Pasakas.net

Pasakas

Ezīša kažociņš

Teicējs: Ieva Āva

ezisha_kazocins.jpg
Ilustrators: Kaspars Studāns

Vienam tēvam un mātei nebija neviena bērna. Reiz tie abi, aiz galda sēdēdami, runāja: „Kaut jel Dievs mums, mazākais, tādu bērniņu kā ezīti dotu!”

   Tos vārdus izteicot, mazs ezītis izlien no aizkrāsns un saka: „Es esmu jūsu dēls!” Vecie pieņem ezīti un izaudzina.

   Kad ezītis bija pieaudzis, tas mātei saka tā: „Ja mans dēls būtu lielāks, tad paganītu cūkas, bet tik maziņu cūkas nomīs, ko tad?”

   „Ko bēdāties, gan jau izganīšu!”

   „Vai tad Tev nebūs bail, dēliņ?”

   „Man no cūkām bail? Tā tīrā kauna lieta! Dodiet tik šurp, gan jau izganīšu!”

   Labi. Ezītis aizdzen cūkas uz mežu un sagana trīs gadus, nemaz mājā nedzīdams. Cūku pulks pieaudzis par tiem gadiem tik liels, ka ne izskaitīt nevar, tomēr ezītis tev nogana uz matu.

   Bet nu gadījās, ka tās zemes valdnieks bija izgājis tai mežā un apmaldījies. Viņš maldoties ierauga ezīša cūku pulku, bet pašu ganiņu neredz, jo ezītis ielīdis vāverīšu cērpā.

   „Vai te kāds gans arī pie tām cūkām?” valdnieks skaļi sauc.

   „Āče! Te jau esmu!” ezītis cērpā atbild.

   „Kur Tu esi?”

   „Vāverīšu cērpā esmu.”

   „Nāc šurpu pie manis, izrunāsimies!”

   „Kālab ne?” ezītis atbild un izlien laukā.

   „Kā Tu tik mazs vari cūkas noganīt?”




   „Kā Tu tik liels vari apmaldīties?”

   „Izved mani ārā no meža!”

   „Kālab ne? Dod man savu jaunāko meitu par sievu, tad tūlīt!”

   „To nu gan ne! Es tev, tādam mazam krupim, meitu došu!”

   „Kad ne, ne — meklē pats ceļu!”

   Valdnieks aizjāj. Bet, visu dienu izmaldījies, vakarā klāt atkal.

   „Kur Tu esi? Vadzi, mazo ganiņ, nevaru vis ceļa atrast, nāc izved mani ārā!”

   „Kālab ne? Dod tik man savu jaunāko meitu — tūlīt!”

   „Ej, ko tu muldi? To jau nevaru!”

   „Kad ne, ne — meklē pats ceļu!”

   Maldīdamies apjāj, apjāj tādu riņķi, necik ilgi, klāt atkal.

   „Nu, kā ir? Izved mani laukā!”

   „Kālab ne? Dod tik man savu jaunāko meitu — tūlīt!”

   „Ko ar tevi iesākt? Ņem vesels!”

   „Tad tu apsoli man savu meitu?”

   „Apsolu!”

   „Labi! Tagad jāj man pa šo taku pakaļ, bet steidzies, kamēr man cūkas nedabū izklīst.”


   Ezītis parāda valdniekam ceļu, nosaka, kurā dienā būšot uz kāzām braukt, un tad steidzas, ko tik vien māk, pie cūkām atpakaļ. Trīs dienas priekš kāzām ezītis pārdzen cūku pulku tēva sētā. Tēvs saņem rokas: visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas, griezies, kur gribi, — visur rukst.

   Trešajā dienā agri, agri ezītis uzvelk goda drēbes, pārvelk eža kažociņu tām pāri, aizjūdz divus melnus gaiļus tāšu karietei priekšā un tad laiž, ko māk, uz pili pie savas līgavas.

   Valdnieks nesagaida vis šo plikām rokām, tas pavēl karavīriem ar akmeņiem mest, lai tāšu kariete sašķīstu un gaiļus nosistu. Bet, kurš akmens nāk, tā gaiļi ķir! ķir! Palec uz augšu un akmens pa apakšu cauri. Un nu tā vien, kamēr kariete apstājas pie pils durvīm un gaiļi abi nodzied: „Kikerikū! Mūsu valdnieka znots atbraucis!”

   Līgava iznāk pretī, ieceļ ezīti zīda priekšautā un ienes pilī. Abas vecākās māsas smejas, zobojas, bet jaunākā tik atbild: „Lai, lai, kāds jau nu man novēlēts, ar tādu pietikšu!”

   No rīta līgava atkal ieceļ ezīti savā priekšautā un aiznes uz baznīcu laulāties. Laulības gredzenu ezītim uzbāž uz ķepiņas, un pēc laulībām sieviņa ieņem savu vīriņu priekšautā, lai pārnestu atpakaļ uz pili. Citi gan smejas par jocīgo pāri.

   Bet jaunā sieva tik atbild: „Lai, lai, kāds jau man novēlēts, ar tādu pietikšu!”


   Vakarā, gulēt iedams, ezītis novilcis savu eža kažociņu un nolicis kājgalī. Sieva, to redzēdama, domā: „Kam nu tādu ērkšķainu kažociņu glabāt. Pag, pag, lai tik vīriņš piemieg — kažociņu vajag sadedzināt!”

   Kā domājusi, tā padara. Bet kas nu notika? Līdzko kažociņš sadedzis — vīriņš uz nāvi slims. Šī nu raud un aizbildinās. Ezītis turpretim, par sāpēm nebēdādams, vēl sievu mierina, sacīdams: „Sieviņ mīļā, zinu jau, zinu, ka ļaunā nodomā to nedarīji, bet tev vajadzēja ar vīriņu aprunāties, iekams pie kāda darba ķeries. Redzi, nebūtu tu tagad kažociņu sadedzinājusi, tad pēc divām nedēļām būtu tā kā tā no viņa vaļā ticis, bez kaut kādām sāpēm, tomēr, ja izcietīšu, tad tik tu redzēsi brīnumus: asaru vietā tu līksmosies.”

   Grūti ezītim gāja — tomēr cieta un izcieta. It īpaši beidzamo dienu slimība nejauki vārdzināja. Bet, līdzko saulīte norietēja, tā ezītis no gultas ārā, nošņauc trīsreiz deguntiņu un acumirklī paliek par staltu ķēniņa dēlu. Sievas tēvs no priekiem atdod valdību savam znotam. Jaunais valdnieks ataicina savus vecākus pie sevis un tad dzīvo ar savu jauno sieviņu laimīgi.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google