Pasakas.net

Pasakas

Kaķis un vecais mednieks

Teicējs: Mārtiņš Vērdiņš

Kakis_un_vecais_mednieks_Kanepe-2.jpg
Ilustrators: Elita Kaņepe
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Reiz kaķis atnācis pie ne­spēcīga medinieka un lū­dzies, lai dodot viņam pa­jumtu. Viņš būšot par to labumu palīdzēt medīju­mus apgādāt. Labi — medinieks bijis ar mieru. Nu gājuši katru dienu kopā medīt, bet, kā par spīti, neķeries nekā. Bet reizi tomēr laimējies — nogāzuši briedi.

   Vecais medinieks tūlīt gājis uz mājām pēc zirga, bet kaķis palicis mežā brieža gaļu apsargāt. Viņš izlaidies garšļaukus un laizījis brieža asinis.

   Te pat­laban gājuši garām lācis, vilks, lapsa un zaķis". Tie, ieraudzījuši briedi nogāztu, kaķi garšļauku asinis laizām, nejauki satrūkušies. Beidzot zaķis atžilbis pirmais. Viņš pačukstējis lācim: «Vai zini ko, brāl? Tam vajaga briesmīgam zvēram būt, kas tur tās asinis laiza. Kurš katris nenogāzīs tādu lopu. Mums jārauga viņš pielabināt ar kādiem gardumiem.»

   Labi — lapsa tūlīt aizskrējūse pēc zoss, lācis pēc medus, vilks pēc katliņa Un zaķis palicis, uguni kurdams. Drīz visi bijuši atpakaļ. Nu ap­traipījuši zosi ar medu un uzlikuši vārīt. Līdzko sākuši garšīgie garaiņi celties, tad katrs noridējies pie malas: lācis uzlīdis priedē, vilks ielīdis žagaru čupā un lapsa ar zaķi aizlīduši turpat uguns malā aiz krūma.

   Vējš dzinis garšīgo viruma smaku taisni kaķim degunā. Kaķis nevarējis ciest, palecis jau vienu soli, otru, trešu, kamēr beidzot, brīc! bijis pie katliņa klāt. Vilks, to redzēdams, sitis žagaru čupā ar asti pie zemes, ka paukšķējis vien, un nezinājis aiz prieka, ko darīt. Kaķis, vilka astes galiņu ieraudzīdams, domājis, ka tā ir pele, un tādēļ kritis virsu. Vilks pārbijies. Tas lēcis no žagaru čupas taisni pār katliņu, bet lecot aizķē­rušies aiz katliņa viena kāja — tam bijis jākrīt un jānositas. Kaķis no­turējis vilku par milža peli. Viņš domājis, ka milža pele nodomājūse viņu aprīt, tādēļ sprucis, ko vien jaudājis, turpat priedē augšā. Bet lā­cis, to redzēdams, domājis: «Nūja, vilku jau nosita, nu nāk man pakaļ — labāk lēkšu zemē, kāmer vēl laiks.»

   Lēcis ari. Bet kā jau tāds lācis: nolauzis kaklu. Zaķis, to visu redzē­dams, nevarējis aiz smiekliem vairs turēties. Tas smējies un smējies, bet atkal nelaime: no smiekliem pārplīsūse lūpa krustim pušu. Tik lapsa nesacījūse nekā. Tā nopurinājūse galvu un aizlaidūsēs lapās.
  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google