Pasakas.net

Pasakas

Kā mulķītis ķēniņa meitu aprej

Teicējs: Kaspars Pūce

LejuplādētMP3
KMUTIS~1600.jpg
Ilustrators: Anna Pižova
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Kādam tēvam bij trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Kādu dienu tēvs iesauc dēlus iekšā un saka tā: "Vaj dzirdiet? Ko visi lai mājā sadarām, vaj kāds negribētu no jums pasaulē laimi meklēt?"

   Labi - vecākais ies. Tēvs izvada vecako uz ceļa un novēl labas sekmes. Bet cik tāļu vecākajam sekmējās, to tūlīt redzēsim. Pirmo dienu tas izjājas labi, otru dienu arī nekas nekaiš, bet trešo dienu - par nelaimi - gadās krustaceļš ar šādu uzrakstu: ja pa pirmo ceļu jāj, tad kumeļam iet labi, ja pa otru ceļu jāj, tad pašam iet labi, ja pa trešo ceļu jāj, tad abiem iet labi. To redzēdams, vecākais domā: "Sazin tevi, kurš nu ir pirmais, kurš trešais ceļš - jāšu labāk atpakaļ."

   Nu jās viduvējs dēls. Bet, aizjājis līdz krustaceļam tas tāpat domā: "Sazin tevi, kurš nu ir pirmais, kurš trešais ceļš - jāšu labāk atpakaļ."

   Beidzot jās muļķītis. Tas aizjāj līdz krusta ceļam, izlasa, pārdomā un tad saka tā: "Pa labo roku mūžam iet labi! Tad nu skaidra lieta, ka tam ceļam, pa kuru jājējam un kumeļam labi iet - vajaga būt pa labo roku. Jāšu pa labo roku, pa trešo ceļu!"

   Viņš aizjāj. Gabaliņu jājis, tas pasit acis uz zemi un ierauga vecu, saplīsušu naudas zutni.
"Lai, lai!"muļķītis iesaucās, "vecs nu gan esi, bet var jau pacelt. Ja nopelnīšu naudu - būs taču kur ielikt."

   Viņš nolec no kumeļa un paņem. Bet vecā zutne sakaltuse karstajā saulē slimāk par čamarinu. Tomēr sakaltušām lietam lēti līdzams, krietni saburzi saujā - labs. Bet līdz ko muļķītis zutni paburzē, te brīnumi bez gala, acumirklī trīs rūķīši klāt, uzprasīdami muļķītim, ko šis gribot, ko pavēlot.

   "Ko gribu - naudu gribu! Kuru zutni gan tukšu gar vēdaru jož? Otrkārt, kas gan mani par velti uz ceļa ēdinās? Badā jau nemiršu, tādēļ pilnu zutni naudas šurp!"

   Viens divi rūķīši ar naudu klāt. Ko muļķītis vēl pavēlot?

   "Ko pavēlu - pavēlu pie tāda kunga man ceļu parādīt, kur cilvēks nevien labu maizi nopelna, bet arī labu naudas artavu."

   "Labi, labi, jāji tik pa šo ceļu. Trīs dienas jājušam, gadīsies krusta ceļš. Krusta ceļā nogriezies pa labu roku, tad notiksi, kur vēlies."

   Muļķītis tā dara. Un, re, trešajā dienā, saulītei rietot, tas sasniedz varenu ķēniņa pili. Viņš salīgst teitan kalpot. Bet, nu bij ķēniņam daiļa meita, vienīgs bērns. Ķēniņa meitai muļķītis ļoti patīk, tomēr, kā nu pie tāda tapt, tēvs nelaidīs. Muļķītim ķēniņa meita arī patiktu, tomēr, kā pie tādas tikt, ķēniņš viņu drīzāk pie nelabā aizdzīs, ne meitu dos. Tā tas kādu laiku paliek. Te uz reizi muļķītim ienāk labas domas galvā. Viņš paburzi zutni, atsauc rūķīšus un pavēl ķēniņa meitu pie sevis atnest. Acumirklī rūķīši ar ķēniņa meitu klāt.

   "Klausies, meitiņ!"muļķītis saka, "kā būtu, ja tu man par līgaviņu solītos? Es zinu gan, ka tēvs tevi nelaidīs, bet vecajam vajadzētu apdomāt. Ne viņš ar mani mūžiņu dzīvos, tu jau tā būsi. Ko viņš taču tur daudz varētu stīvēties."

   "Labi, labi, puisīt!"ķēniņa meita atbild, "raudzīsim tēvu pierunāt. Še tev mans gredzens par zīmi - varbūt, ka veiksies. Bet nu man jāsteidzas atpakaļ, lai tēvs nemeklētu."
"Steidzies, steidzies, meitiņ, bet iekams aizeji, man arī kāda zīme tev jādod. Vadzi, ņem šo pašu zutni, tik ievēro, daudz tu gar viņu neburzējies, citādi, ja paberzīsi, atskries trīs rūķīši un prasīs darbu."

   Ķēniņa meita nu gan domā klusu, nemanot pāriet, bet, kas to dos. Ķēniņš tomēr pamanījis, ka šī pie muļķīša bijuse. Nu bij uguns pie pakulām.

   "Kur tu vazājies? Kur tu biji? Ak tā! Gar puišiem tīties! Kas tas par zutni? Kur to ņēmi?"
"Tēt mīļais, tēt labais! Ar to zutni nevar daudz jokoties, ja mazuliet paberzē - tūlīt rūķīši klāt."

   "Dod tūlīt šurp, gribu redzēt!"

   Neko darīt - jādod. Ķēniņš paburzē - rūķīši klāt. Ko gribot, ko pavēlot?
"Pavēlu muļķīti uz jūru aiznest un tādā tornī ietaisīt, kam ne durvju, ne logu."
   Acumirklī koka tornis gatavs, muļķītis ieslodzīts. Ķēniņa meita gan raud, gan raud - neko darīt.

   Muļķītis nu bij lielās bēdās. Tomēr, ja tik bēdās nezaudē galvas, netrūkst apdoma, tad jau ir krupim nekā nepadarīsi. Tāpat tas bij ar muļķīti. Viņš izdomājas šā, izdomājas tā, beidzot tas izrauj savu naželi un sāk tik torņa sienas robīt. Roba, roba, vaj re, trešajā dienā gadīsies jau tāds caurumiņš, ka mazo pirkstiņu izbāzt. Nu roba vēl trīs dienas, jau galva izlien. Beidzot devītajā dienā muļķītim lūciņš lielu lielais gatavs. Tagad tas novij no palagiem apsegam virvi un nolaižas līdz pašam jūras ūdenim. Bet tikpat, kur taču nu skriesi? Te, par laimi, otrā rītā, saulītei lecot, zvejnieki brauc savās laivās tīklus saņemt.

   Muļķītis, to redzēdams, sauc nelabā balsī, lai jel par viņu apžēlojoties. Zvejnieki labi ļaudis, mīkstām sirdīm, tie izceļ muļķīti uz krastu. Lai gan šī zeme muļķītim bij sveša, nepazīstama, tad tomēr labi diezgan, kad tik uz sausuma.
   "Tikpat,"muļķītis domā, "ko te jūras smiltīs ilgi mīņāt, iešu labāk mežā kādu ogu paraudzīt."
   Ieiet mežā - nu tu brīnumi! Kas tad tur tā ķīvējas? Paliec vienu krūmu, pašķir otru krūmu, pieiet klāt: četri draugi - lācis, sunis, putns, skudra - ecējas gar laupījumu.
   "Vaj tā godīgiem ļaudīm pieklājas ēsties!"muļķītis uzsauc.

   "Jā,"draugi atbild, "ko tad darīt, ja nav neviena, kas laupījumu izdala?"

   "Nu, tu brīnums, tā maza lieta, dod tik man šurp."

   Muļķītis nu sāk dalīt. Lācim iedod lielos kaulus, sunim kājas, putnam mīkstumus un skudrai galvas kausu, kur slapjā laikā patverties.

   Četriem draugiem tas bij īsti pa prātam. Viņi apēd katrs savu daļu un tad saka: "Puisīt, par tik taisnu izdalījumu gribam tev atmaksāt. Klausies, ja tev kādureiz mūžā ievajadzētos palikt par lāci, tad iesaucies tik: lācīti, šurp! Un tūlīt paliksi par lācīti. Ja tev ievajadzētos par sunīti palikt, tad iesaucies: sunīti, šurp! Tūlīt paliksi par sunīti. Ja tev ievajadzētos par putnu palikt, tad iesaucies: putniņ, šurp! Tūlīt paliksi par putnu. Ja tev ievajadzētos par skudru palikt, tad iesaucies: skudriņ, šurp! Tūlīt paliksi par skudriņu."
   Ar to muļķītim pietika. Viņš tūlīt iesaucās: "Sunīti, šurp!"un pārvēršas par sunīti. Sunītis aiztek līdz jūrmalai un iesaucās: "Putniņ, šurp!"Sunītis acumirklī paliek par putniņu, pārlaižas jūrai pāri, aizlaižas pie līgavas, ķēniņa meitas, loga un dzied un dzied tik jauki, ka līgavai jāatver gribot negribot logs.

   Līdz ko logs atvērts, putniņš ielaižas pie līgavas un paliek par cilvēku, izstāstīdams visu, ko piedzīvojis, kā izglābies, kā atlaidies. Ķēniņa meita, to dzirdēdama, tik priecīga, tik priecīga. Tomēr ļauno ļaužu prieki bij īsi. Kāds sasodīts ķēniņa sulainis noklausās aiz durvīm un pasaka ķēniņam, ka muļķītis par putniņu pārlaidies, Ķēniņš, aiz dusmām zils, sasauc ļaudis un liek putniņu noķert, pats vēl palīdzēdams. Nu bij muļķītim laiks savu spēku rādīt.

   Viņš iesaucās: "Lācīti, šurp!"Un tad ņem visus pa kārtai apstrādāt. Beidzot lācītis sagrābj pašu ķēniņu un noprasa īsi: "Vaj dosi muļķītim savu meitu, jeb ne?"
   "Došu, došu - laid tik mani dzīvu vaļā!"


   Labi. Lācītis nu paliek par muļķīti un uzstāj, lai rītu darina tūlīt kāzas. Neko darīt - ķēniņam jātaisās uz kāzām.

   Tomēr, līdz ko kāzas nodzertas, ķēniņam jauni niķi galvā. Viņš sametās ar velnu uz vienu roku un piesaka, lai raugot muļķīti - viņa znotu, nogalināt. Velnam tādas lietas tikpat, kā sviests uz maizi. Nepaiet gandrīz nevienas dienas, kur ķēniņa znotam nebūtu ar velnu ķibeles. Beidzot tas nevar vairs izturēt, viņš saka savai sievai: "Vaj dzirdi, ja šodien velns atkuļās, tad izliecies labi laipna, valodaiņa un raugi viņam izkrāpt, kur tas savu spēku noglabājis. Es ienesīšu trīs kociņus istabā un paslēpšos aiz tiem par skudru, lai jūsu saruņā noklausītos."

   Labi. Dienasvidus laikā velns klāt. Kur vīrs esot?

   "Nava šodien mājā!"

   Velns tā kā neticētu, neticētu, bet neviena neredz - taču jātic. Ķēniņa meita nu uzsāk šādas valodas, tādas, lai izkrāptu velnam spēku, bet nekā. Beidzot tā saka: "Vaj dzirdi, man teikts, ka tu savu spēku azotē nēsājot. Vaj tas tiesa ? Un ja kāds tavu spēku no azotes izzogot, tad tavs spēks esot pagalam. Ko? Vaj tā ir?"

   "Ne, ne!"velns atbild, "mans spēks nav vis azotē, bet kaulos. Un manus spēkus, manus kaulus var tikai lācis satriekt, cits neviens."

   "Lācīti šurp!"skudra kaktā uzsauc. Skudra acumirklī paliek par lāci un noplēš velnu.
"Vaj es neteicu, ka mums izdosies"muļķītis vēlāk saka savai sievai. Bet vēl mums viena lieta. Ielīdīšu par skudru pie tava tēva un paņemšu savu naudas zutni. Tā man pašam pieder, kādēļ viņam atdot?"

   Tā notiek. Tagad muļķītis paņem savu sievu, aiziet pie sava tēva, izsaka tam, ko piedzīvojis, kā apprecējies un tad, zutni paberzējis, saka tā uz rūķīšiem: "Kaut man būtu skaista pils un tik daudz naudas, kā visu mūžu iztikt."

   Tā notiek. Rūķīši pazūd un muļķītis ar savu līgaviņu dzīvo laimīgi.


  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google