozola laukā. Neej pie viņa — viņš tevi nokaus, jau pulka ļaužu ir nokāvis!

- Nenokaus! — Zirniņš attrauc, — es pats viņam to bārdu iespīlēju. Bet ko tad tu te dari?

- Es, — viņa atbild, — esmu ķēniņiene, vecītis mani nozaga un nelaiž vaļā.

- Nu, es tevi izpestīšu. Ved mani pie viņa!

Ķēniņiene veda ar. Un tiešām, rau, vecītis sēž un jau bārdu izvilcis no ozola. Kā ierauga Zirniņu, tā uzreiz saka:

- Ko tu te atnāci? Kausimies vai mieru līgsim?

- Kur nu mieru! — Zirniņš attrauc. — Kausimies!

Tā nu viņi ņēmās kauties. Kāvās, kāvās, un beigās tomēr Zirniņš viņu ar savu vāli nosita. Tad abi ar ķēniņieni savāca visu zeltu un dārgakmeņus trīs maisos un devās atpakaļ uz to caurumu, pa kuru Zirniņš lejā nolaidās. Piegāja pie cauruma un sauc:

- Ei, brāļi! Vai jūs vēl tur esat?

- Esam!

Viņš piesēja virvei galā vienu maisu un parāva, lai tie velk augšā:

- Tas ir jums.

Tie izvilka, nolaida atkal virvi lejā. Viņš piesēja otru maisu:

- Arī tas jums.

Tāpat trešo viņiem atdeva — visu savu guvumu. Tad piesēja ķēniņieni:

- Bet šis ir man, — saka.

Tie trīs izvilka ķēniņieni un nu bija laiks vilkt laukā Zirniņu. Tie sāk domāt:

- Ko mēs viņu laukā vilksim? Lai labāk arī ķēniņiene tiek mums! Pavilksim viņu uz augšu un palaidīsim vaļā, — viņš nokritīs un nositīsies.

Bet Zirniņš jau bija nopratis, ko šie nodomājuši, — paņēma un piesēja virvei galā akmeni un sauc:

- Velciet mani augšā!

Viņi uzvilka labi augstu un palaida vaļā — akmens noblīkšķēja vien!

- Nu, — Zirniņš saka, — jūs gan man esat labi!

Sāka iet pa viņpasauli. Gāja, gāja, bet te savilkās mākoņi, sākās lietus un krusa. Viņš paslēpās zem ozola. Te dzird — augšā ligzdā čiepst grifēni.

Viņš uzrāpās ozolā un apsedza tos ar svārkiem. Lietus pārgāja, un atlidoja liels grifa putns, to grifēnu tēvs. Skatās — bērni apsegti, un uzreiz tiem jautā:

- Kurš jūs tā apsedzis? — Bet bērni atbild:

- Ja neapēdīsi, pateiksim.

- Neapēdīšu, — apsola grifs.

Lejā zem ozola sēž viens vīrs, viņš tad arī apsedza.

Grifs aizlidoja pie Zirniņa un sacīja viņam tā:

- Saki, ko tev vajag, visu tev došu, jo pirmoreiz mani bērni palika dzīvi! Citādi vienmēr tā — kamēr es esmu prom, sākas lietus un viņi ligzdā noslīkst.

- Aiznes mani atpakaļ pasaulē! — saka Zirniņš.

- Mjā, nu tu gan man darbu uzdevi! Labi, ko tur daudz — jālido! Paņem līdzi sešas mučeles gaļas un sešas mučeles ūdens! Kad es lidodams pagriezīšu galvu pa labi, iemet man mutē gaļas gabalu, kad pagriezīšu pa kreisi, iedod padzerties ūdeni, citādi es neaizlidošu līdz galam, nokritīšu zemē.

Tā viņi paņēma sešas mučeles gaļas un sešas mučeles ūdens, Zirniņš sēdās grifam mugurā, un viņi pacēlās gaisā. Lido, lido, kad grifs pagriež galvu pa labi, Zirniņš iemet viņam mutē gaļas gabalu, kad pagriež pa kreisi — iedod padzerties ūdeni. Lidoja ilgi — bet nu jau gandrīz pasaule klāt. Te grifs pagriež galvu pa labi, bet mučelē vairs nav ne viena paša gaļas gabala. Zirniņš nogrieza gabalu sev no ciskas un iemeta grifam rīklē. Izlidoja laukā, un grifs tincina:

- Kas bij tā gardā gaļa, ko tu man beigās iedevi?

Zirniņš rāda uz savu kāju:

- No šejienes, — viņš saka.

Tad grifs izspļāva ciskas gabalu, aizlidoja un atnesa veselības ūdeni; kad pielika cisku vietā un apslacīja ar šo ūdeni, kāja saauga kopā.

Tad grifs atgriezās mājās, bet Zirniņš devās meklēt savus biedrus. Tie jau bija aizgājuši pie ķēniņienes tēva, dzīvoja pie viņa un ķildojās savā starpā: katrs gribēja ķēniņieni precēt, un tā viņi nespēja mieru salīgt.

Te ieradās Zirniņš. Tie visi iztrūkās, domāja, ka viņš tos nogalēs, bet Zirniņš viņiem saka:

- Miesīgi brāļi, ij tie bija to pašu nodomājuši, — būs vien man jums jāpiedod.

Piedeva ar. Pats apņēma par sievu to ķēniņieni un dzīvoja laimīgs.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova.

Klausies pasaku ukraiņu valodā šeit.

 

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google