Pasakas.net

Pasakas

Aizej tur, nezin kur, atnes to - nezin ko

Teicējs: Mārtiņš Vērdiņš

LejuplādētMP3
aizej_tur_nezin_kur_atnes_to_nezin_kaspars_studans0001.jpg
Ilustrators: Kaspars Studāns
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

   Vienam ķēniņam bija ļoti uzticīgs sulainis; ķēniņš, zināms, viņu ļoti mīlējis.

   Reiz ķēniņš nopērk nevaldāmu zirgu. Visi nopūlējušies to iejāt, rāmu padarīt, bet velti - zirgs kāds bijis, tāds ir. Nu ķēniņš teicis sulainim:

  «Raugi tu negantnieku ievaldīt!»

    Labi. Sulainis, veikli palēkdamies, uzklūp mugurā un domā prātīgi, prātīgi izdzīvoties, lai jau netrakotu, bet kur tu dieviņ - uzreiz zirgs kā sadzelts sacirtās sāņus un aizgāja vēja ātrumā - putekšļi vien pakūpēja. Tā nu skrien un skrien ilgu laiku pa purviem, pa mežiem; sen jau svešs apgabals, kur jājējs savu mūžu kāju nav spēris, bet vēl skrien un skrien. Te beidzot, par laimi, gadās divi lieli koki, tuvu viens pie otra, tikai tāda starpa kā labi vārteļi, un kā nu trakais ērzelis caur koku starpu skrēja, tā iežņaudzās kā spīlēs, bija jāapstājas. Tas nu būtu labi; bet tikpat - sulainis nokāpj zemē, izskatās, izdomājas: sveša puse, nezina ne rīta, ne vakara vairs. Neko darīt, ies uz labu laimi taisni projām. Vai tad itin kur negadīsies ļaudis? Iet, iet - gadās klajums un klajumā mazas mājiņas. Ieiet mājiņās, satiek vecu, vecu, sirmu vīriņu. Vīriņš laipni saņem dievpalīgu un vaicā:

   «Dēls, kur iedams?»

    Tā un tā - esot nomaldījies, nokusis, lai parādot ceļu uz mājām.

    «Ai, dēls, nokusuši atpūšas; ko mājā arī darīsi? Paliec man biedros kādu laiku!»

     Labi. Dēls patencina par laipnību un paliek. Bet tur pie mājiņām bija liels, jauks dārzs ar šādiem vārtiem, tādiem vārtiem. Sulainis labprāt vēlētos arī pa dārzu pastaigāties, bet vecītis saka:

     «Pagaidi, pagaidi, tā neej vis! Še tev šī atslēgu virkne, slēdz, kādus vārtus vien gribi, un staigā, kur vien iedomājies, tikai tos vārtus neslēdz, kas ar lūku aizsieti, un neej tur skatīties.»

     Pirmo dienu sulainis izstaigājas pa dārzu un neaiztika lūku vārtus; otru dienu izstaigājas pa dārzu un neaiztika lūku vārtus; trešo dienu viņš iedomājas:

     «Kas, nelaime, taču tur varētu būt? Visur vēlē, te vien ne; tīšām raudzīšu paskatīties.»
Un tā raisīja arī tūliņ lūku vaļā. Vārtus atvēris, ierauga lielu lauku, bet lauka vidū rāmu, spožu ezeru. Aiziet pie ezera, izskatās tādu brīdi un grib jau nākt atpakaļ, te dzird: gaisā kas iešmīkstas. Paskatās: trīs baltas pīlītes patlaban nometas ezera malā, bet tad ātri, ātri paliek par daiļām meitām, norauj apģērbus un iebrien peldēt. Viņš domā:

     «Ē! kad tu izčibējis! Tādas nekad nebiju redzējis. Joku dēļ jāapskatās tās drānas tuvāk.»

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google