Pasakas.net

Pasakas

Vecais zirgs

Teicējs: Imants Dāvidsons

drawing_003631_9c5b0e16.jpg
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Vienam saimniekam bija vecs zirgs. Viņam kļuva jau par smagu arklu vilkt, sāka pagurt. Saimnieks apžēlojās par zirgu, apkala to ar tērauda pakaviem un palaida pļavā ganīties.

   Ganījās zirgs nedēļu, ganījās otru. Nobarojās, pat spārdīt jau sāka.

   Reiz gadījās tai pļavā uznākt lauvam. Tas ieraudzīja zirgu un izbrīnījās: kas tas par zvēru?

   — Kas tu tāds esi? — viņš vaicāja zirgam.

   — Zirgs. Un kas tu esi?

   — Es esmu lauva. Visu zvēru ķēniņš. Es tevi apēdīšu.

   — Lai mani apēstu, — zirgs sacīja, — ir jābūt stipram ...  

   Lauva sita sev ar asti pa sāniem un ierēcās:

   — Es esmu pats stiprākais zvērs!

   — Ha-ha-ha! — iesmējās zirgs. — To mēs vēl redzēsim, kurš no mums stiprāks. Mērosimies spēkiem!

   — Kā tad mēs mērosimies? — lauva jautāja.

   — Vai redzi tur to lielo akmeni?

    — Redzu, — sacīja lauva.

   — Tad, lūk, kurš no mums iesitīs pret to akmeni tik stipri, lai uguns pašķīstu, tas arī būs stiprākais.

   — Labi, — lauva piekrita.

   Tad piegāja pie akmens un sāka ar ķetnām to sist. Sita, sita, vai visus nagus aplauza, taču uguni tā ari neizšķīla.

   — Ha-ha-ha! — zirgs smējās. — Tu, brālīt, esi pavisam vājš. Un vēl par ķēniņu saucies! Palūk, kā es sitīšu!

   Vecais zirgs piegāja pie akmens, nostājās pret to ar pakaļgalu, pasmīnēja, pasvieda pakaļkājas gaisā un spēra ar pakaviem pret akmeni ... Dzirksteles vien nozibsnīja.

   «Oho,» lauva sevī nodomāja. «Ar tādu zvēru nav joki.»

   Un, neko nesacījis, skrēja projām uz mežu. Tur satika vilku.

   — Labu dienu, jūsu ķēnišķīgā augstība! — vilks paklanīdamies sveicināja. — Uz kurieni, jūsu laipnība, staigājāt? Ko dzirdējāt, redzējāt?

   — Biju zaļā pļavā, — lauva atbildēja. — Redzēju tur pašu stiprāko zvēru ...

   — Kādu tad? — vilks vaicāja.

   — Zirgu.

   — Hm ... — vilks norūca. — Es viņus esmu ne tikai redzējis, bet diezgan daudz arī apēdis.

   — Ko tu izgudro! — lauva noskaitās. — Tas nevar būt.

   — Tad nāciet, jūsu laipnība, man līdzi, gan tad redzēsiet, kā es ar viņu tikšu galā.

   Aizgāja abi uz pļavu.

   — Nu, kur tad ir tas zirgs? — vilks jautāja.

   — Eku, aiz krūmiem staigā.

   — Nevaru saredzēt, — sacīja vilks.

   Tad lauva satvēra vilku aiz pleciem un pacēla augstu gaisā.

   — Vai tagad redzi?

   Bet vilks klusē, kā ūdeni mutē ieņēmis.  

   Lauva paskatījās uz vilku — bet tas vairs pat neelpo: zvēru ķēniņš šo nožņaudzis savās ķetnās. Lauva nolaida vilku zemē un sacīja:

   — Redzi nu: tu tikai paskatījies vien uz viņu un tad jau zaudēji samaņu. Te nu bija tava lielība! Kas tad būtu noticis, ja mēs būtu piegājuši tam zvēram tuvāk: viņš būtu apēdis gan tevi, gan mani ..,

   Lauva tik ļoti izbijās no zirga, ka ņēma un aizbēga uz tālām zemēm.

   Kopš tā laika lauva mūsu pusē vairs nedzīvo.

   (Baltkrievu tautas pasaka)

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google