Pasakas.net

Pasakas

Dzīvnieki glābj pameitu

Teicējs: Vaira Vīķe-Freiberga

Dzivnieki_glabj_pameitu_Kanjepe.jpg
Ilustrators: Elita Kaņepe

Vecos laikos dzīvoja atraitne, nikna ragana. Viņai bija īstā meita un sērdienīte, pameita. Īstā meita bija nejauka kā pati ragana, garu, līku degunu, nolutušām ausīm, lielām lūpām, krumpainiem vaigiem, bet sērdienīte bija skaista, daiļa vaigā un smuidri, stalti noaugusi kā niedre ezerā. Zināms, ka uz nejauko mātes meitu neviens nemeta ne acu virsū, bet pēc skaistās sērdienītes tīkot tīkoja jau daudz precinieku. Tas raganai grauztin grauza sirdi, un savās domās tā apņēmās nogalināt pameitu.

   Kādu dienu pamāte izdzēsa mājā visas ugunis un sūtīja tad pameitu pēc uguns uz sumpurņa pili, kas nebija tālu no raganas mājas. Tā zināja, ka negantais sumpurnis saplosīs cilvēku savā pilī gabalu gabalos. Sērdienīte, godīga, klausīga meitiņa, tūliņ darīja, ko tai lika, un teciņus tecēja taisni pa ceļu, pa lielu, biezu mežu uz sumpurņa pili. Mežam cauri tapusi, tā satika brangu govi ar ļoti pierietējušu tesmeni. Govs mīļi lūdzās: "Meitiņ, izslauc mani, ar pierietējušu tesmeni iet grūti."

   Sērdienīte tūdaļ ņēmās un izslauca govi, ka labāk nevarēja.

   "Paldies, paldies tev, meitiņ,"sacīja govs, un nu gāja katra savu ceļu.

   Tālāk iedama, sērdienīte satika baltu aitiņu ar ļoti garu, pinkainu vilnu, kas karājās līdz pat zemei. Aitiņa mīļi lūdzās: "Meitiņ, nocērp mani, ar biezu vilnu grūti iet karstā laikā."

   Sērdienīte tūdaļ ņēmās un nocirpa aitiņu, ka labāk nevarēja.

   "Paldies, paldies, tev meitiņ,"sacīja aitiņa, un katra aizgāja savu ceļu.

   Atkal kādu gabalu pagājusi, sērdienīte ieraudzīja zirgu, kas ar virvi pie mieta bija pavisam notinies. Zirgs mīļi lūdzās: "Meitiņ, attin mani vaļā!"

   Sērdienīte tūdaļ ņēmās un attina virvi no mieta, un gāja savu ceļu tālāk uz sumpurņa pili pēc uguns. Sumpurņa pils bija gaužām grezna māja, kas stāvēja uz vistas kājām. Šurp atnākusi, sērdienīte padeva labvakaru un lūdza uguni. Sumpurnis, labvakaru saņemdams, atteica: "Dabūsi gan uguni, bet še tev šīs podziņas - skandini un dej, kamēr izgulēšos."


   To teicis, sumpurnis iegāja citā istabā pārdomāt, kā vislabāk meiteni nogalināt, lai pats pie tam labi izpriecātos. Bet, tikko velns izgāja, izlīda pelīte no pamata un sacīja: "Mīļā meitiņ, dod man podziņas, es par tevi padiešu, bet pati bēdz projām, cik ātri vien vari - taisni pa laukiem, mežiem, tiešām uz mājām.

   Šīs pils kungs, no savas istabas ārā iznācis, tevi bez žēlastības saplosīs gabalu gabalos. Izej kukņā, tur dabūsi uguni, turpat uz šķirsta ir divi naudas maki: viens liels, otrs mazāks, abi ar zelta naudu un dārgiem akmeņiem. Paņem to mazo līdz, tas lielais būs par grūtu."

   Sērdienīte atdeva pelei podziņas, izgāja kukņā, paņēma uguni un mazo naudas maku un steidzās mudīgi vien projām - pa laukiem, pa mežiem, tiešām uz mājām.

   Pēc kāda laika sumpurnis iznāca no savas istabas un redz, ka ne meitene, bet pele činkstina podziņas. Sapīka sumpurnis un grāba saviem lieliem dzelzs nagiem pēc pelītes. Bet šī mudīgi, mudīgi ieskrēja pamatā, un sumpurnis ar saviem nagiem velti vien noskrāpējās gar sienu kā kaķis gar aizkritušām lamatām. Nu sumpurnis meklēja meiteni visās istabās un kambaros. Nekur to pilī neatradis, tas izskrēja laukā un gribēja bēgli panākt.

   Viņš laida savas ķepas vaļā, bet nevarēja vis meiteni panākt, jo tas neskrēja tiešām pa laukiem un mežiem, bet apkārt pa ceļu. Skriedams sumpurnis satika zirgu un prasīja, vai nav redzējis kādu sievišķi. Zirgs, labu brīdi apdomājies, atbildēja, ka gan vienu redzējis. Tā nupat aizskrējusi uz to pili, kas stāv uz vistas kājām, bet atpakaļ neesot vēl neviens nācis. Sumpurnis nu skrēja kā traks atpakaļ uz mājām, izmeklēja vēlreiz visas istabas, kambarus, visus kaktus, bet neatrada ne nieka, tad lielās dusmās iekaucās un skrēja atkal tiešām pa ceļu meitenei pakaļ.

   Pusceļu noskrējis, sumpurnis satika aitu un prasīja, vai nav redzējusi kādu sievišķi. Aita, labu brīdi apdomājusies, atbildēja, ka gan vienu redzējusi. Tā nupat aizskrējusi uz to pili, kas stāv uz vistas kājām. Sumpurnis nu rāva atkal elsdams pūzdams atpakaļ uz savu pili, izmeklēja cauri visas istabas no augšas līdz apakšai, visus kaktus, kaktiņus un, meiteni nekur neatrazdams, varenās dusmās nošķaudījies un norūcies, skrēja atpakaļ pa ceļu, ka smiltis vien putēja.


   Vairāk nekā pusceļu noskrējis, sumpurnis satika govi un prasīja, vai tā nav redzējusi kādu sievišķi. Govs, labu brīdi apdomājusies, atbildēja, ka gan vienu redzējusi. Tā itin nupat kā aizskrējusi uz pili, kas stāv uz vistas kājām. Sumpurnis kā pats velns laida atpakaļ uz savu pili, izmeklēja visas istabas, kambarus, visus pēdīgos kaktiņus un stūrīšus, pagaldes, pasoles un visas citas malu maliņas un, nekur meiteni neatradis, devās mierā, jo viņš bija no lielas skriešanas un meklēšanas pavisam noguris, piekusis. Bet, pilī ieiedams, sumpurnis atminējas savu naudas maku, ko tas vakar vakarā kukņā aizmirsis uz šķirsta.

   Sumpurnis iegāja kukņā paņemt savu naudiņu, bet, mazo maku tur vairs neatrazdams, noprata, ka meitene aizbēgusi ar lielu daļu no viņa mantas. No dusmām zils un melns, zobus griezdams, tas, galvu nokāris, gāja gulēt, neganti domādams, kā meitenei atspītēt.

   Ap to pašu laiku sērdienīte pārnāca sveika, vesela mājās, iedeva pamātei uguni un izstāstīja, kā viņa sumpurņa pilī tikusi pie lielas mantas. Pamāte, kā jau ragana, ļoti kāroja pēc mantas, un nu tai par varu iegribējās, lai viņas īstā meita nāktu pie vēl lielākas mantas nekā pameita. Tā izdzēsa mājā atkal visas ugunis un, ar savu meitu sarunājusies, sūtīja to uz sumpurņa pili pēc uguns.

   Raganas meita skrēja, lēkdama vien, pa lielo mežu uz pili, lai drīz sagrābtu jo daudz zelta un dārgu akmeņu. Mežam cauri izskrējusi, tā satika govi ar pierietējušu tesmeni. Govs mīļi lūdzās: "Meitiņ, izslauc mani!"

   Bet meita pagāja govij garām, degunu gaisā izcēlusi. Gabaliņu pagājušai, tai nāca pretim pinkaina aitiņa un mīļi lūdzās: "Meitiņ, nocērp mani!"

   Bet raganas meita dusmīgi iesaucās: "Ej pie malas, man nav vaļas kulties ar niekiem!"

   Vēl tālāk ejot, tā tikko neuzskrēja zirgam virsū, kas cieši bija satinies ar virvi ap mietiņu. Zirgs mīļi lūdzās: "Meitiņ, attaisi mani vaļā!"

   Bet meita, garām skriedama, tikai pikti jo pikti noņurdēja: "Griez ceļu, sasodītais badakāsi! Man nav vaļas kulties ar tevi."


   Sumpurņa pilī nonākusi, meita nedeva ne pašam sumpurnim labvakaru, bet tūliņ prasīja uguni. Sumpurnis pasmiedamies atbildēja: "Dabūsi gan uguni, bet še tev podziņas - skandini un dej, kamēr uguni sameklēšu."

   Sumpurnis iegāja citā istabā gudrot, kā jo briesmīgi nomocīt savu vislielāko ienaidnieci. Izlīda atkal no pamata pelīte un sacīja: "Mīļā meitiņ, dod man podziņas, es par tevi padiešu, bet pati bēdz projām, cik ātri vien vari. Šīs pils kungs, no istabas ārā iznācis, tevi saplosīs gabalu gabalos. Izej kukņā, tur tu dabūsi uguni, turpat uz šķirsta divi naudas maki: viens liels, otrs mazāks. Paņem to mazāko maku līdz, tas lielais būs par grūtu."

   Meita nosvieda pelītei podziņas, iešāvās kukņā, pakampa lielo naudas maku un skrēja kā viesulis uz mājām. Patlaban arī sumpurnis, mokas sagudrojis, izlēca no savas istabas un ieraudzīja atkal peli dejām un podziņas skandinām. Bet šoreiz sumpurnis bija manīgāks. Kā vanags viņš nokampa pelīti saviem dzelzs nagiem un saknaibīja smalkos gabaliņos. Tad tas šāvās pa durvīm ārā bēglei pakaļ. Labu gabalu noskrējis, viņš satiek zirgu un prasa, vai nav redzējis kādu sievišķi. Zirgs tūdaļ atbildēja, ka nesen viens aizskrējis uz meža pusi. Sumpurnis nu rāva dūšīgāk pakaļ. Noskrēja līdz aitai un prasīja, vai tā nav redzējusi kādu sievišķi. Aita tūdaļ atbildēja, lai tik skrejot žiglāk uz meža pusi, gan panākšot.

   Sumpurnis skrēja nu kā pats nelabais, drīz bija pie govs klāt un prasīja, vai tā nav redzējusi kādu sievišķi. Govs atteica, ka tepat aiz krūma jau esot, un pagrieza galvu uz to pusi, kur meita, lielo naudas kuli stiepdama, pēdīgi nokususi, elsdama pūzdama gulēja zemē. Sumpurnis pieskrēja it priecīgs raganas meitai klāt un izrāva tai savu naudas maku, ko tā turēja, cieti nagos satvērusi. Šī gan turēja, cik spēja, bļāva, koda, kārpījās kājām, rokām un spļāva sumpurņam zilas zēveles acīs, bet viss nelīdzēja ne nieka. Sumpurnis nogrāba raganas meitu aiz matiem, aizrāva atpakaļ uz savu pili un tur to saplosīja gabalu gabalos.


   Novakarā izgāja vecā ragana sagaidīt savu meitiņu ar zelta nešļavu. Tā gaidīt gaidīja līdz pusnaktij, bet nesagaidīja. Nu tik vecene noprata, kas noticis. To pārņēma tādas dusmas un žēlabas, ka tā turpat uz vietas nomira.

   Bet tiklo, skaisto, bagāto sērdienīti slavēja un daudzināja visi ļaudis. Viņas slavu izdzirda arī tās zemes jaunais ķēniņš un apņēma to par sievu. Kāzas dzēra diženi lielas.

   Arī mani ielūdza kāzās. Sataisījos godam: nopirku divus cukura zirgus un medus maizes ratus, liku pašūt skroderim raibus papīra svārkus un bikses, uzliku galvā sviesta cepuri, apāvu smalkus plāceņa zābakus un laidu tad uz kāzām kā pats dižais vedējs.

   Ceļā uznāca karsta saule - izkusa mana cepure. Gribēdams dabūt citu cepuri, apstājos pie kroga. Kamēr es krogā, te - kur bijuši nebijuši - pulks zēnu apēduši manus zirgus un ratus. Gāju tālāk kājām, pliku galvu. Ejot noplīst mani smalkie zābaki.

   Uznāca stiprs lietus, sašķīst mani svārki un bikses. Ko nu darīt? Kur dēties plikam, kailam? Auksts lietus līst. Par laimi ieraugu ceļmalā uz ratiem lielu trubu. Lienu iekšā un nokusis, sasalis labā patvērumā drīz iemiegu. Bet ielīdis biju lielgabalā. Zaldāti pēc lietus turēja še savu munsturi un šāva ar lielgabaliem, ka rībēja vien.

   Izšāva arī to lielgabalu, kur es gulēju, un atšāva mani šinī zemē, mūsu pašu pagastā.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google