Pasakas.net

Pasakas

Bēgšana ar meitenes palīdzību

Teicējs: Vaira Vīķe-Freiberga

LejuplādētMP3
Begsana_ar_meitenes_palidzibu_Kanjepe.jpg
Ilustrators: Elita Kaņepe
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Reiz valdīja kāds ķēniņš pār lielu valsti, bet tam nebija neviena bērna. Ķēniņš un ķēniņiene par to bija ļoti noskumuši un lūdza Dievu, lai viņš tiem dotu kādu bērnu.

   Kādā dienā izgāja ķēniņš tuvējā mežā pastaigāties. Laiciņu gājis, tas skatījās visapkārt un nezināja vairs nemaz, kur viņš bija. Viņam rādījās mežs pagalam svešs un tas noprata, ka bija apmaldījies. Viņš iztrūkās un gribēja ceļu atrast, bet jo vairāk tas pūlējās, jo dziļāk iemaldījās mežā. Piekusis tas beidzot apsēdās uz kādu celmu un nezināja vairs, ko iesākt.

   Te tas ierauga vīru, kas tam tuvojas. Šis pienācis prasa ķēniņam, ko te darot? Ķēniņš izstāsta savu klizmu un lūdz, lai izvedot viņu uz ceļa, kā varot mājā tikt. Vīrs pasmejas un saka, ka par velti to nedarīšot, bet parādīšot ceļu, ja ķēniņš viņam to atdošot, ko mājā pirmo satikšot. Ķēniņš pārdomāja, ka viņam mājā pārnākot, viņa šunelis būs, kas pirmais tam pretim nāk. Žēl gan bija viņam šuneļa, bet ko darīt? Savu galu acīm redzēdams, kad mežā jāpaliek, ķēniņš apsolās prasījumu izpildīt. Kad svešais vēl bija noteicis, kad un kur lai to novedot, kas šodien pirmais pretī nākšot, tad tas uzveda ķēniņu uz ceļu, pa ko viņš drīzi sasniedza savu pili.

   Ķēniņam pilī ieejot, nāca tam vecmāte pirmā pretī, nesdama ķēniņa dēliņu, kas pa to laiku bija piedzimis, kamēr ķēniņš bija mežā bijis. Liels prieks nu bija ķēniņam par puisēnu, bet ne mazāks tas žēlums, domājot, ka viņam tas jāpazaudē. Nevarēdams bēdas viens pats nest, ķēniņš izteica tās ķēniņienei, izstāstīja tai, kā tam gājis mežā un ka nu viņu vienīgais prieks būšot velnam jāatdod. Ķēniņiene mierināja viņu un teica, lai raugot to saimnieku pierunāt, kas turpat tuvumā dzīvoja, un kam gluži tai pašā laikā bija meitiņa piedzimusi, ka tas savu meitiņu dotu viņa dēla vietā.

   Ķēniņš runāja ar saimnieku, bet sākumā tas negribēja par to nekā dzirdēt, tomēr, kur pats bija nabags, bērnu labs pulciņš un ķēniņš solīja labu grasi, tas ļāvās beigās pierunāties un atdeva ķēniņam savu meitiņu. Šis nu viņu nodeva noliktā laikā un vietā velnam, kas ar to aizskrēja kā viesulis.

 Kad ķēniņa dēls bija uzaudzis un dabūjis zināt, ka saimnieka meita par viņu velnam nodota, tad tas par to vien domāja, kā izpestīt meiteni no velna nagiem. Princis izteica ķēniņam, ko apņēmies. Gan vecāki tam bija pretī, gan sacīja mīļus vārdus, bet princis palika pie sava nodoma, atvadījās no vecākiem, apvilka prastas drānas, paņēma kādu pūru zirņu un gāja tai pašā mežā, kur savā laikā viņa tēvs bija apmaldījies.

   Gāja, gāja - beigās princis satika velnu. Šis princim uzprasa: "Ko meklē?"

   "Darba!"atteic princis, jo saimnieks esot viņu padzinis. Velns tam piesola darbu un ved viņu līdzi uz savu māju. Princis, velnam no pakaļas iedams, kaisīja arvienu zirņus, lai zinātu pēcāk ceļu uz māju. Garu ceļu gājuši, tie nonāk pie liela akmeņa. Tas atdarās uz velna sauciena un viņi iekāpj dziļā gaņģī, kas ved uz velna valsti. Gaņģim cauri gājuši, tie iznāk citā, kailā, ļoti nepatīkamā pasaulē, kur neredzēja neviena kociņa, ne upītes, ne dzīvnieka, viss bija kluss kā izmiris. Beidzot tie nonāk velna mājā. Ieejot iekšā, princis ieraudzīja jaunu, skaistu meiteni, kas to zīmēja par savu glābēju. Velns princim, kā jau savam puisim, ierādīja kambarīti, kur gulēt, un noteica, ka lai vēlāk pie viņa ienākot, viņš noteikšot tam darbu uz rītu. Princis sāka ar meitu sarunāties, izstāstīja tai, ka meita viņa dēļ atvesta pie velna un viņš nācis to izpestīt. Meita domāja, ka bēgt gan grūti nākšoties, bet ka tomēr būšot jāmēģina.

   Tā izrunājies, gāja princis, kā bija nosacīts, pie velna darbu prasīt. Velns teica, ka tam rītu viegls darbs, būšot jāgana melns teļš, kas stallī. Princis iznāca no velna priecīgs un stāstīja meitai, cik viegli tam rītā būšot. Bet tā teica, ka viņš teļu ne mūžam nenoganīšot, tas pāri minūtēs apskrejot visu pasauli. Meita, zinādama viņa stiķus, varēja princim palīdzēt, viņa iedeva tam savādu diega kamoli un to pamācīja, lai tas vienu galu no diega piesienot pie teļa kreisās pakaļkājas un otru galu pieturot rokā, tad teļš nekur netikšot.

   Princis no rīta tā darīja un patiesi vakarā iedzina savu teļu stallī, priecādamies, ka vienu dienu jau izkalpojis. Viņš iegāja pie velna prasīt rītdienas darbu. Velns brīnējās, ka viņam izdevies teļu noganīt, bet nekā neteica, un uzdeva tamrītā barot viņa ķēvi stallī, tā ka ķēvei netrūktu ēdamā priekšā, un ka nebūtu mēslu pakaļā.

   Princis iznācis stāstīja meitai, kas viņam rītdien jādara. Tā teica, ka ķēve esot tāds bezgala lops, ka pieēdināt viņu nemaz nevarot: ko tai liekot priekšā, to tā aprijot un izlaižot tūliņ cauri: "Še tik vajagot izmanīties. Paņemiet rītu cirvi,"viņa teica, "un liekaties uz staļļa sliekšņa kaut ko tēst - ķēve prasīs: "Kur liksi to, ko tēs?"tad atbildiet, ka "aizķīlēšot šai purnu, lai nevarētu tā rīt."Ķēve palikšot tūliņ mierīga."

   "Princis, no rīta stallī iegājis, nolika ķēvei sienu priekšā, bet nedabūja ne nost atnākt, ka jau tas bija aprīts un cauri izlaists. Nu viņš paņēma cirvi un koku, nosēdās uz sliekšņa un sāka tēst. Ķēve, to redzēdama, prasa, kur ķīli likšot? Princis atteic, ka ar to viņas purnu aizķīlēšot, lai tā tik aplam nerijot. Nu sāk ķēve lūgties, lai to nedarot, viņa vairs nemaz neēdīšot. Likās, ka princis viņai paklausītu, tas atkal nolika ķēvei sienu priekšā, bet viņa visu cauru dienu siena vairs nemaz neaiztika. Princis bija otrudienu izkalpojis.

   Velns manīja, ka meita princim palīdz. Gribēdams par to skaidri pārliecināties, viņš uzdeva princim trešā dienā darbu jo grūtu. Viņam bija nākošā naktī jānocērt birze, jāizlauž celmi, jāuzaŗ, jānoecē, jāiesēj labība, jāizaudzina, jānopļauj, jāizkuļ, jāsamaļ un jāizcep maize citreiz uz brokastu.

   Princim sāka galva riņķī griezties, tomēr viņš nezaudēja cerības, ka tas ar meitas piepalīdzību arī šo darbu pārvarēšot. Viņš tādēļ griezās vispirms pie meitas un izstāstīja tai, ko velns tam uzdevis. Meita atkal sacīja, kas jādara. Velnam bija trīs šķūņi un viņos ielikti viņa nešķīstie gari, vieni par otriem bezdievīgāki. Šo šķūņu atslēgas meita iedeva princim, to pamācīdama, lai viņš uzdodot katram baram savu īpašu darbu. Viss būšot laikā gatavs.

   Princis, kā mācīts, tā arī izdarīja un varēja velnam no rīta pasniegt izcepto maizi. Velns, skaidri redzēdams, ka princis ar meitu turās uz vienu roku, teic, lai abi šodien atpūšoties, viņš tos citu rītu, kad būšot cēlies, salaulāšot.

   Princis nezināja, kā velnam pateikties par tādu nodomu, un neslēpa arī meitai tādas prieka vēstis. Abi bija cieti samīlējušies. Meita izbijusies teica, ka velns negribot vis viņus salaulāt, bet nonāvēt, un ka tāpēc viņiem jārauga bēgot glābties. Nākošu nakti lai princis ejot uz govju stalli un tur nokaujot melno teļu, bet tā, ka viņa māte to nepamanot un neiemaujoties. Tad lai pāršķeļot teļam galvu un izņemot zelta kamolu. Vēlreiz meita piekodināja princim, lai labi uzmanoties. Princis to apsolījās, un izdarījis visu tā, kā meita mācījusi, iedeva tai kamolu, ko tā paslēpa azotē, un nu abi divi devās bēgt.

   No rīta uzmodies, velns sauca savu puisi un meitu, bet kas neatsaucās, tie bija puisis ar meitu. Nu tas izgāja ārā viņus meklēt, bet nekur tos neatradis, viņš pamanīja, ka tie aizbēguši. Velns, pilns dusmu, pieskrēja pie pirmā šķūņa, izlaida no tā garus un sūtīja viņus bēgļiem pakaļ, uzdodams viņus atvest.

   Līdz kā šie sāka skriet, sāka arī meitai kamols azotē kustēties un viņa teica princim, ka nu dzenoties pakaļ. Viņi pārvērtās viens par upīti, otrs par zivtiņu. Gari, līdz šai vietai atskrējuši un nekā vairāk neredzējuši, skrēja atpakaļ un teica velnam, ka vairāk nekā neesot redzējuši kā tik upīti un zivtiņu. Velns sadusmojies brēca: "Jūs muļķi! Jums vajadzēja upīti izdzert un zivtiņu apēst!"

   Nu velns sūtīja otru garu pulku bēgļiem pakaļ. Pa tam bija princis un meita jau labu gabalu uz priekšu tikuši. Zelta kamols sāka atkal kustēties un šie palika viens par rožu krūmu, otra par rozīti. Gari bija klāt un vairāk nekā neatraduši kā tikai uzziedējušu rožu krūmu, tie aizskrēja pie velna atpakaļ un teica tam, ka neesot bēgļus redzējuši, bet tikai ziedošu rožu krūmu.

   Velns tos ļoti sarāja un sūtīja trešo garu baru, briesmīgākos, negantākos, bēgļiem pakaļ, kas pa to laiku jau gandrīz bija nonākuši pie robežu akmeņa, kas šķīra Dieva pasauli no velna valsts. Kamols sāka atkal kustēties, bēgļi palika par knišļiem un laidās pa gaisu. Nešķīstie gari, kas jau bija izmeklējuši visu zemi, bet nekā vairāk neatraduši kā knišļus, griezās atpakaļ un stāstīja velnam, ka nekā vairāk nav varējuši atrast kā tik knišļus. Velns nu nezināja no dusmām vairs ko darīt, bet bēgļi jau bija caur gaņģi cauri un gar akmeni garām Dieva pasaulē iekšā un velnam vajadzēja tukšā atpakaļ iet.

   Princis ar meitu gāja dūšīgi uz priekšu pa ceļu, ko rādīja izkaisītie zirņi, un nonāca laimīgi mājā, ķēniņa pilī, viņu vecākiem par lielu prieku. Nu drīzi turēja varenas kāzas, bet ķēniņš, padzīvojis vīrs, nodeva jaunam princim zemes valdību, un nu visi dzīvoja laimīgi.




  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google