Pasakas.net

Pasakas

Dzērājs par ķēniņu

Teicējs: Andris Freidenfelds

Dzērājs par ķēniņu.jpg
Ilustrators: Elīna Brasliņa

Vienam bagātam, bagātam vīram bija divi dēli: vecākais ar kuprīti, jaunākais turpretim ļoti slaiks, skaists jauneklis. Bet ko palīdz skaistums, ja nav tikuma? Tā arī šā tēva dēls, pie visa sava skaistuma, bija tik nekrietns dzērājs, ka nodzēra visu tēva mantu, noplēzdams tēvu pliku, nabagu. Vecais savā nabadzībā iztiek, kā nu varēdams, bet nedod vairs dēlam it nekā. Pārgalvnieks, strādāt nevīžodams, sāk blandīties pa pasauli.

   Nonāk kādā dienā svešā, svešā pilsētā. Pilsētā dzīvo ķēniņš, kam skaista princese. Jauneklis kāro skaisto princesi redzēt un sāk ik dieniņas pils priekšā pastaigāties, pie kam arvienu ilgi noskatās, acis gandrīz nenolaizdams, uz pils logiem. Princese to pamana un sūta sulaini prasīt, kādēļ šis tā uz pili noskatoties un ko īsti gribot.

   "Ko gribu? Gribu tādu pašu pili celt!" jauneklis atcērt unskatās, skatījies. Princese sūta vēl otrreiz sulaini un liek svešo ievest. Jauneklis neliekas divas reizes teikties - ieiet un saka, ka esot ķēniņa dēls. Princesei šis patīk. Tā lūdz tēvu viņu par znotu pieņemt. Tēvs neliedz savam bērnam pie šā iet un pasludina otrā, trešā dienā saviem uzticīgajiem pavalstniekiem, ka tai un tai dienā rādīšot visiem savu jauno znotu, nākošo valdinieku. Ķēniņš notur brašas kāzas un sāk ar znotu kopā valdīt.

   Te pēc kāda laika izceļas ar kaimiņu valsti karš. Ķēniņa znots pārvar ienaidnieku un manto no pavalstniekiem uzticību unslavu. Visi kopā lūdz veco ķēniņu iecelt znotu par valdinieku, jo vecam vīram labāki esot mierā atpūsties. Vecais paklausa pavalstnieku gribu un ieceļ znotu par valdnieku.

   Senākais dzērājs, par ķēniņu ticis, izstāsta savai ķēniņienei, ka neesot ķēniņa dēls, kā iesākumā teicis, bet vienkārša vīra dēls. Pie tam vēl caur dzeršanu padarījis tēvu par nabagu. Ķēniņiene iesākumā dusmīga, bet neko. Abi tāpat to savā starpā pārrunā, kā jau laulātam pārim pieklājas.

   Jaunais ķēniņš tagad pavēsta arī tēvam par savu laimi, un aicina ar kuprīti pie sevis dzīvot.

   Tēvs, ziņu saņēmis, ļoti apskaišas un saka: "Tāds neģēlis! Mantu apdzert un beidzot mani, vecu vīru, vēl piezobot! Laikam cūku stallī iestidzis, ne par ķēniņu ticis!"

Dēls, tēva dusmas dabūjis zināt, apņemas ar lielu karaspēku tēvam parādīties, ka nav vis melojis.


   Pusceļā jaunais ķēniņš apmetas uz naktsguļu kādā lielā, lielā mežā, kur tuvumā uziet lielu pili. Pilī nav neviena cilvēka. Ķēniņš pavēl karaspēkam vakariņas uztaisīt un pats uziet augšā gulēt. Pēc brīža ierodas pilī svešs cilvēks un teicas par šīs ķēniņu. Pils bijusi slepkavu pils un svešais vīrs slepkavu virsnieks. Ienācējs izliekas pret karaspēku ļoti laipns, bet ieber, nevienam nemanot, ēdiena katlā nāves zāles. To izdarījis, atstāj karaspēku un uziet pie ķēniņa augšā. Sāk ar viņu mīlīgi tērzēt un izliekas par tādu pašu ķēniņu. Kamēr svešais ar ķēniņu tērzē, viss karaspēks, saēdies nāves zāles, apmirst. Uz reizi sanāk pilī slepkavas un uzsauc ķēniņam: "Sataisies, tev jāmirst!"

   Ķēniņš redz, ka viens palicis, sāk lūgties, lai jau - ja ne vairāk - trīs, četras stundas atvēl viņam vēl uz nāvi sagatavoties. Slepkavas atvēl, bet ieslēdz vienu pašu istabā.

   Ko nu taisnam padarīsi? Ķēniņš savā postā laimīgi pamana, ka līdz logiem divi koki līgojas. Viņš tumsā attaisa lēniņām logu, nolien zemē un nu, ko tik māk, uz sava tēva mājām. Tēvs pa to starpu aizgājis citā vietā dzīvot. Ķēniņš meklē tēvu trīs dienas, trīs naktis. Beidzot, noguris un izsalcis, uziet mazu būdiņu, kur apgulstas turpat cūku stallī mīkstajos salmos. No rīta būdiņas iedzīvotājs iet sivēnus kopt un dzird kādā stūrīti it kā zobus klabinām. Viņš iet raudzīt - ko domājiet - izvelk no aizgalda savu pašu dēlu senāko dzērāju. Nabadziņš puspliks tikai kreklā un bikses, jo slepkavas viņu bija aplaupījuši. Dēlam tas nemaz prātā nenāca, ka šis tēva cūku stallis un ka tēvs tagad mājo tik nabadzīgā būdiņā.

   Dēls nu gan grib tēvam iestāstīt par savu ķēniņa godu, par slepkavām un karaspēku. Vecais, savu dēlu un viņa senāko nekrietnību pazīdams, tik atbild: "Ko tu tik daudz pļurkšķi un manā priekšā verdi? Ko es teicu, ka tu arvienu ātrāki cūku stallī ietiksi, nekā ķēniņa pilī. Nu, tu tēviņ, vairs apkārt neblandīsies. Nāc! Iedošu paēsties un taisies cūkas ganīt!"

   Nabadziņš nu sagana 3 nedēļas cūkas, jo tēvs netic un netic, ko dēls arvienu stāsta.

   Pēc trim nedēļām ķēniņiene dabū zināt par sava vīra likteni. Viņa izmeklē visgudrāko un vecāko virsnieku savā karapulkā un iet ar lielu karaspēku vīru meklēt, slepkavām atriebties. Vecais virsnieks un ķēniņiene apmetās ar karaspēku pie slepkavu pils un pavēl cieši visu nakti ne kumosa neēst. Naktī slepkavas pārnāk cits pēc cita no laupīšanas. Virsnieks sagūsta viņus visus. Slepkavu virsnieks, redzēdams, ka nevar jokot, izteic, ka ķēniņš aizmucis, un ka viņa karaspēks trešā dienā atkal atmodies. Viņš nepiebēris vis nāves zāles pie ēdiena, bet tikai miega zāles. Virsnieks ar ķēniņieni atrod ķēniņa karaspēku, pagrabos ieslodzītu, gandrīz badā aizmirušu. Nu atsvabina sagūstītos un iesloga viņu vietā pašus slepkavas.


   Tagad ķēniņiene pamet virsnieku ar atsvabināto karaspēku slepkavu pilī, bet pati iet ar otru karaspēku ķēniņa meklēt. Kādā pilsētā viņa tik daudz saklaušina, ka tanī un tanī būdiņā dzīvo gan kāds vīrs, kura dēls bijis nejauks plītnieks. Tā jau ir, kad cilvēks vienreiz kritis neslavā, tad jau arī pēc gadiem viņu piemin. Tādu pa pēdām vien sadzen, kad arī pašā Pēterburgā dzīvotu.

   Nelaimīgais ķēniņš gana savas cūkas, kā ganījis. Te vienā baltā dienā cūkganiņš izdzird jauku kara mūziku. Viņš pazīst sava paša karaspēka mūziku un tek ar gana pātagu, gana drēbēs ķēniņienei pretim. Ķēniņiene grib no karietes lēkt un vīru apkampt. Šis klusu iečukst, lai ejot tik visā greznumā uz tēva būdiņu, un uzprasot, vai šim esot kāds dēls. Kā teikts, tā darīts. Tēvs izved kuprīti. Ķēniņiene prasa: "Kur tad ir otrs dēls?"

   "Man gan vēl ir otrs dēls, bet beidzamais palaidnieks," tēvs nobijies atbild. Viņam prātā, ka palaidnis apkārt vazājoties, būs kādu ķēniņieni aizkaitinājis. Vecais aizjož pie cūku gana uz lauku, dusmās tīri zils un melns.

   "Tu sasodīts elles prauls! Ko tad tu ķēniņienei esi nodarījis? Vai neredzi, ka karaspēks tev pakaļ atnācis? Tu manu sūro dieniņu, kas man viss nav jāpanes tevis dēļ!"

   Bet cūkgans par tēva dusmām, bažām tik pasmejas un iet, dejot, lecot, gana pātagu pār plecu, uz mājām. Tēvs kunkstēdams soļo dēlam pakaļ un piemāca, lai tūlīt ķēniņienei krītot pie ceļiem žēlastības lūgties.

   "Ko nu, tētiņ, tik daudz locīsies, raudzīsim labāk ķēniņieni pacienāt. Izsalkusi un izslāpusi jau tā būs uz tik gara ceļa."

   "Bet ko tad tādai lai zin dot?" tēvs gaudojās.

   "Ko tādai dos? Vīna vietā bērzu sulas un cūkas snuķi par uzkožamo."

   Cūkganiņš nu paņem ēdienu, dzērienu un nes tāds, kāds cūkas ganījis, pie ķēniņienes iekšā. Nesējs - vai nu tīši, vai netīši - krīt, pie kam trauki ripot aizripo.

   Tēvs, to redzēdams, tikko vēl spēj izsaukt : "Vai Dieviņ! Vai Dieviņ! Kur nu paliksim?"

   Dēls sasistos traukus pasper ar kāju, ieiet taisni pie ķēniņienes un aiztaisa durvis. Te tas apģērbj klusu līdzpaņemtās ķēniņa drēbes un sauc tēvu iekšā. Nu tik vecais atplēš acis un muti, nezinādams no prieka vai raudāt, vai smieties.

   Visi tagad - ķēniņš, ķēniņiene, tēvs un kuprītis - atstāj būdiņu un iet ar karaspēku uz slepkavu pili, kur vecais virsnieks gaida. Iznīcina šo perēkli līdz pamatam, tad pāriet mājās un dzīvo laimīgi.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google