Pasakas.net

Pasakas

Brīnumu naudas zutne

Teicējs: Elīna Stengrēvica

LejuplādētMP3
brinuma_naudas_zutne_e_kanepe0001.jpg
Ilustrators: Elita Kaņepe
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Kādu dienu tēvs iesauc dēlus iekšā un saka tā: «Vai dzirdat? Ko visi lai mājā sadarām, vai kāds negribētu no jums pasaulē laimi meklēt?»

Labi, vecākais ies. Tēvs izvada vecāko uz ceļa un novēl labas sekmes. Bet, cik tālu vecākajam sekmējas, to tūlīt redzēsim. Pirmo dienu tas izjājas labi, otru dienu arī nekas nekaiš, bet trešo dienu, par nelaimi, gadās krustceļš ar šādu uzrakstu: ja pa pirmo ceļu jāj, tad zirgam iet labi, ja pa otru ceļu jāj, tad pašam iet labi, ja pa trešo ceļu jāj, tad abiem iet labi. To redzēdams, vecākais domā: «Sazin tevi, kurš nu ir pirmais, kurš trešais ceļš, jāšu labāk atpakaļ.»

Nu jās viduvējs dēls. Bet, aizjājis līdz krustceļam, tas tāpat domā: «Sazin tevi, kurš nu ir pirmais, kurš trešais ceļš, jāšu labāk atpakaļ.»

Beidzot jās muļķītis. Tas aizjāj līdz krustceļam, pārdomā un tad saka tā:

«Pa labo roku mūžam iet labi! Tad nu skaidra lieta, ka tam ceļam, pa kuru jājējam un zirgam labi iet, vajag būt pa labo roku. Jāšu pa labo roku - pa trešo ceļu.»

Viņš aizjāj. Gabaliņu jājis, tas pasit acis uz zemi un ierauga vecu, saplīsušu naudas zutni.

«Lai, lai!» muļķītis iesaucas. «Veca nu gan esi, bet var jau pacelt. Ja nopelnīšu naudu, būs taču kur ielikt.»

Viņš nolec no zirga un paņem. Bet vecā zutne sakaltusi karstajā saulē slimāk par čamariņu. Tomēr sakaltušām lietām lēti līdzams: krietni saburza saujā - labs. Bet, līdzko muļķis zutni paberzē, te brīnumi bez gala - acumirklī trīs rūķīši klāt, uzprasīdami muļķītim, ko šis gribot, ko pavēlot?

«Ko gribu? Naudu gribu! Kuru zutni gan tukšu gar vēderu jož? Otrkārt - kas gan mani par velti uz ceļa ēdinās? Badā jau nemiršu, tādēļ pilnu zutni naudas šurp!»

Viens divi - rūķīši ar naudu klāt. Ko muļķītis vēl pavēlot?

«Ko pavēlu? Pavēlu pie tāda kunga man ceļu parādīt, kur cilvēks ne vien labu maizi nopelna, bet arī labu naudas artavu.»

«Labi, labi, jāj tik pa šo ceļu. Trīs dienas jājušam, gadīsies krustceļš. Krustceļā nogriezies pa labu roku, tad notiksi, kur vēlies.»

Muļķis tā dara. Un, re, trešajā diena, saulītei rietot, tas sasniedz varenu ķēniņa pili. Viņš salīgst te kalpot. Bet nu bija ķēniņam daiļa meita - vienīgs bērns. Ķēniņa meitai muļķītis ļoti patīk, tomēr kā nu pie tāda tapt? Tēvs nelaidīs. Muļķītim ķēniņa meita arī patiktu, tomēr kā pie tādas tikt? Ķēniņš viņu drīzāk pie nelabā aizdzīs, ne meitu dos. Tā tas kādu laiku paliek. Te uz reizi muļķītim ienāk labas domas galvā. Viņš paburzī zutni, atsauc rūķīšus un pavēl ķēniņa meitu pie sevis atnest. Acumirklī rūķīši ar ķēniņa meitu klāt.

«Klausies, meitiņ,» muļķītis saka, «kā būtu, ja tu man par līgaviņu solītos? Es zinu gan, ka tēvs tevi nelaidīs, bet vecajam vajadzētu apdomāt. Ne viņš ar mani mūžu dzīvos - tu jau tā būsi. Ko viņš taču tur daudz varētu stīvēties?»

«Labi, labi, puisīt!» ķēniņa meita atbild. «Raudzīsim tēvu pierunāt. Še tev mans gredzens par zīmi, var būt, ka veiksies. Bet nu man jāsteidzas atpakaļ, lai tēvs nemeklētu.»

«Steidzies, steidzies, meitiņ, bet, iekams aizej, man arī kāda zīme tev jādod. Vadzi, ņem šo pašu zutni, tik ievēro: daudz tu gar viņu neburzies, citādi - ja paberzēsi, atskries trīs rūķīši un prasīs darbu.»

Ķēniņa meita nu gan domā klusu, nemanot pāriet, bet kas to dos? Ķēniņš tomēr pamanījis, ka šī pie muļķīša bijusi. Nu bija uguns pie pakulām.

«Kur tu vazājies? Kur tu biji? Ak tā! Gar puišiem tīties! Kas tas par zutni? Kur to ņēmi?»

«Tēt mīļais, tēt labais! Ar to zutni nevar daudz jokoties: ja mazuliet paberzē - tūlīt rūķīši klāt!»

«Dod tūlīt šurp, gribu redzēt!»

Neko darīt - jādod. Ķēniņš paburzi - rūķīši klāt. Ko gribot, ko pavēlot?

«Pavēlu muļķīti uz jūru aiznest un tādā tornī ietaisīt, kam ne durvju, ne logu.»

Acumirklī koka tornis gatavs, muļķītis ieslodzīts. Ķēniņa meita gan raud, gan raud - neko darīt.

Muļķītis nu bija lielās bēdās. Tomēr, ja tik bēdās nezaudē galvu, netrūkst apdoma, tad jau ir krupim nekā nepadarīsi. Tāpat tas bija ar muļķīti. Viņš izdomājās šā, izdomājās tā, beidzot tas izrauj savu naželi un sāk tik torņa sienas robīt. Roba, roba, vai re, trešajā dienā gadījies jau tāds caurumiņš, ka mazo pirkstiņu izbāzt. Nu roba vēl trīs dienas - jau galva izlien. Beidzot devītajā dienā muļķītim lūciņš lielu lielais gatavs. Tagad tas novij no palagiem un apsegiem virvi un nolaižas līdz pašam ūdenim. Bet tikpat - kur taču nu skriesi? Te, par laimi, otrā rītā, saulītei lecot, zvejnieki brauc savās laivās tīklus saņemt. Muļķītis, to redzēdams, sauc nelabā balsī, lai jel par viņu apžēlojoties. Zvejnieki labi ļaudis, mīkstām sirdīm, tie izceļ muļķīti uz krasta. Lai gan šī zeme muļķītim bija sveša, nepazīstama, tad tomēr labi diezgan, kad tik uz sausuma.

«Tikpat,» muļķītis domā, «ko te jūras smiltis ilgi mīņāt? Iešu labāk mežā kādu ogu paraudzīt.»

Ieiet mežā - nu tu brīnumi! Kas tad tur tā ķīvējas? Paliec vienu krūmu, pašķir otru krūmu, pieiet klāt: četri draugi - lācis, suns, putns un skudra ecējas gar laupījumu.

«Vai tā godīgiem ļaudīm pieklājas ēsties?» muļķītis uzsauc.

«Jā,» draugi atbild, «ko tad darīt, ja nav neviena, kas laupījumu izdala?»

«Nu tu brīnums, tā maza lieta, dod tik man šurp!»

Muļķītis nu sāk dalīt. Lācim iedod lielos kaulus, sunim kājas, putnam mīkstumus un skudrai galvaskausu, kur slapjā laikā patverties.

Četriem draugiem tas bija īsti pa prātam. Viņi apēd katrs savu daļu un tad saka:

«Puisīt, par tik taisnu izdalījumu gribam tev atmaksāt. Klausies, ja tev kādureiz mūžā ievajadzētos palikt par lāci, tad iesaucies tik:

«Lācīti, šurp!» - un tūlīt paliksi par lāci.
Ja tev ievajadzētos par suni palikt, tad iesaucies:
«Sunīti, šurp!» - tūlīt paliksi par suni.
Ja tev ievajadzētos par putnu palikt, tad iesaucies:
«Putniņ, šurp!» - tūlīt paliksi par putnu.

Ja tev ievajadzētos par skudru palikt, tad iesaucies:

«Skudriņ, šurp!» - tūlīt paliksi par skudru.»
Ar to muļķītim pietika. Viņš tūlīt iesaucās:
«Sunīti, šurp!» - un pārvērtās par sunīti.
Sunītis aiztek līdz jūrmalai un iesaucas:
«Putniņ, šurp!»

Sunītis acumirklī paliek par putniņu, pārlaižas jūrai pāri, aizlaižas pie līgavas, ķēniņa meitas, loga un dzied un dzied tik jauki, ka līgavai jāatver gribot negribot logs. Līdzko logs atvērts, putniņš ielaižas pie līgavas un paliek par cilvēku, izstāstīdams visu ko piedzīvojis, kā izglābies, kā atlaidies. Ķēniņa meita, to dzirdēdama, tik priecīga, tik priecīga. Tomēr jauno ļaužu prieki bija īsi. Kāds sasodīts ķēniņa sulainis noklausās aiz durvīm un pasaka ķēniņam, ka muļķītis par putniņu pārlaidies. Ķēniņš aiz dusmām zils, sasauc ļaudis un liek putniņu noķert, pats vēl palīdzēdams. Nu bija muļķītim laiks savu spēku rādīt.
Viņš iesaucās:

«Lācīti, šurp!» - un tad ņem visus pa kārtai apstrādāt.

Beidzot lācis sagrābj pašu ķēniņu un noprasa īsi:
«Vai dosi muļķītim savu meitu jeb ne?»
«Došu, došu, laid tik mani dzīvu vaļā!»

Labi. Lācītis nu paliek par muļķīti un uzstāj, lai rītu darina tūlīt kāzas. Neko darīt - ķēniņam jātaisās uz kāzām. Tomēr, līdzko kāzas nodzertas, ķēniņam jauni niķi galvā: viņš sametas ar velnu uz vienu roku un piesaka, lai raugot muļķīti, viņa znotu, nogalināt. Velnam tādas lietas tikpat kā sviests uz maizes. Nepaiet gandrīz nevienas dienas, kad ķēniņa znotam nebūtu ar velnu ķibeles. Beidzot tas nevar vairs izturēt;viņš saka savai sievai:

«Vai dzirdi, ja šodien velns atkal atkuļas, tad izliecies labi laipna, valodaina un raugi viņam izkrāpt, kur tas savu spēku noglabājis. Es ienesīšu trīs kociņus istabā un paslēpšos aiz tiem par skudru, lai jūsu sarunā noklausītos.»

Labi. Dienasvidus laikā velns klāt. Kur vīrs esot?
«Nav šodien mājā.»

Velns tā kā neticētu, neticētu, bet neviena neredz, taču jātic. Ķēniņa meita nu uzsāk šādas valodas, tādas, lai izkrāptu velnam spēku, bet nekā. Beidzot tā saka:

«Vai dzirdi, man teikts, ka tu savu spēku azotē nēsājot. Vai tas tiesa? Un, ja kāds tavu spēku no azotes izzogot, tad tavs spēks esot pagalam. Ko? Vai tā ir?»

«Nē, nē!» velns atbild. «Mans spēks nav vis azotē, bet kaulos. Un manus spēkus, manus kaulus var tikai lācis satriekt, cits neviens.»

«Lācīti, šurp!» skudra kaktā uzsauc. Skudra acumirklī paliek par lāci un noplēš velnu.

«Vai es neteicu, ka mums izdosies,» muļķītis vēlāk saka savai sievai. «Bet vēl mums ir viena lieta. Ielīdīšu par skudru pie tava tēva un paņemšu savu naudas zutni. Tā man pašam pieder, kādēļ viņam atdot?»

Tā notiek. Tagad muļķītis paņem savu sievu, aiziet pie sava tēva, izsaka tam, ko piedzīvojis, kā apprecējies, un tad, zutni paberzējis, saka tā uz rūķīšiem:

«Kaut man būtu skaista pils un tik daudz naudas, ka visu mūžu iztikt.»

Tā notiek. Rūķīši pazūd, un muļķītis ar savu līgaviņu dzīvo laimīgi.


  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google