Pasakas.net

Pasakas

Kā brālis pūķi pārvar un māsas izglābj

Teicējs: Artis Dzērve

KBRLIS~1600.jpg
Ilustrators: Elita Kaņepe

Viņos laikos kādam tēvam bijuši četri bērni: viens dēls un trijas meitas. Meitas čakli aptecēja savu veco tēvu - atraikni - un dēls atkal nerima sirmgalvim kādu gārdāku kumosiņu piegādāt. Pie tādiem labiem bērniem tēvam bij īsti laimīgas vecuma dienas. Viņš mēdza teikt: "Bērni, ja tā arvienu saticīgi un mīlīgi dzīvosiet, tad pate Laimiņa jums uzsmaidīs! Un, tu dēls, ja es kādreiz mirtu, neprecies vis tūlīt, bet nogaidi, kamēr tavas māsas tautiņās aizgājušas. Ja maniem vārdiem paklausīsi, tad savā mūžā daudz ko sasniegsi."

   Dēls to apņemas un dzīvo vēl ilgi pēc tēva nāves ar savām māsām, kā dzīvojis. Tomēr kādā nebaltā dienā liktenis piepeši bij nospriedis citādi, viņš brālim atņem mīļotās māsas. Tas notikās tā: Kādā dienasvidū māsas tāpat pastaigājās pa dārzu. Te, kur gadījies, kur ne, briesmīgs viesulis klāt un aizrauj māsas diezin kur. Brālis izmeklējās trīs dieniņas raudādams - nekur atrast. Beidzot tas atstāj savas mājas un iet māsas pa pasauli meklēt. Nu iet, nu taujā, nu prasa, kā nekur, tā nekur. Un, kad nu vēl beidzot maizītes un pavaldziņas aptrūkst, tad nabaga brālis tiešam vairs nezin, ko nu iesākt, ko neiesākt.

   "Tomēr, lai kas," pats atkal apmierinās, "mājās iešana tik nav. Ja citādi ne, tad ēdīšu, kas tik ceļā gadīsies!"

   Drīzi pēc tam brālis satiek zaķi. Zaķis grib garām skriet, bet brālis saka tā: "Zaķīti – lempīti, neskrieni vis, esmu brīnum izsalcis, es tevi apēdīšu!"

   "Puisīti - brālīti - neēdi vis mani, iešu tev līdz, lai nedienās palīdzētu !"

   Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vilku. Vilks grib garām skriet, bet brālis saka tā:

   "Vilciņ - jērzaglīti - neskrieni vis, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu."

   "Puisīti - brālīti - neēdi vis mani, iešu tev līdz, lai nedienās palīdzētu!"

   Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek dundurus, lapsenes. Dunduri, lapsenes grib pāri skriet, bet brālis saka tā: "Dunduri - sūcēji, lapsenes - dūcējas, - nelaižaties vis man pāri, esmu izsalcis, es apēdīšu!"

   "Puisīti - brālīti - neēdi vis mūs, skriesim tev līdz, lai nedienās palīdzētum!"


   Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vanagu. Vanags grib aizlaisties, bet brālis saka tā: "Vanadziņ - līknadzīti - nelaidies vis projām, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu!"

   "Puisīti, brālīti, neēdi vis mani, laidīšos tev līdz, lai nedienās palīdzētu!"

   Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vēzi, Vēzis grib aizrāpties, bet brālis saka tā: "Vēzīti - krābiķi - nerāpies vis projām, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu!"

   "Puisīti, brālīti, neēdi vis mani, rāpšos tev nopakaļus, lai nedienās palīdzētu!"

   Labi. Puisītis - brālītis, zaķītis - lempītis, vilciņš - jērzaglītis, lapsenes - dūcējas, dunduri - sūcēji, vanadziņš - līknadzītis, vēzītis - krābiķis nu gāja taisni mežā iekšā. Otrajā dienā tie atron tādu māju dziļā mežā, kas uz vistas kājas griežas. To redzēdams, brālis sauc: "Istabiņa, istabiņa, apstājies, ceļa vīri grib atdusēties!" Istabiņa tūlīt apstājās. Ceļa vīri nu saiet iekšā un atron tur vecu veceni. Vecene grib zināt, kur šie eimot, bet brālis saka: "Dodi mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta visu tev izteikšu!" Vecene tā ar mieru. No rīta brālis izstāsta vecenei galu no gala un lūdz, vaj nevarot pateikt, kur viņa māsas atrodas.

   Vecene saka: "Es tev, brālīt, nevaru pateikt, kur tavas māsas atronās, bet, kad tu noiesi pie manas otras māsas, tad tā varbūt gan to pateiks."

   Visi nu aizgāja. Otrā dienā tie dziļajā mežā ierauga tādu pašu māju, kas uz vistas kājas griežas. To redzēdams, brālis sauc: "Istabiņa, istabiņa apstājies, ceļavīri grib atdusēties!" Istabiņa tūlīt apstājās. Ceļavīri saiet iekšā un atron tur tādu pašu vecenīti priekšā. Vecene grib zināt, kur šie eimot, bet brālis saka: "Dod mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta visu tev izteikšu." Vecene tā ar mieru. No rīta brālis izstāsta vecenei galu no gala un lūdz, vaj nevarot pateikt, kur viņa māsas atrodas. Vecene saka: "Es tev, brālīt, nevaru pateikt, kur tavas māsas atronās, bet, kad tu noiesi pie manas trešās māsas, tad tā gan pateiks."


   Visi nu aizgāja. Otrā dienā tie dziļajā mežā ierauga tādu pašu māju, kas uz vistas kājas griežas. To redzēdams, brālis sauc: "Istabiņa, istabiņa, apstājies, ceļa vīri grib atdusēties?" Istabiņa tūlīt apstājās. Ceļa vīri saiet iekšā un atron tur tādu pašu vecenīti priekšā. Vecene grib zināt, kur šie eimot, bet brālis saka: "Dodi mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta visu tev izteikšu." Vecene tā ar mieru. No rīta brālis izstāsta vecenei galu no gala un lūdz vaj nevarot pateikt, kur viņa māsas atronās. Vecene saka: "Pateikšu gan, tavas māsas ir: viena pie līdakas, otra pie ērgļa, trešā pie lāča. Bet, iekams tu tur notiksi, tev jāiet pie raganas izkalpot jājamais zirgs. Pēc trīs dienas gājuma raganas mitekli sasniegsi."

   Ceļa vīri nu taisās raganas mitekli meklēt. Pēc trim dienam atron arī un brālis nu nolīgst ar raganu tā: ja varēšot trīs dienas no vietas raganai divpadsmit ķēves noganīt, tad dabūšot vienu kumeļu no raganas ķēvēm. No rīta brālis izdzen divpadsmit raganas ķēves ganos, kumeļi, visi divpadsmit, paliek stallī. Brāļa ceļa biedri arī iziet ganos līdz un apguļas viņam blakus, tik zaķītis - lempītis neguļ, tas par visiem šo reiz tas gudrākais. Viņš saka tā: "Guļ puisīti - brālīti - guļiet arī citi, bet es iešu noklausīties, ko ķēves laba runā."

   Zaķītis - lempītis aiztek diku deku pie ķēvēm un nu sadzird šādus brīnumus : viņas nebūšot vis muļķīgas, neiešot vis vakarā mājā, jo ragana esot pieteikusi cieti, lai, kamēr vienu dzenot, citas klīstot. To dzirdot, brālim noiet žvīks! pār kauliem. Bet dunduri - sūcēji, lapsenes - dūcējas tik saka: "Ko bēdāties! jo ķēves klīdīs, jo mēs dzenāsim. Nu, redzēs gan, vaj nepārtrieksim mājā."
   Un tā arī bija. Vakarā ķēves klīst, kā pinekļi. Bet līdzko dunduri sūcēji, lapsenes dūcējas sāk ādu ecēt - ķēves pāriet kā tauriņi. Ragana lād ķēves, bet šīs atbild: "Ej, ej, pati eji, tad redzēsi gan, ko tu iesāksi!"

   Otrā dienā tāpat. Trešā dienā zaķītis - lempītis, noklausījies, atnāk ar tādām ziņām: ragana esot pieteikusi ķēvēm, lai šo vakar, no kodējiem glābdamās, neskrienot vis uz mājām stallī, bet mežā, biezumos, tur kodēji nevarēšot nekā padarīt. To dzirdot, brālim noiet žvīks! pār kauliem, bet vilciņš - jēruzaglītis saka: "Ak tavu brīnumu ! Vaj tad tik vien nu kodēju pasaulē, kā dunduri, lapsenes, es jau ar vēl tādu amatu protu. Un biezumos man zobi īsti kā radīti priekš tam."

   Un tā arī bija. Vakarā dunduri - sūcēji, lapsenes - dūcējas, klūp gan virsū, bet ķēves biezumos iekšā. Tomēr nieki nelīdzēja, vilciņa zobi izdzina, dunduru, lapseņu dūrieni pārdzina. Nu ragana, pēc tam, kad ķēves labi izgānījuse, saka brālim tā: "Rītu dabūsi vienu kumeļu un tad sataisies, ka tieci reiz projām no manis!"


   Brālis, to dzirdējis, aiziet ar saviem biedriem gulēt, bet zaķītis - lempītis noklausās, ko ragana kumeļiem piesaka. Viņa saka: "Jūs vienpadsmit paliekat tādi, kā bijuši, bet tu, divpadsmitais - mans visuvarenākais, palieni citu rīt zem siles un izliecies par slimu, vaj pussprāgušu. Viņam ir brīv no jums divpadsmitiem izlasīties, kāds pašam patīk, tā pie līguma apsolījos. Ja būsi slims, tad viņš tevi neņems."

   Zaķītis - lempītis, tādas valodas noklausās un tūlīt - itin siltas - aiznes brālim. No rīta vienpadsmit kumeļi lēkā pa stalli, ka nekur dēties, divpadsmitais guļ garšļauku zem siles un pūšas slimāki par kalēja plēšam. Tos vienpadsmit ragana uzteic, debesīs celdama, bet par divpadsmito tik tādi vārdi sprēgā: "Nejēga bijis, nejēga paliks, kamēr nobeigsies!" Bet brālis neliekas to ne dzirdot, viņš ņemšot to slimo labāk, tie citi esot ļoti tramīgi. Šī gan negrib dot, bet, ko tu darīsi - līgums jāpilda.

   Brālis nu paņem savu kumeļu un aiziet no raganas mitekļa. Uz ceļa kumeļš saka: "Ja tu mani paganīsi baltā ābulā trīs dienas, tad būšu tāds, kā mana māte pie raganas. Ja tu mani ganīsi baltā ābulā sešas dienas, tad dabūšu trijus spārnus un būšu tāds, kā vētra. Bet ja tu mani ganīsi baltā ābulā deviņas dienas, tad dabūšu sešus spārnus un būšu tāds, kā viesulis."
   Tā notiek. Devītā dienā sešspārņu kumeļš pamāca brāli, lai zaķi, vilku, dundurus, lapsenes atlaižot, tie esot izkalpojuši, bet pats lai kāpjot viņam mugurā, vanagu lai ieņemot klēpī un vēzis lai ieķeroties viņam astē, tad būšot visus trīs aiznest pie pirmās māsas. Zaķītis - lempītis, vilciņš - jēruzaglītis ielec krūmos, dunduri - sūcēji, lapsenes - dūcējas ielaižas dobumos, bet vēzītis - krābiķis ieķeras sešspārnim astē un vanadziņš - līknadzītis nolaižas uz sešspārņa muguru, iesēzdamies brālītim klēpī. Zeme nodimdēja, vējš nošvīkstēja gar ausīm un sešspārnis pie pirmās māsas, pie līdekas mājas klāt. Tagad sešspārņu kumeļš saka: "Kāp puisīti - brālīti - nu zemē un ieej pie līdekas, sava māsas vīra, izrunāties, kas tāļāk darāms. Mēs trīs aiziesim aiz jūras kāpām atpūsties."

   Brālis ieiet pie māsas, māsai no prieka asaras birzt, bet līdekas pašulaik nav mājās. Māsa pavēdina, apguldina brāli un tad vēro, vaj vīrs drīzi nerastos. Pret vakaru līdeka pārnāk, bet, tikko sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas pārbīstas, izsaukdamies : "Sieviņ apžēlojies, saki, vaj tās nav pūķa pēdas?"

   "Nav, jele nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties."


   "Nu, tad varu par cilvēku pārvērsties."

   Līdeka nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr ilgi prieks māsas vīram acīs nespīguļo, drīzi tas iedomājās no sava bārga likteņa un tad itin bēdīgi nopūšas, sacīdams: "Kaut brālīt, tu spētu mani no pūķa nagiem atpestīt, tad būtu laimīgs. Pūķis nobūra vienu manu brāli par ērgli, otru par lāci un mani pašu par līdeku. Man ir tava jaunākā māsa par sievu, ērglim tava viduvējā māsa un lācim pate vecāka. Tomēr viens pats tu pūķi nepārvarēsi, ej tādēļ citurīt pie mana brāļa - ērgļa, tas tev varbūt palīdzēs, es esmu par vāju palīdzēt. Citurīt, saulītei lecot, man atkal jāpaliek par līdeku."

   No rīta brālis uzlec savam sešspārnim mugurā un noskrien pie otra māsas vīra - ērgļa. Sešspārnis ar vanagu un vēzi aiziet mežā atdusēties, bet brālis ieiet pie māsas - ērgļa mājā. Māsa to apkampj raudādama un tad paēdinājuse, apguldījuse, gaida savu vīru mājā. Ap vakaru ērglis pārnāk, bet tikko sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas pārbīstas, izsaukdamies:       "Sieviņ, apžēlojies, saki, vaj tās nav pūķa pēdas?"

   "Nav, jele nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties."

   "Nu, tad varu par cilvēku pārvērsties."

   Ērglis nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr drīzi arī šis atminās savu bārgo likteni un, nopūzdamies, saka: "Kaut, brālīt, tu mani no pūķa nagiem atpestītu, cik tad būtu laimīgs. Tomēr viens pats tu pūķi nepārvarēsi, ej tādēļ citurīt pie mana brāļa - lāča, tas tev palīdzēs, es esmu par vāju priekš tam. Citurīt, saulītei lecot man atkal jāpaliek par ērgli."

   No rīta brālis uzlec savam sešspārnim mugurā un noskrien pie treša māsas vīra - lāča. Sešspārnis ar vanagu un vēzi aiziet mežā atdusēties, bet brālis ieiet pie māsas - lāča mājā. Māsa to apkampj raudādama un tad, paēdinājusi, apguldījusi gaida savu vīru mājā. Ap vakaru lācis pārnāk, bet tikko sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas tūlīt uzprasa: "Sieviņ, te jau laikam pūķis maisījies? Kas tās par pēdām?"


   "Nav, jele nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties."

   Lācis nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim un nu abi tik mīļi, it ka gadiem būtu redzējušies. Tomēr drīzi arī šis atminās savu bārgo likteņi un, nopūzdamies, saka: "Kaut brālīt, tu man palīdzētu no pūķa nagiem vaļā tikt. Viens nespēju viņu pārvarēt, bet par abiem, tad vajaga pūķa ādai putēt. Rītu man atkal jāpaliek par lāci un tad pie darba."

   No rīta brālis pasauc savu sešspārni. Zeme nodimd, vējš nožvīkst un sešspārnis acumirklī ar vanagu, vēzi klāt. Lācis, to redzēdams, domā, ka pats pūķis atskrējis, bet brālis viņu mierina: Nav pūķa, nav, tas mans jājamais zirgs, tie mani biedri, vienu godīgi nopelnīju, citus godīgi iemantoju."

   "Tas labi, brālīt! Kad tev tāds jājamais zirgs, kad tev tādi palīgi, tad pūķi pārspēsim, kā nabagu. Pūķis dzīvo stiprā klints pilī, tādēļ steigsimies visi uz turieni."

   Viens, divi - visi pie pūķa klints klāt. Brālis grib ar savu sešspārni tūlīt iekšā doties bet lācis saka: "Tik karsti ne! Tu, brālīt, šodien palieci ar vanagu un vēzi ārpusē, es ar sešspārni tik iešu iekšā, sešspārnim spēks, man izmaņa. Rītu, tad, brālīt, tava reize un parītu pietiks visiem, ko darīt. Ja šodien par abiem varētum viņu tik saistīt, tad pilnīgi pietiktu. Nokaut, tas pirmā dienā neiespējams, jo pūķis ir nenonāvējams. Tomēr, tagad lai sākam, ka varam pie vakara tikt, iekams saulīte nav nogājuse."

   Klints durvis nokrakšķēja un sagāzās, pašas klintis nodrebēja un nu sešspārnis ar lāci ņēmās smaļi. Drīzi zeme dārdēja, drīzi klints gabali brākšķēja, drīzi bij dzirdami rūcieni, drīzi tumši dūcieni. Tā tas gāja līdz pusvakarei, kamēr tad lielais trācis apklusa un sešspārnis asiņains, lācis asiņains atstāj pūķa mitekli. Darbs nu bij pastrādāts, pūķis saistīts. Visi nu dodas mājā atdusēties un atpūsties, lai no rīta agri jo agri iesākto darbu turpinātu. No rīta lācis pirmais kājup. Viņš modina brāli, sacīdams: "Celies, brālīt, laiks pie darba doties, jo šodien tava reize lomu vilkt. Mēs citi paliksim ārpusē, bet tu eji caur sagāztajām klints durvīm taisni klintī iekšā. Dziļāki tu ieraudzīsi divas durvis: vienas pa labu roku, otras pa kreiso. Tās pa kreiso roku būs aizsietas ar lūku, tur tu neeji, jo tanī istabā guļ saistītais pūķis. Tas tevi ar dvašu vien pieraus klāt un norīs, turpretim pa labo roku eji droši iekšā, jo tanī istabā dzīvo mūsu lielākā palīdzētāja, daiļa meiča. Viņa ir ķēniņa meita, pūķis to ķēniņam nozaga un ieslēdza savā pilī. Lūdzi šai meičai, lai tā raudzītu pūķim izkrāpt, kur viņš savu beznāves spēku noglabājis."


   Tā notika. Brālis klusu ielīda pie meičas un meiča tūlīt - bez ruņas - devās pie pūķa. Pūķis gan taujā, taujā, kur šī tādas ziņas likšot, bet beidzot apdomājies saka: "Varu ar tev teikt, jo tu manu beznāves spēku tikpat nespēji rokā dabūt. Redzi, simts jūdžu tāļumā ir otrs, tāds pats klints kalns, kā šis. Tanī klintī ir pils, pilī ir briesmīgs vērsis. Šis vērsis ir mans beznāves spēks. Tomēr, ja vērsi arī nonāvētu, ir tad tu manu spēku rokā nedabūtu, nonāvētais vērsis pārvērstos par pīli gaisā. Un, ja tu arī pīli spētu noķert un nonāvēt, ir tad tu manu spēku rokā nedabūtu, nonāvētā pīle pārvērstos par olu un iekristu jūŗas dziļumos."

   Tā, nu bij meičai ziņas rokā, tā pastāsta puisītim - brālītim, brālītis sešspārnim, sešspārnis lācim. Visi nu dodas uz mājām, lai varētu atpūsties un sataisīties uz rītdienas darbiem. No rīta lācis pirmais kājup. Viņš modina brāli, sešspārni, vanagu, vēzi un saka tā: "Ceļaties, laiks pie darba doties, jo šodien mums visiem pietiks, ko strādāt."

   Neviens arī nekavējās - visi devās uz klints kalnu. Bij gan, ko ņemties, tomēr puspavakarē klintis bij izplēstas un briesmīgais vērsis nonāvēts. Bet, tikko vērsis pagalam, te žvikt! pīle no vērša ārā un gaisā augšā. Kā šī gaisā, tā vanags pakaļ un noplēš uz rāvienu. Bet tikko pīle pagalam, te pļunkt! ola no pīles ārā un pašos jūras dziļumos iekšā. Nu bij vēzim laiks: tas olai pakaļ un velk atspēries no dziļumiem ārā. Līdz ko ola uz sausuma, tā sešspārnis šļakt! sasper olu lupu lupās. Un tai pašā acumirklī saistītais pūķis, simts jūdžu tālumā, izpūš dzīvību. Un tai pašā acumirklī, kur gadījies, kur ne, ērglis atlaižas pa gaisu, līdeka izlec no ūdeņa. Visi trīs - lācis, ērglis, līdeka tagad nokrīt brālim pie kājām un, pārvērzdamies par cilvēkiem, saka tā: "Paldies, ka nāci ar savu sešspārni, ar saviem biedriem mūs no pūķa nagiem atpestīt. Tagad būsim arvienu cilvēki, nu esam laimīgi un līdz ar mums arī tavas māsas, mūsu sievas, laimīgas. Viņas tagad ir ķēniņienes un mēs tie paši ķēniņi, kas senāk. Pūķis mira, mēs dzīvosim. Tik jāsteidzas uz mājām, jo pavalstnieki diezgan pēc mums bēdājušies, un diezgan ilgi gaidījuši."

   "Steigties, steigties!" brālis atbild, "gan jau to panāksiet, bet pēc manām domām būtu šā darāms. Iesim visi pa priekšu pie manām māsām, paņemsim tās un tad dosimies uz nonāvēta pūķa pili, kur daiļā meiča palika. Mums jau jāredz, kur tā paliek, nedrīkstam aizmirst, ka tā bij mūsu lielākā izpalīdzētāja."

   Tā notiek. Visi aizsteidzās uz pūķa pili, meiču apraudzīt. Ak tu manu dieniņu, kur tā bij priecīga. Asaras raudādama puisītim - brālītim, tūlīt gar kaklu. Šņukstēdama, elsēdama meiča saka tā: "Paldies, puisīt, ka mani no pūķa nagiem izglābi. Man pieder liela valsts, ko no sava tēva mantoju, bet ķēniņa šai valstī vēl nav. Esi tādēļ tu mans ķēniņš, es būšu tava ķēniņiene. Šešspārnim turpretim, kā varonim, vajadzētu atkal palikt šinī uzvarētā pūķa pilī. Dzīvot."

   Un nu visi šķīrās: sešspārnis paliek pūķa pilī, vanags aizlaižas, vēzis ielec ūdenī, brālis apņem savu ķēniņieni un aiziet uz savu valsti, visas trīs māsas ar saviem ķēniņiem atkal aizsteidzās uz valstīm.

   Visi bij priecīgi un laimīgi.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google