Pasakas.net

Pasakas

Vecā lapsa - gudriniece

Teicējs: Laine Rudāka

veca lapsa gudriniece 600px.jpg
Ilustrators: Sindija Beldava
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Kādreiz, senos laikos, jaunās lapsas vienmēr gāja padzer­ties uz vienu un to pašu kalnu avotu, jo cita nekur tuvāka un tālākā apkārtnē nebija. Visapkārt pletās kalnāji — tikai akmeņi, klintis un dzeloņkrūmi. Lāčumāte bija nolūkojusi, kurp jaunas lapsas dodas dzert ūdeni, un nolēma pamieloties ar lapsas gaļu. Domāts — darīts, lāčumāte ik dienas noķēra kādu jaunu lapsu vai pat vairākas un saplosīja.

   Pārbiedētās lapsas, slāpju mocītas, nezināja, ko iesākt, — uz avotu doties bail, lāčumāte sēž krūmos un gaida laupījumu. Padomāja, padomāja — un devās pie vecās lapsas padomu taujāt.

   — Kā rādās, mums gals klāt, — jaunās lapsas sūkstījās, pie vecās lapsas nonākušas, — ja tiksim lācenei ķetnās, tad uz glā­biņu nav ko cerēt, bet, ja nedabūsim padzerties, pēc dažām die­nām tāpat būsim pagalam. Saki — ko lai darām, kā lai glābja­mies?

   — Neraizējieties, — vecā lapsa sacīja, lūkodama jaunās no­mierināt, — pacietieties vēl mazliet. Es jūs izpestīšu no ķezas.

   Vecā lapsa, uz ķeģīša atspiezdamās, kumuroja prom uz avotu. Vietā, kur avots iztecēja no ezera, viņa apsēdās uz kraujā krasta, saboza asti un, ķepas uz ķeģa salikusi, sēdēja un lūko­jās ūdenī.

   Lāčumāte ieraudzīja veco lapsu, izlīda no krūmiem — un sāka irgoties:

   — Ko tu, vecen, te dari? Tik tikko jaudā kājas pavilkt, bet kleberē pa kalniem. Ak ūdentiņu sagribējās? Aukstu avota ūdentiņu, ko? Un ja nu es tevi apēdīšu — ko tad?

   — Ko nu par mani, — mierīgi atbildēja vecā lapsa, — es jau esmu veca, tik un tā jāmirst nost. Es tikai domāju, kā pa­līdzēt tavai radiniecei, kurai klājas plāni.

   — Kādai radiniecei? Kāpēc viņai klājas plāni? — lācene ņēmās lapsu izvaicāt.

   — Vai tad tu neredzi? Tava radiniece iekritusi ūdenī un ne­tiek laukā. Bet es te sēžu un domāju, kā viņu no turienes izvilkt.

   — Kur tad viņa ir? — lāčumāte vaicāja. Lapsa pagājās nostāk, bet lāčumāte nosēdās viņas vietā uz krasta, palūkojās lejup — un ieraudzīja mierīgajā ūdenī savu atspīdumu.

   — Re, tur ir! Vai tagad tu viņu redzi? — lapsa noprasīja.

   — Redzu gan! — lāčumāte sacīja. Un ierēcās. Ari otra lāčumāte ūdenī atšiepa zobus.

   — Padomā tik, un vēl rāda zobus! — lācene noskaitusies ierūcās. — Tūlīt es viņai parādīšu!

   Un lāčumāte ar briesmīgu rēcienu metās lejā no kraujas. Ezers tanī vietā bija dziļumdziļš, dibenā — asi akmeņi. Apskrambājusies, apdauzījusies, pārbijušies lācene tā arī netika vairs ārā no ledusaukstā ūdens un turpat nogrima. Kopš tā laika, kad lācene noslīka ezerā, jaunajām lapsām bija miers — viņas atkal varēja doties uz avotu ūdeni dzert.

(Albāņu tautas pasaka)

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google