Pasakas.net

Pasakas

Dzīvnieki glābj pameitu

Teicējs: Vaira Vīķe-Freiberga

LejuplādētMP3
Dzivnieki_glabj_pameitu_Kanjepe.jpg
Ilustrators: Elita Kaņepe
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

   Novakarā izgāja vecā ragana sagaidīt savu meitiņu ar zelta nešļavu. Tā gaidīt gaidīja līdz pusnaktij, bet nesagaidīja. Nu tik vecene noprata, kas noticis. To pārņēma tādas dusmas un žēlabas, ka tā turpat uz vietas nomira.

   Bet tiklo, skaisto, bagāto sērdienīti slavēja un daudzināja visi ļaudis. Viņas slavu izdzirda arī tās zemes jaunais ķēniņš un apņēma to par sievu. Kāzas dzēra diženi lielas.

   Arī mani ielūdza kāzās. Sataisījos godam: nopirku divus cukura zirgus un medus maizes ratus, liku pašūt skroderim raibus papīra svārkus un bikses, uzliku galvā sviesta cepuri, apāvu smalkus plāceņa zābakus un laidu tad uz kāzām kā pats dižais vedējs.

   Ceļā uznāca karsta saule - izkusa mana cepure. Gribēdams dabūt citu cepuri, apstājos pie kroga. Kamēr es krogā, te - kur bijuši nebijuši - pulks zēnu apēduši manus zirgus un ratus. Gāju tālāk kājām, pliku galvu. Ejot noplīst mani smalkie zābaki.

   Uznāca stiprs lietus, sašķīst mani svārki un bikses. Ko nu darīt? Kur dēties plikam, kailam? Auksts lietus līst. Par laimi ieraugu ceļmalā uz ratiem lielu trubu. Lienu iekšā un nokusis, sasalis labā patvērumā drīz iemiegu. Bet ielīdis biju lielgabalā. Zaldāti pēc lietus turēja še savu munsturi un šāva ar lielgabaliem, ka rībēja vien.

   Izšāva arī to lielgabalu, kur es gulēju, un atšāva mani šinī zemē, mūsu pašu pagastā.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google