Pasakas.net

Pasakas

Attapīgais puisis

Teicējs: Valdis Lūriņš

LejuplādētMP3
attapigais_puisis_inese_krauze0001.jpg
Ilustrators: Inese Krauze
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Jauns puisis gribēja pasauli redzēt. Viņš atstāj tēva būdiņu un aiziet uz svešu, svešu zemi, kur salīgst pie viena kunga kalpot. Bet tai zemē bija briesmīgi ļauni ļaudis. Katru svešinieku tie tik ilgi pīnēja, gūstīja, mulšināja, kamēr beidzot, savos nagos dabūjuši, to nobeidza, vai vainīgs vai nevainīgs. Vienīgais cilvēks vēl ar labu sirdi bija tas kungs, kur puisis bija salīdzis, turpretim tie visi citi - lai dievs pasargā! Puisis, pie sava kunga kalpodams, bija daudzreiz dzirdējis, kādi ļaudis tai zemē dzīvojot, tomēr bailes viņš nejuta, tik pasmējās, sacīdams:

   «Lai, lai - apķērībai nav jābaidās ne no paša velna.»

   Vienu dienu puisim iešaujas prātā ar ļaunajiem ļaudīm tuvāki iepazīties. Viņš paņem sava tēva audzinātu ābeļu zizli, kuru pats vēl savām rokām bija izkaldinājis visādiem sudraba raibumiem, un tad aiziet. Kungs gan rauga viņu atturēt, lai tīšā nelaimē neejot, tomēr tas nelīdz. Bet kungam bij taisnība. Līdzko puisis labi pa vārtiem izgājis, te viens vīrs klāt - lai atdodot viņa zizli. Tam priekš gadiem zizlis esot nozudis - tas esot un esot viņa.

   «Labi!» puisis atbild. «Ja tas tavs, tad atdošu. Bet iesim pie ķēniņa, lai tas pats savām acīm redz, ka esmu to atdevis, citādi vari man otrreiz prasīt.»

   Abi aiziet pie ķēniņa. Ķēniņš prasa viltniekam: «Vai tas ir tavs zizlis?»

   «Jā, ķēniņ, tas mans zizlis,» viltnieks atbild.

   «Nu, puisīt, kā tad tu svešām mantām esi apkrāvies? Vai neesi to zadzis?» ķēniņš uzprasa.

   «Nē, ķēniņ, zadzis neesmu. Šo zizli atradu sava nonāvētā tēva krūtīs. Un, ja nu šim zizlis pieder, tad viņš ir mana nelaiķa tēva slepkava. Gadiem slepkavu meklēju, nu reiz to atradu. Ņem viņu cieti un svied to cietumā!»

   Neko darīt - viltniekam jāiet cietumā.

   Mājā pārnākušam, kungs prasa:
   «Nu, kā labi sviedās?»
   «Kas kaiš? Vienu neģēli jau pārmācīju.»

   Otrā dienā puisis atkal aiziet. Kungs gan rauga viņu atturēt, lai tīšā nelaimē neejot, tomēr tas nelīdz. Līdzko nu puisis labi pa vārtiem izgājis, te kāds vīrs ar vienu aci klāt, lai atdodot viņa otru aci.

   «Labi, ja mana otra acs tev pieder, tad to atdošu. Bet iesim pie ķēniņa, lai tas to redz, citādi vari man otrreiz prasīt.»

   Abi aiziet pie ķēniņa. Ķēniņš prasa:

   «Vai tas puisis tev noņēma otru aci?»

   «Jā, ķēniņ, noņēma, noņēma!»

   «Labi!» puisis atbild. «To tūlīt redzēsim. Dabū, vienaci, tūlīt svarus un liec savu atlikušo aci svērt, es likšu savu aci pretim. Ja tava acs būs tikpat smaga kā mana, tad būšu tev aci zadzis, bet, ja tava acs vieglāka, tad tu esi blēdis, tev jāiet cietumā.»

   To dzirdēdams, viltnieks saplok. Viņš būšot pārskatījies, lai atlaižot, lai atlaižot.

   «Labi, labi!» ķēniņš saka. «Bet lai citā reizē tik traki nepārskatītos, tad eji izgulies cietumā, gan caur to viena acs paliks gaišāka.»

   Neko darīt - jāiet cietumā. Mājā pārnākušam, kungs prasa:

   «Nu, kā labi sviedās?»

   «Kas kaiš? Otru neģēli jau pārmācīju.»


  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google