Pasakas.net

Pasakas

Zosu Matīss

Teicējs: Valters Krauze

zosu_matisam_kanepe.jpg
Ilustrators: Elita Kaņepe
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Kādreiz sensenos laikos dzīvoja kāda sieviete, kurai bija dēls Matīss. Tomēr šis zēns nevēlējās un nevēlējās kļūt par krietnu cilvēku. Kaut arī viņš jau bija pieaudzis jauneklis, Matīss aizvien vēl negribēja pelnīt iztiku, daudz labprātāk viņš laiku pavadīja mātes būdiņā.

   Lai cik bieži māte censtos viņu pierunāt doties strādāt, zēns tikai atbildēja: „Citiem es nestrādāšu!”. Vienīgais, kas Matīsam patika, bija zosu ganīšana. Viņiem bija sešpadsmit mazi zoslēni, divas zosis un zostēviņš. Kopā deviņpadsmit. Kad Dobrogā notika gadatirgus, mazie zoslēni tikko bija sasnieguši vajadzīgo svaru.

   Te pēkšņi Matīss sacīja savai mammai: „Māt, es vedīšu zosis uz Dobrogu, uz tirgu!”

   „Kāpēc tu gribi viņas pārdot? Mums pašiem tās varētu noderēt!” sacīja jaunekļa māte.

   Tomēr zēns iespītējās un par visām varītēm gribēja zosis vest uz Dobrogu. Beigās māte piekāpās, iedeva viņam sāls pīrāgu un novēlēja labu ceļa vēju. Jauneklis trīs vecās zosis atstāja mājās, bet ar jaunajām devās ceļā, līdz sasniedza tirgu.

   Pie Matīsa pienāca pilsētas valdnieks Dobrogi kungs un prasīja: „Jaunekli, par cik tu man pārdosi pāris zosis?”

   „Pāris maksā divus dālderus! Pat savam tēvam es nepārdotu lētāk!”

   „Oho! Tu, nebēdni, diedelniek! Vēl neviens nav man, šīs zemes saimniekam, noteicis savu preču cenu, un arī Tu nenoteiksi. Tu atdosi man savas zosis par vienu forintu!”

   „Nedarīšu vis’! Kā jau teicu, zosis maksā divi dālderi!” iespītējās Matīss.

   Līdzās Dobrogi kungam stāvēja divi zaldāti, kuriem viņš pavēlēja Matīsu un viņa zosis nogādāt pilī. Zosis viņam tika atņemtas un jauneklis pats saņēma 25 sitienus ar pletni. Pieceļoties no sola, viņš teica: „Ir jau labi! Tikai es to kungam vēl trīskārši atmaksāšu!” Valdnieks sadusmojās un teica kareivjiem: „Šis klaidonis ir pelnījis vēl trīsdesmit sitienus!” Kareivji izpildīja pavēlēto sodu un tad palaida Matīsu vaļā. Zosu gans, neteikdams ne vārda, devās prom.

   Pagāja vairāki gadi. Lai arī dusmu un aizvainojuma dēļ Matīss bija aizceļojis no sava dzimtā ciema, tomēr pāridarījumu viņš nespēja aizmirst, tāpēc viņš atgriezās Dobrogā. Un ko viņš dzirdēja jau pirmajā dienā? — Dobrogi kungs būvēja jaunu pili. Matīss uzvilka namdara drēbes un devās uz pilsētu. Puse pils jau bija gatava un atlikušie kokmateriāli jau sazāģēti gulēja līdzās pilij. Jauneklis devās turp un kā jau namdaris cītīgi nopētīja baļķus.

   Kad Dobrogi kungs redzēja svešu namdari stāvam pie viņa jaunās pils un to pētām, devās viņš laukā, lai uzzinātu, kas šis ir un ko vēlas. Uz šiem jautājumiem Matīss atbildēja: „Es esmu namdaris no svešuma un pie tam vēl ļoti slavens.”

   „Vai šie koki ir labi?” jautāja Dobrogi valdnieks.

   „Pati pils ir tīri ciešama, bet būtu žēl izmantot šos krāmus.”

   „Man pieder mežs, kurā viens koks ir skaistāks par citu. Ja šie materiāli nav labi, tad mēs varam nocirst citus. Nāciet man līdzi un izvēlieties pats!”

   Tūlīt Dobrogi kungs pavēlēja simts vīriem ņemt cirvjus un doties uz mežu. Pats viņš kopā ar namdari, protams, iekāpa karietē. Viņi brauca arvien dziļāk un dziļāk mežā. Namdaris meklēja īstos kokus. Kādu viņš atrada šeit, kādu — tur. Visi simts vīri cirta un zāģēja kur nu kurais, bet Matīss veda Dobrogi kungu arvien dziļāk mežā. Pēkšņi viņi nonāca kādā ielejā, kur nevarēja sadzirdēt pat spēcīgos cirvju cirtienus. Arī šeit namdaris atrada kādu piemērotu koku un teica: „Kungs, nomēriet stumbru, šis noteikti derēs!” Dobrogi kungs apķēra koku, lai redzētu, vai tas ir pietiekami resns. Tieši to arī namdaris Matīss bija gaidījis. Viņš sasēja Dobrogi kunga rokas un aizbāza viņa muti ar sausām sūnām, lai kungs nevarētu pakliegt.

   Tad viņš nolauza kādu žagaru un sāka iepērt Dobrogi kungu, pēc tam no kunga somas viņš izņēma naudu par zosīm un ielika savā kabatā. Pirms brašais puisis devās prom, viņš vēl atbildēja jautājošajam Dobrogi kunga skatienam: „Es neesmu namdaris, bet Matīss. Atcerieties? Tas ar zosīm! Un no šī brīža tieši tas arī būšu: Zosu Matīss. Tas, kuram kungs ar varu atņēma zosis, tas, kuram kungs algas vietā deva pērienu. Vēl divas reizes es nākšu atpakaļ, jo es solīju trīskārši jums atmaksāt.”

   Zosu Matīss atstāja kungu piesietu pie koka un devās prom. Vīri cirta kokus, pēcāk atpūtās un gaidīja Dobrogi kungu un namdari. Nevienu nesagaidījuši, viņi izveidoja ķēdi un sāka abus meklēt. Gandrīz kā mednieki ķēra zaķus.

   Pēc ilga laika viņi atrada Dobrogi kungu, no namdara nebija ne vēsts. Viņi nāca arvien tuvāk kungam, kurš izskatījās vairāk beigts nekā dzīvs. Viņš bija tā sapērts, ka viņš knapi spēja izdvest kādu skaņu.

   „Tas nebija namdaris, bet gan Zosu Matīss, kuram es pirms kāda laika atņēmu zosis. Tas bija tik sen. Es to jau esmu aizmirsis, tomēr viņš teica, ka vēl divreiz atgriezīšoties”, novaidējās Dobrogi kungs.

   Palagā ietītu pārnesa vīri kungu mājās, no izbīļa viņš bija kļuvis gandrīz mēms. Ilgu laiku valdnieks necēlās no gultas. Viņš lika rakstīt daudziem ārstiem, lai tie ierodas un viņu dziedina, tomēr neviens to nevēlējās uzņemties.

   Pēc vairākām dienām šī ziņa sasniedza arī Matīsu, kurš uzreiz ietērpās kā mācīts ārsts, noīrēja ratus un devās uz Dobrogu. Sasniedzis pilsētu, viņš izkāpa pie kādas viesnīcas. Kādu laiku viņš uzjautrinājās, uzvezdamies kā svešinieks, un tad vaicāja viesnīcniekam, vai pilsētā esot kas jauns.

   „Izņemot Dobrogi kunga šausmīgo slimību, nav daudz jaunumu. Ja būtu kāds ārsts, kurš varētu viņu izdziedināt, viņš maksātu labu algu.”

   Matīss glaudīja savu pielīmēto bārdu un domīgs teica: „Es labprāt viņu izārstētu!”

   Viesnīcnieks par to ļoti priecājās un uzreiz sūtīja kungam ziņu, ka ieradies ārsts no svešas zemes, kurš visus spēj izārstēt. Pavisam drīz viesnīcā ieradās valdnieka padotie un aizveda Matīsu uz pili.

   Ārsts piegāja pie slimnieka, apskatīja viņu no visām pusēm un tad pakratīja galvu.

   „Arī jūs domājat, ka mani nevar izdziedināt, vai ne?”, nogurušā balsī vaicāja Dobrogi kungs.

   Ārsts kādu brīdi padomāja un tad atbildēja: „Ja tas būs iespējams, tad es jūs izdziedināšu.” Pēc šiem vārdiem Dobrogi kungs uzreiz jutās labāk.

   Zosu Matīss lika iekurt uguni un uzsildīt ūdeni vannai, tad visu pils personālu viņš nosūtīja uz mežu vākt zālītes. Pilī palika tikai Matīss un Dobrogi kungs. Tiklīdz visi bija prom, Matīss nostājās pie gultas ar žagaru rokā: „Tūlīt sāksies ārstniecības kūre! Es neesmu ārsts, bet Zosu Matīss! Divreiz esmu šeit jau bijis, bet es nākšu vēlreiz.” Matīss paņēma visu kumodē atrasto naudu un devās prom. No sitieniem Dobrogi kungs bija kļuvis vēl slimāks. Kad pilī atgriezās kalpotāji, kungs tikai nostenēja, lai viņi atrod ārstu. „Tas nebija ārsts, tas bija Zosu Matīss.”

   Dobrogi kungs izdeva ļoti daudz naudas, līdz kādam ārstam izdevās viņu izdziedināt. Baidoties no Zosu Matīsa, valdnieks visu laiku tika apsargāts. Tomēr pēc kāda laika par zosu ganu tika aizmirsts.

   Reiz notika Dobrogā atkal gadatirgus un Zosu Matīss nolēma, ka ir pienācis laiks atkal sameklēt valdnieku. Viņš pārģērbās par zirgu tirgotāju, sarūpēja sev labu zirgu un devās uz tirgu. Jauneklis nostājās kopā ar citiem zemniekiem un centās zirgu pārdot. Kad zirgs bija pārdots, viņš devās tālāk, apskatīja tirgu un gaidīja Dobrogi kungu. Pēkšņi Matīss dzirdēja kādu kungu sakām, ka viņa zirgs ir visātrākais.

   „Tiešām? Tieši tādu zirgu man vajag! Es to pirkšu, ja izmēģinājuma skrējiens būs tāds, kā es to vēlos!” teica Zosu Matīss.

   „Sarunāts!”

   „Uzleciet zirgā un ejiet uz ceļa. Kad jūs ieraudzīsiet Dobrogi kungu viņa karietē, tad nobļaujieties, ka esat Zosu Matīss un ātri jājiet prom!” Zirga pārdevējs ieraudzīja valdnieka karieti. Jādams tai garām, viņš skaļi nobļāvās un tad strauji aizrikšoja. Dobrogi kungs pavēlēja saviem kareivjiem noķert zirgu, katram piesolot divus zelta dālderus. Viņi aizrikšoja un valdnieks palika viens savā karietē. Te pēkšņi gans nostājās viņam līdzās un teica: „Tas nebija Zosu Matīss, es esmu Zosu Matīss!” Kungs bezspēkā atkrita aizmugurējā sēdeklī, tomēr Zosu Matīss samizoja pāri darītāju vēl trešo reizi, tad izņēma no Dobrogi somas atlikušo naudu par zosīm un nomierināja kungu, ka šī esot pēdējā reize.

Zosu Matīss pārvācās uz citu pilsētu, apprecēja kādu meiteni un dzīvo līdz šai dienai laimīgi.

Ungāru tautas pasaka.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google